kas māk, tam nāk (mātei sirmi mati)
vakar bērns apcirtās, vienkārši iegāja kebabnīcā un iznāca ārā.. ar lielu šokolādes konfekti rokās. KEBABNĪCĀ! (ir mums te tādi mazi smuki kioskiņi)
pag.nedēļā saprotot ka visi ejam uz mājām sāka brēkt nebalsī, apcērtas un gaudodama iet pretējā virzienā. a man pie rokas otra. kas kliedz ja atlaižu roku. iet garām viena sieviete, nu ap 40. laipnām acīm. pieliecas, pajautā ko tik dikti jābrēc, pasniedz roku.. un mans ķērcis iedod viņai roku, pasmaida un ies līdz. visi šokā. es, vīrs, nr.1, tante arī. saka, neko šitādu neesot piedzīvojusi, ka svešai tantei bērns labprātīgi ies līdzi, bet nu labi, pavadīs mūs līdz kāpņutelpai. vīrs saka viņa skolas mazo klašu mūzikas skolotāja
tagad man ir divi jauni motīvi stresiņam un murgiem. un es pat nesaprotu no kuras puses sākt un kā tās pārrunas izveikt, jo Modes Upuri vienkārši neinteresē lietas, kas atšķiras no tā kā viņasprāt jābūt. neinteresē un viss un (tu, māt) kaut uzkaries
trakākais ka tas notiek pēkšņi un strauji, nu tik ātri kā knipi uzsist
nu tur tas, ka biju blakus nebija noteicošais, vairāk tas, ka iedeva un uzreiz ies līdz. pirmo reizi tik uzskatāmi bija redzams, bet viņai nav aiztures, viņa nebaidās vispār. ne no kritieniem, ne svešiniekiem, ne no kā. nu, ja svešs suns apostīs kurpi var apraudāties jo negribēja, bet ja ir labs noskaņojums, nu tad māte saturies.
nevienu no abiem pārējiem svešinieks nekur neaizvedīs, šitā pati priecīga iet līdzi un es nesaprotu kā izveikt pārrunas jo mani pašu tik drausmīgi bērnībā ar visu biedēja ka vēl joprojām no visa bail, vecākajam pietiek ka paskaidro, a te vēl sarežģīti apsēsties netraucēti pārrunāt