Visforšākais 84. Ikgadējā Anonīmo Akadēmiķu Ceremoniālā rituāla pārsteigums – Lielais O Bretam Makenzijam!
No visu laiku ceturtā labākā Jaunzēlandes komēdijdueta un HBO indīhipstermastsī seriāla Flight of the Conchords
Par labāko dziesmu, filmai, kuru es droši vien nekad neskatīšos, bet vienalga... negaidīti, mīlīgi un pelnīti (gan jau)
Apbalvotāji viņam arī bija vieni no simpātiskākajiem, patētiskākie noteikti (Vils Ferels un Začs Ga#%*f$%ass (?) :)
p.s. palasīju vēl internetus un... vī, viņš būšot P. Džeksona «Hobitā», tikai sazin kāpēc elfa lomā 1_1
(Lindir is an Elf of Rivendell who listens to Bilbo Baggins declaiming poetry)
Klaiņojoši vienradži, izrādās, ir nopietna imagināra problēma ne vienā vien apziņā. Youtube atrodams pusminūti garš videoklips, kas apgalvo, ka tie nav nekāda joka lieta. Facebook, savukārt, ir domubiedru grupa ar nosaukumu Concern for Rogue Unicorns (kurā, diemžēl vai par laimi, ir tikai viens domubiedrs), tad vēl ir lietotāji ar tādiem vārdiem tajā pašā Facebook, kā arī Tumblr, Myspace, kaut kāda ģilde vai komūna es pat nesaprotu, un pat amatieravīze (vismaz tādas iecere). Nezinu, vai un cik vispār laika vajadzīgs, lai tāds kultūrcitāts iedzīvotos, bet, rau, pat te Sviesta Cibā komentējot, tieši zem pogas Liec tik iekšā treknrakstā stāv vārdi Esi modrs!
Aural Vampire (オーラルヴァンパイア) is a Japanese industrial/electronic unit formed by Exo-Chika (vocals, lyrics) and Raveman (keyboards/synths, composition). Both members knew each other since highschool, where they were classmates and shared their interests in western horror movies and peculiar art. After they finished school, both started making music. Later they decided to form Aural Vampire, where Exo-Chika is in the role of a vampire and Raveman in the role of a butcher. They became active in 2004 as an indie band, and released their full-length self-released debut album “Vampire Ecstasy” that same year :)
http://klab.lv/community/muzons/948
Kur mēs nonākam, kad izejam no ķermeņa? No ķermeņa mēs nonākam ne jau ellē, mēs nonākam gaisā. Un te rodas jautājums: kas tur dzīvo? Un tieši tas ir skaidri jāizprot. Virs zemes atrodas sātana valstība. Virszeme ir pasaulīgo garu sfēra, tā ir vieta, kur valda nelabais. Par to precīzi runā Svētie Raksti. Tā arī viņu sauc: “ļaunais gars pasaules telpā” (Ef. 6, 12), “gaisa sfēras valdnieks”, kas valda šajā zemes valstībā. Ar ko tas saistīts? Pēc sena teksta, balstīta uz pravieša Ecehiēla grāmatas lasījumu, ķerubs, vārdā Lucifers, kad viņš vēl bija uzticīgs Dievam, sākumā tika iecelts par Zemes Sargeņģeli (Eceh. 28, 13-16). Pēc Dieva nodoma, Zeme ir pasaules centrs. Lucifers bija pirmais eņģelis, tādēļ augstākajam no eņģeļiem bija uzticēts valdīt pār materiālā Visuma centru. Tieši tāpēc, ka tad, kad dumpīgais ķerubs sacēlās pret Dievu un kad viņu šajā dumpī atbalstīja cilvēks, šis ķerubs spēja zem debesu loka izveidot zemzemi – savu personīgo tumšo valstību. Tumša tā ir tādēļ, ka tajā valda tumsība, – tajā nav Dievišķās gaismas (...) bet pēc novērojumiem šī vieta ir piepildīta ar viltus gaismu, tādēļ, ka, kā saka apustulis Pāvils, “pats sātans izliekas par gaismas eņģeli” (2 Kor. 11, 14). Viņš var parādīties cilvēkiem arī citos veidos, bet visi tie ir neīsti, mainīgi, gluži kā maska, kuru viņš uzliek. Un viņš mirdz savā īpašajā gaismā – luciferiskajā. Lūk, šo gaismu redz okultisti, burvji, magi. Un viņi ļoti precīzi nosauc to vietu, kurā dzīvo sātans. Šo vietu sauc par astrālu no vārda astrum, t.i. zvaigzne. Tā ir vieta zem debesu loka. Vēl šo vietu sauc par kosmosu. Ar to tiek domāts nevis materiālais kosmoss, tādēļ, ka kosmoss pakļauts Radītājam, bet tā cilvēku un eņģeļu kopība, kuri dzīvo pēc ļaunuma likumiem. Un lūk, pār viņiem valda sātans. Tādēļ, kad tiek pieminēts kosmiskais saprāts, tiek runāts par sātanu. Ja jums piedāvā kontaktēties ar kosmisko saprātu, tad jums jāsaprot, ka jums piedāvā saistīties tieši ar Luciferu, bet nekādā gadījumā ar Dievu.
Latvijas Pareizticīgās baznīcas sinodes izdevniecība, 2010.
Nejauši atskārtu, ka mana ultimate bērnības sajūta nāk no diezgan vēlīna vecuma, ~13 gadiem ne vairāk, divām vasaras nedēļām bioloģijas fakultātes darbinieku bērnu nometnē Mežotnes muižā. Tas laikam bija kaut kāds vienreizējs pasākums, jo manā pieredzē tā arī netika atkārtots. Bērnu nebijām daudz, kādi padsmit, man un, šķiet, arī savstarpēji pirms tam absolūti nepazīstami, bet apmēram vienādā vecumā vai jaunāki, un visi tādi rāmi un draudzīgi. Dzīvojam skolas ēkā turpat blakus pilij (tolaik tajā mitinājās kaut kādi nelabvēlīgie elementi, atceros izžautu veļu uz striķiem pa vidu tai aizgājušo gadsimtu godībai). Laiks abas nedēļas turējās vasarīgs, un tā atmosfēra krēslas stundās muižas parkā, starp senajiem milzu kokiem spēlējot kazakus un rasbainiekus vai vienkārši blandoties apkārt, manās sajūtu asociācijās ir atstājusi neizdzēšamu iespaidu. Skaitījāmies jau diezgan apzinīgā vecumā un neviena profesionāla audzinātāja(-s) funkcijas pildītāja tur nebija, katrā ziņā nespēju atcerēties jelkādus disciplīnas žņaugus (tas, ko nevaru teikt par ikgadējajām volejbola nometnēm random vietās 10-15 gados, ar 2 treniņiem dienā, celšanās, rītarosmju, ēšanas, gulētiešanas rutīnu, kā arī sportiskās un ne tikai konkurences spriedzi). Atceros sevi saulainā dienā sēžām pavēnī zemā koka zarā un šūpojot kājas, nedarot neko, jo nekas jau nebija jādara, iešanu vakaros uz viģikiem kultūras namā, peldēšanos seklajā Lielupē blakus gājēju tiltam (sagriezu pēdu, bet nieki), kaut kādas izdomu spēles un futbolu ar vietējiem, pēc kura mums kauties palīgā nāca arī mūsu meitenes :)
Savādi, ka neatceros nevienu sarunu, saturu, cilvēku vai seju, bet tas arī nekas