Viss ir redzams

Piekritu uzstāties Kūcvālā, jo patīk un ļoti labi dātumi un stundas arī labas izvēlējos (24. jūlijs, 20-40 minūtes starp 2.00-4.00 AM). Tas būs jau trešais Twrch Trwyth koncerts vēsturē - pirmais notika 2000. vai 2001. gadā "Zirgu pastā" un beidzās ar to, ka atnāca dusmīga tante un izrāva no sienas kontaktdakšu (īstenībā tāpēc, ka aiz manis bija vaļā logs uz ielu, kuru atteicos vērt ciet). Otrais izklausījās apmēram šādi. Ja kas, Kūcvāls ir gada feinākais industriālais pikniks Auces novadā Rosewater Folkija laukos, un tā galvenais kurators un kūcvelns ir Zirnis Štangists Weidenbaumers (Barodarho/V.S.K.B./sāpes).

( ... tālāk ... )

Dienas bizness (c) rasbainieks: iznesu datoru ar visām tumbiņām priekšnamā, lai var dzīvoties pa āru ar mūziku, pie viena pakārtoju priekšnamu, sanesu bēniņos visādas ziemas lietas, pie viena uzvārīju sīrupu un pabaroju bites, jo izskatās, ka viņu ir tik daudz, ka varētu nebūt ko ēst, pie viena paskaldīju malku, palikvidēju kurmju atstātās ziemas pēdas, ieraku zemē rūnu, pirms tam galā uzsēdinājis pērnā gada ozollapu vainagu, bet bedri aizbēru ar akmeņiem. Dienas maģiskākais mirklis noteikti bija, kad, skanot Vive la Fête – Noir Désir, maniakālajiem kliedzieniem priekšnamā no pļavas pēkšņi piebiedrojās dzērves, kuras savā laukā vēl nebiju šogad redzējis. Tajā brīdī nedaudz izkusu, jo tas tomēr nelīdzinās ne pilnmēnesim, kuru nupat aizvadīju gar logu virs kalna, ne intuitīvajai suša kaimiņa identitātes uzminēšanai. Tagad klausu kalendāram, kas vēsta, ka enerģija pārtop uzbudinājumā un sasprindzinājumā, saasinās nervu darbības traucējumi, nedrīkst ļaut sevi izprovocēt, sūroties par dzīvi, nosodīt sevi, krist izmisumā, jānoskaņojas uz mieru, jāpāriet no spēku uzkrāšanas uz aktīvu tērēšanu, jārod iespēja enerģijai izpausties, vajag priecāties: līksmot, dejot, dziedāt, rīkot karnevālus, bet visu ar mēru (!), enerģiju vislabāk izlietot kaut kā jauna veidošanai vai pilnveidošanai, brūces var asiņot stiprāk nekā parasti, psihe un nervu sistēma šajā laikā ir visaktīvākā un tajā pašā laikā nestabilākā, tāpēc jāizvairās no strīdiem un ķildām, jāuzmanās no negadījumiem, kriminālā pasaule “iziet ielās” (lol), der ieiet vannā, jūrā — aizskalot visu lieko smagumu (c) astrologi.lv, tāpēc kurinu krāsnis, nu jau trešo stundu stāvot kājās turpat priekšnamā un Rosewater pavadījumā dīdoties pie tā, kas attēlā. Pieļauju, ka tas ir pat sportiski, reizumis arī ieliecos ceļos (c) sveetaa_seeta

A man gan viss normāli. Kādu kilometru pirms Aderkašiem mūs līdz Meņģeles pagriezienam (nepareizajā ceļa pusē) nostopēja streipuļojošs vīrs, kurš ilgi nevarēja izlemt, pa kurām durvīm kāpt iekšā. Esot bijis Taurupē salāpīties pēc vakardienas, pie viena dabūjis pa purnu no vietējās jaunatnes, pats vainīgs, kaut ko ne tā pateicis, tāpēc grūti paiet, sāpot ribas, jātiek mājās pie sievas, bet vispār esot paticis, tikai spēcīgi tie jaunie, johaidī, viņš jau arī neesot nekāds vārgulis, taču jaunieši tomēr stiprāki, atspārdījuši, bet tā jau bijis labi, hehe, tos pēdējos divus viņš paspēja pateikt divreiz.

