[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]
Below are 20 journal entries, after skipping by the 80 most recent ones recorded in
Namtar's LiveJournal:
| Tuesday, March 23rd, 2004 | |
| 2:56 pm | Piedāvājums Es reizēm palasu arī ko citi cilvēki raksta un mani vienmēr iepriecina tas ka daudzi atzīmē kādu mūziku patlaban klausas. Nu un tad es ar šoreiz sarakstīšu uz priekšdienām. Un pats labākais ir tas, ka to var arī ierakstīt diskā un iegū savā īpašumā par nieka 3.50ls Tātad klausamies: Louis Armstrong - Droppin' Shucks Sidney Bechet - I found a new baby Doors - alabama song(whiskey bar) marlene dietrich - wenn die soldaten Kleopatras Leda - Klezmer - Den flygande Bokrullen german military marches - bomben auf england Grekis Papadakis - Dyonisos' Dance Dead Can Dance - Windfall John McCormack - It's A Long Way To Tipperary Kayah & Bregovic - Spij Kochanie Spij Vladimir Visockij - Liricheskaja Pesnja Russian Gipsy Romance - Ochi chornije |
| 2:49 pm | Baltā līdaka Jūs noteikti esat redzējuši baltus zirgus, suņus, kaķus un pat albīnus nēģerus, bet baltu līdaku gan tikai retais no jums būs saticis. Bet man vienreiz gadijās. Mēs ar brālēnu makšķerējam un nekas prātīgs protams neķeras. Vienīgi ezera vidū peld diezgan paliela beigta līdaka. Mēs protams, kā jau zinātnieki, izdomājam ka vaig līdaku izvilkt un paskatīt cik tā liela. Ar trešo piegājienu brālēnam tiešām izdodas līdaku aizcemmerēt un izvilkt krastā. Līdaka tiešām simpātiska lieluma, kadi kilogrami 3īs, bet tas uz to brīdi jau palika mazsvarīgi. Līdaka, kura ir patīkami bālā krāsā, nežēlīgi smird. Nevis vienkārši nežēlīgi, bet tik nežēlīgi, ka es to nosauktu par briesmīgāko smaku pasaulē un es esmu daudz nelabas smakas saodis, piemēram vienreiz mans kaimiņš bija patvaļīgi nomiris un neizsaucis aiz sevis satīrīt un bija iestāvējies. Bet tā smaka salīdzinot ar beigto līdaku bija vizbulīšu smarža. Līdaka oda vienkārši briesmīgi. Bet kas vēl briesmīgāk, līdakā bija ieķēries vizulis(pie tam tāds labs, peldošais volbleris, par latiem 10. Nu un tad to vizuli mēs no droša attāluma(10metri) mēģinājām kautkā izraut. Bet tas nebija tik viegli, līdaka katram rāvienam sekoja ar briesmīgu lecienu, kas atnesa briesmīgi, salkanu smaksas vilni. Beigās mēs padevāmies, pārkodām auklu un steidzīgi devāmies mājās. Vakarā ēdam 3ās vakariņas, biezpienu ar ievārijumu, klusējam, ēdam. Pēkšņi mans brālēns saka - iedomājies tu tagad iekodies tajā baltajā līdakā. Es pavisam bišķīt to iedomājos un kautarī es parasti par tādām lietam pie galda nesatraucos, šoreiz pieceļos kājās, paņemu šķīvi, aizeju pie cūku spaiņa(ir tāds spainis kur met visādas lietas ko pats negrib ēst, lai vēlāk atdotu cūciņām) un izmetu biezpienu tajā. Es jau taisos doties kautkur tālāk, kad skatos - mans brālēns arī pieceļas kājās un dodas ar visu šķīvi uz cūku spaini... |
| Monday, March 22nd, 2004 | |
| 6:08 pm | Anekdote Šodien dzirdēju anekdoti par makšķerniekiem un man iepatikās. Sēž tēvs ar dēlu laivā, makšķerē. Protams nekas neķeras. Tēvs saka - padod maizi, pamēģināsim uz maizes kautko noķert, varbūt sāk ķerties. Dēls atbild - es apēdu maizi. Nu labi. Tēvs saka pēc kāda laiciņa - nu tad padod sieru, varbūt kāds breksis pieķeras. Dēls saka - es apēdu sieru. Tad tēvs saka - nu tad apēd sliekas un braucam mājās. |
