Viss ir redzams

     Tā, nu tas ir pienācis – laiks, kad pie miera dodos gandrīz vai reizē ar sauli. Jo manā planētā nav... neviena, nevienas... kas darītu citādi

     Celšos pēc pusnakts, iekurināšu krāsni, uzpīpēšu, kafiju, internetus un tad ķeršos pie kārtējās sērijas. Interesanti, ka pašlaik pamīšus tulkojamie seriāli (Persons Unknown un The Gates) abi ir par kādu slēgta tipa vietu (pilsētu), no kuras vai nu nav iespējams izkļūt (pirmajā, latviski "Rēgu pilsētā"), vai iekļūt (otrajā, "Elles vārtos" – nezinu, kas, bet nosaukumus tulko kāds cits, man pagaidām liekas, ka vienīgajā, nu jau atceltā seriāla sezonā nekādu elles vārtu nemaz nav un neatvērsies, bet ko var zināt... iespējams, pēdējā sērijā, kā vienmēr.) Vismaz, pateicoties Geitsas (arī šis latviskojums nav mans nopelns, bet gan pirmo sēriju tulkotāju) patētiskajam šabloniskumam (par kuru, liekas, pat Amulets un tādi ir krietni krutāki, jo tur vismaz ir glītas meitenes un saldumi; te nav pat tā, viena vienīga pustumsa, līdz nelabumam noriebusies kadru maiņa/sižetiskā struktūra, kartona tēli, kartona teksti, kartona ilkņi, kartona asinis, viss ir simtreiz dzirdēts, apnicis un nepareizi), Persons Unknown (tas pats Lost, tikai ltd. to 8 rabbits, bez havaju romantikas, rozā brillēm un nenoteiktības :) šķiet pat aizraujošs. Morāli jau tāpat sabāzīs atradīs visur, kodolus izlobīs, kur vajag un kur nevajag, ahaha, all you must is pick your flavour

       The inevitability of doom is apparent to me now as a consequence of the imperfection inherent in every human being. There is no escaping reason, no denying purpose. Without purpose, we would not exist. We're here because we are not free. It is purpose that created us. Purpose that connects us. Purpose that pulls us, that guides us, that drive us. It is purpose that defines. Everything that has a beginning, has an end. I see the end coming. I see the darkness spreading. I see death. The purpose of life is to end.

Rosewater – End

[Bloodcount, 2006]