Atkal par sevi. Šajās dienās grūti nosēdēt iekšā, bieži eju laukā un staigāju apkārt, Vidzemes augstienes rietumos temperatūra nestabili turās ap nulli, sniega sega daudzviet pārsniedz pusmetra biezumu, bet ir sakususi cieta un izturīga, apstaigāju visas vietas, kas vairākus mēnešus bijušas nepieejamas (bez slēpēm, t.i.), kaisu pelnus tur, kur vajag, lai nokūst ātrāk - starp citu, pa ceļam uz bērzu aiz ķiršiem ir atvērusies zeme un izskatās, ka man ir full-thrown avots pussimts metrus no mājas, kņudina agrajam pavasarim raksturīgā nepacietība kaut ko konstruktīvu darīt svaigā gaisā, cerams, nepāries, tāpēc skatos, kur jau kāds dzelzis ir gana karsts kaļams, malkas skaldīšana kā vienīgā produktīvā ārdurvju aktivitāte ir mēreni apnikusi, uzkāpu vienā no vecajām ābelēm un nozāģēju milzīgu aizlūzušu zaru, bet tie ir nieki, mājas dienvidu pusē izdīguši sniegpulkstenīši, šodien ārā kliedz vanags - vispirms no kaimiņiem, pēc tam - no meža, gaidu, kad sāks parādīties arvien vairāk atceļojošo putnu (starp citu, šoziem redzēju zaļo dzilnu - pāris dienas klauvējās ap pakšiem tā, it kā gribētu tikt mājā - sīļi, piemēram, nekad tā nedara), bet jaunais strauts jau ziemā bija kļuvis par iecienītu padzeršanās vietu ierastajiem sīkaļām, jo virs tā sniegs neturējās pat tad, kad visapkārt bija pilnīgs Immortal - tas priecē, vakar tur redzēju pagaidām vēl neidentificētu lidojošu subjektu

( Kodolīgs viedoklis par WikiLeaks lietu )

Par to domāšu, divas jūdzes sniegputenī minoties uz Taurupi papildināt pārtikas krājumus (un divas jūdzes atpakaļ), nezinu, vai Holandes rūdījums (valdošais vēja virziens = pretvējš) nāks palīgā, bet nešaubos, ka nekļūdījos, atliekot to tieši uz šo dienu, jo režisora mērķis vienmēr ir radīt pilnvērtīgu klātbūtnes sajūtu, tā ir tērēta dzīve, kas vismaz trešdaļu netiek pavadīta ārā

