kas māk, tam nāk (mātei sirmi mati)
vakar bērns apcirtās, vienkārši iegāja kebabnīcā un iznāca ārā.. ar lielu šokolādes konfekti rokās. KEBABNĪCĀ! (ir mums te tādi mazi smuki kioskiņi)
pag.nedēļā saprotot ka visi ejam uz mājām sāka brēkt nebalsī, apcērtas un gaudodama iet pretējā virzienā. a man pie rokas otra. kas kliedz ja atlaižu roku. iet garām viena sieviete, nu ap 40. laipnām acīm. pieliecas, pajautā ko tik dikti jābrēc, pasniedz roku.. un mans ķērcis iedod viņai roku, pasmaida un ies līdz. visi šokā. es, vīrs, nr.1, tante arī. saka, neko šitādu neesot piedzīvojusi, ka svešai tantei bērns labprātīgi ies līdzi, bet nu labi, pavadīs mūs līdz kāpņutelpai. vīrs saka viņa skolas mazo klašu mūzikas skolotāja
tagad man ir divi jauni motīvi stresiņam un murgiem. un es pat nesaprotu no kuras puses sākt un kā tās pārrunas izveikt, jo Modes Upuri vienkārši neinteresē lietas, kas atšķiras no tā kā viņasprāt jābūt. neinteresē un viss un (tu, māt) kaut uzkaries
trakākais ka tas notiek pēkšņi un strauji, nu tik ātri kā knipi uzsist
divarpus būs maija sākumā. man pat ir tās plecu uzlikas, tipa iemaukti, bet nebiju mēģinājusi, nu laikam jāmeklē rokā. pa šīm divām nedēļām atkal mugura uzdod jo piespiedu brīvprātīgi kāds kaut kur jāstiepj. rati ir divi dažādi, bet tik neērti, smagi, grūti manevrējami, plus vēl tās drausmīgās bēdres un uz/nobrauktuves, ka cenšos iztikt bez lai drīz var atvadīties pavisam.
es zinu, ka ir daudzas dvīņu mammas, kam bērni līdz gandrīz piecu gadu vecumam brauc ratos. a ko citu iesākt, ja dzīvo Rīgas centrā un jātiek ar bērniem +/- mantām līdz mašīnai, kur nu vēl sabiedriskajam tr-tam.
nebūtu tik traki, bet līdz dārziņam daudz mazceliņu ar gana intensīvu satiksmi un viena lielā iela, es jau vairs nepārdzīvoju, ka pāri ielai aiz rokas jāvelk brēcošs bērns (labi, ja tikai viens). jo nu ja tā pragmatiski - jo stingrākas saņemšanas aiz rokas un brēkšanas neviens vēl nav nomiris. no mašīnām gan.