izvārīju šodien dārzeņu biezzupu. cetrurtdaļa ķirbja, liels burkāns, kāposts, tomātu konservi un ir tik garšīgi ka gribas pārēst jēgu. tik forši, ka pieaqudzis cilvēks var taisīt to, kas pašam garšo. tas ir pieaugšanas vislabākais aspekts. gribi - ēd kaut tikai kefīru ar cepumiem, gribi - taisi sautējumu. drīkst sacept gaļu un ēst bez maizītes. protams, ierobežos finanses, laika un noguruma aspekti, kad mājsaimniecībā ir vēl kāds, tad tomēr drusku pieskaņojas un regulējas bet ir tik brīnišķīgi ka pa lielam viss ir tieši tā kā tu vēlies!
nē nu gadās jau piedegšanas, kaprīzas plītis, neveiksmīgas dienas vai receptes, bet dzīvē jau nekad nav tikai ideāli.
Bērnus regulāri nolieku fakta priekšā, ka mēs neēdīsim katru dienu tikai to, kas viņām garšo.
No bezbērnu pieaugušā dzīves visvairāk pietrūkst nevis sekss, kad sagribās, un arī ne tik ļoti ēdiens (jo to tomēr sev regulāri pagatavoju "pēc ģīmja un līdzības"), bet pastaigas u.c. aktivitātes kad un cik iegribas. Šitās špidrilas pat 1km noiet uzskata par kaut ko traki grūtu. Bet tagad mēs bezbērnu brīvdienas ņemam nevis pārgājieniņiem un riteņizbraucieniem, bet frisbija mačiem.