izvārīju šodien dārzeņu biezzupu. cetrurtdaļa ķirbja, liels burkāns, kāposts, tomātu konservi un ir tik garšīgi ka gribas pārēst jēgu. tik forši, ka pieaqudzis cilvēks var taisīt to, kas pašam garšo. tas ir pieaugšanas vislabākais aspekts. gribi - ēd kaut tikai kefīru ar cepumiem, gribi - taisi sautējumu. drīkst sacept gaļu un ēst bez maizītes. protams, ierobežos finanses, laika un noguruma aspekti, kad mājsaimniecībā ir vēl kāds, tad tomēr drusku pieskaņojas un regulējas bet ir tik brīnišķīgi ka pa lielam viss ir tieši tā kā tu vēlies!
nē nu gadās jau piedegšanas, kaprīzas plītis, neveiksmīgas dienas vai receptes, bet dzīvē jau nekad nav tikai ideāli.
man tieši tas pieaugušo dzīvē visvairāk besī - nekad mājās nav ko ēst, nekad nav nekā garšīga. kungs nekad neatbild uz jautājumu ko pagatavot, pati ļoti reti ar prieku izdomāju ko ēdīsim. sestdien viesos skatījos uz K no attāluma un domāju šausmas, cik tievs palicis ar šitādu sievu dzīvojot.
lai cik daudzos aspektos man nepatiktu mammas ciemošanās, tas, ka pēc viņas ciemošanās ledusskapī var atrast čupu ar plānajām pankūkām utml. gan ir pluss.