Man ar lielais puiks nevienā brīdī nebija kontrolējams, tikai ko pats izdomā. Vienīgai variants - panākt, lai viņa 'gribu' saskan ar pārējo 'vajag', bet tas palēnām sāka sanākt tik ap gadiem 4-5. Tagad ir 8 gadi, ir vieglāk ko sarunāt un pats arī gana prātīgs. Es teiktu normāls džeks, plusā nepadodas citu puiku 'līdzvilkšanai', vismaz pagaidām domā ar savu galvu (ko nevar teikt par lielo, vienmēr paklausīgo meitu).
Un ne jau tikai es ar šo netiku galā - arī dārziņā audzinātājas, treneris ar pēc pāris mēnešiem atzinās, ka viņš pārsvarā dara, ko grib (iesākot lepni paziņoja - "Man visi klausa!" :D Acīmredzot ar tādu vēl nebija saskāries.)
Un man neviens bērns nav baidījies no svešiniekiem, tas gan, nu ja uz īsu attīstības brīdi, bet tā ne. Nemāku es bērnus iebaidēt laikam. Paļaujos uz to, ka līdz skolas vecumam bērni vieni nav. Saviem vienmēŗ mācu, ka ja pazūd vai kas notiek - ar pieaugušajiem ir jārunā, jāsaka kas esi, kas notika, kā sauc, pieaugušie ir tie, kas var palīdzēt, nav jāsēž kaktiņā un jāraud. Izrunāts, ka jāiet pie mammām ar bērniem, veikalu pārdevējām, apsargiem, policistiem, tā teikt kuri ir tie drošākie pieaugušie. Bet nu arī ne 2gadīgam, tur var tik atkārtot, ka bez mammas nevar iet, ja vispār dzird, ko saka.