Lai man nevarētu pārmest (pārmest? wtf), ka šī vieta pārvērtusies par bezpersonisku bilžu un mūzikas spama kasti, esmu ar mieru vēlīgi padalīties ar nupat pavisam (astronomiski) aizgājušās vasaras pēdējo nedēļu produktīvākajām (fiziskajām-neapmaksātajām) aktivitātēm, tātad, ābeļdārzs izpļauts, pa ziemu mežā sazāģētā malka līdz mājai savesta (bija atbraucis brālis ar džīpu, neiztrūka arī sportiskās atrakcijas ar tā vinčošanu no tukša, pielijuša lauka vidus), simboliskā raža novākta (kartupeļu tikai spainis, bet man jau arī bija tikai trīs trīsmetrīgas vadziņas, toties sīpolu gan pietiks visai ziemai, cūkupupas jau apēdu, bet tas nekas, jo ir vēl no pagājušā gada, gurķu un tomātu diemžēl bija krietni vairāk nekā spēju nolietot, tāpēc kādi 75% nonāca kompostā, kukurūza pagaidām vēl aktuāla, pāris ēdienreizēm pietiks), piparmētra un asinszāle izžāvēta un glīti burciņās salikta (nākamgad, domāju, varētu sākt vēl kādu nekultūru ievākt, kas te ir, pilna pļava - māllēpes, mārsils, pelašķi, m? ja vien es kaut ko no tā vispār lietotu), uz hamish dzeršansdienu būts, Gravkalnu romantika un vēl pāris visnotaļ patīkamu sc lietotāju virspusēji iepazīti, kā arī ar riteni pa melnu tumsu un reibumu no Taurupes mājās braukts (labi gan, ka viņi zīmē tās baltās līnijas ceļa vidū, jo tas bija vienīgais, ko spēju saskatīt), bites piebarotas un ieziemotas (medus šogad nebija, bet jāatminas, ka vasaras sākumā nebija pat bites), sausā tualete izvesta (lūk, ko tādu darīju pirmoreiz mūžā un bija grūtāk nekā domāju, un ne jau neestētiskās substances dēļ, bet jo daudz smaga darba ar lāpstu - izvēlējos trīs mazākās ābelītes dārzā un ieraku tos sūdus pie saknēm, klusi cerot, ka nenodaru vairāk ļaunuma nekā labuma, jā, un visu procesa laiku gāza lietus, kas īstenībā bija diezgan katartiski), krāsnis pirmoreiz izkurinātas un pelni izgrābti - zem kauliņkokiem izkaisīti, kas vēl, laikam nekas tāds, tagad atbraucu uz Rīgu, uzpildīties, kā saka, un Veģma mani atkal atšuva, jau kādu trešo reizi šogad, jo esmu tik nesabiedrisks, rekur, sarēķināju, ka vismaz 9 dienas nebiju redzējis nevienu dzīvu cilvēku, nu, ko lai dara, tāds socioniskais tips :D

K, te raksta, ka karstums ir bezmazvai nākamā šīsvasaras apokalipse pēc odiem. Ņihuja! Karstums ir forši. Vismaz Vidzemes augstienē. Pizģets ir dunduri! Tas ir viņu, nevis karstuma dēļ, ka ārā neko ilgāk par piecām minūtēm nevar padarīt. Atliek paiet tālāk no mājas, kā viņi tevi ir atraduši un tad aiziet kā tai pasakā, kur deviņi ar vienu sitienu. Ja odus vēl attiecīgi psihodēliskā noskaņojumā var interpretēt kā elfus sātanistus, tad šitie ir nafig urukhaji kamikadzes. Varbūt tas tāpēc, ka kaimiņiem ir govis, bet tāpat līdz viņām tālu. Lapseņu gan pagaidām maz. Sirseņi nav manīti vispār. Mušas vulgāris kaut kā veiksmīgi izdodas filtrēt no iekštelpām. Maz. Melni oranžie tauriņi ar baltajām strīpām uz spārniem baros dzesējas pie peļu alām un kurmju rakumiem. Pa naktīm uz sejas kāpj viņu nakts brāļi. Bites un kamenes strādā tā, ka prieks skatīties. Skatos arī. Vakar viena iedzēla pēdā, kamēr neskatījos. Būs jānopļauj tas āboliņš sētsvidū, citādi tāda muļķīga nāve sanāk. Pēc divām dienām grasos uzlikt pirmo magazīnu stropam. Bet tas, ko īstenībā gribēju pierakstīt ir tas, ko nekad agrāk nebiju pamanījis, vismaz līdz šai vasarai. Izejot ārā no rīta, piecos sešos, kad saule vēl nav tikusi garām bērzam un viss pārējais ir kluss, var lieliski dzirdēt tādu uzstājīgu dūcošu ambientu no pļavas nākam, tā kā tādu tālu vilciena vai tamlīdzīgas satiksmes skaņu, vismaz tā pirmoreiz pats no sevis padomāju, pirms sapratu, ka nekāda vilciena, ne satiksmes nav, bet to sanoņu rada visi tie lidoņi kolektīvi. Āsam, kā tagad mēdz teikt

( inde )

Es esmu otrā pusē