nu tur tas, ka biju blakus nebija noteicošais, vairāk tas, ka iedeva un uzreiz ies līdz. pirmo reizi tik uzskatāmi bija redzams, bet viņai nav aiztures, viņa nebaidās vispār. ne no kritieniem, ne svešiniekiem, ne no kā. nu, ja svešs suns apostīs kurpi var apraudāties jo negribēja, bet ja ir labs noskaņojums, nu tad māte saturies.
nevienu no abiem pārējiem svešinieks nekur neaizvedīs, šitā pati priecīga iet līdzi un es nesaprotu kā izveikt pārrunas jo mani pašu tik drausmīgi bērnībā ar visu biedēja ka vēl joprojām no visa bail, vecākajam pietiek ka paskaidro, a te vēl sarežģīti apsēsties netraucēti pārrunāt