| 4:20 pm | Bērnības atgadijums Kādreiz, kad es biju stipri jaunāks, mēs ar brālēnu un māsīcu sēdējām virtuvē un klausijāmies kā vecmāmiņa stāstija kas jauns noticis Estrelitas un Hose Ignasio dzīvē, kad piepeši durvis atsprāga vaļā un iekšā ieskrēja 6i policisti militārās formās ar automātiem un viens kurš bija stipri līdzīgs Šerlokam Holmsam(cik jau nu es atceros Šerloku), acīmredzot detektīvs. Šie uzreiz sāka pārmeklēt visu māju, pat pagultes, bet kad nekas neatradās, sāka apspriezties. Viens policists pa to laiku sabēra uz krēsla lodes un sāka pielādēt aptveres. Mana vecmāmiņa, sen karu nebija redzējusi un nodomāja, ka tās ir jau izšautās čaulītes. Būdama izpalīdzīga, viņa tās veikli paņema un sabēra krāsnī. Kad mēs pusstundu bijām kopā ar policistiem gulējuši grāvī un visas lodes bija izšavušas, tad detektīvs kautrīgi manai vecmammai apjautājās vai viņa gadijumā nav Koka Vārna. Izrādijās ka koka vārna ir kaimiņiene, pie kuras dzīvo viens briesmīgs slepkavnieks. Pa to laiku bandīts bija sadzirdējis šaudīšanos un tieši taisijās pār lauku prom. Bet izveicīgie policisti ar detektīvu priekšgalā viņam pakaļ. Kad viņi bandītu jau bija gandrīz noķēruši, tas apstājās, pateica - es pats - un nošāvās. Bet mēs nākamā dienā špaktelējām sienās ciet caurumus.. |
| 4:19 pm | Kā lai to iztulko angliski? Es jau iepriekš stāstiju par vienu amerikas latvieti kurš vēlējās izglābt lidmašīnu no katastrofas. Vispār viņam vienreiz gadijās viens vel interesantāks notikums. Šis jūsu tautieties strādā par profesoru, ja nemaldos Mičiganas universitātē un māca amerikāņiem Eiropas vēsturi. Pēc vienas lekcijas pie viņa pienāk skaista amerikāņu blondīne un saka - Oh, you from Latvia, very nice, my grandfather was latvian. He always said one intersting sentence in latvian, maybe you can translate? Mans pazīstamais profesors protams labprāt bija gatavs palīdzēt. He very often said - Ieput man dirsa. What that means? Mans pazīstamais ilgi domāja un beigās pateica, ka tas esot netulkojams aforisms |
| 4:10 pm | Dakšiņa Kādu laiciņu atpakaļ es biju aizgājis pie viena sava drauga pieēsties. Pusdienas bija paredzētas lielajā istabā pie lielā galda, apkārt kuram sasēdās visa ģimene - mana drauga vecāki, vecmāmiņa un vecākais brālis(futbolists). Pašā galda vidū bija liela bļoda ar brieža gaļas kotletēm, tādam, kuras tagad atceroties, uzreiz ēst sagribas. Tā nu mēs liekam kotletītes šķīvī un ēdam, bet tā kā neviens negaidija ka es būšu tik ēdelīgs, tad kotletītes ātri vien gāja uz beigām, līdz bļodā vairs bija palikusi tikai viena, kurai tieši pakaļ sniedzās mans draugs. Neņem kotletīti - drūmi skatoties teica viņa brālis. Mans draugs tomēr sniedzās tālāk - neaiztiec kotletīti, Mārtiņ - viņa brālis, vēl nīgrāks. Mans draugs tomēr uzdūra kotletīti. Noliec kotletīti - pēdējo reizi teica viņa brālis un nesagaidot atbildi iecirta rokā dakšiņu. Tad izveidojās tāda aina, kādu es kādreiz likšu uzgleznot kādam māksliniekam un pielikšu pie sienas, blakus ainām no bībeles un Nebukadnecara portretam - pie galda bija iestājies briesmīgs klusums, visi skatijās uz manu draugu, kurš sēdēja ar izstieptu roku, kurā viegli trīcēja iedurta dakšiņa. Kad vecākais brālis tika aizsūtīts uz savu istabu un mans draugs bija devies izvilkt dakšiņu no ievainojuma, es tiku pie pēdējās kotletītes... |
| 9:24 am | Domāšana II Tomēr lai cik tas dīvaini arī nebūtu, domāt tomēr ir labi. Es šorīt pamostos un kā no rītiem, jūtos pavisam nejēdzīgi, neizgulējies, samocijies un tāda sajūta ka viss sāp. Nu un tagad, ja es būtu suns, es atgultos un vaidētu līdz pulksten 12iem. Bet es esmu tāds nejēdzīgs radijums kurš domā. Tāpēc es izdomāju viskautko patīkamu ko es šodien darīšu un tas ka man sāp spranda, piemirsās. Otra labā lieta domāšanai ir tas, ka tā dažādo cilvēka priekus. PIemēram zvēram prieki ir 3 - gulēt, gulēt vienam, ēst. Bet mums prieki var bū daudz vairāk, tieši pateicoties domāšanai. Tātad es vakar nedaudz pārspīlēju. Vaina nav domāšanā. Vaina ir neveselīgā domāšanā. |
| Sunday, March 21st, 2004 | |
| 10:34 pm | Domāšana Izlasot šodien viipsnas komentāru, es iedomājos, ka daudzi domāšanu uzskata kā kautko ļoti pozitīvu, kas mums, cilvēkiem, dod ļoti lielas priekšrocības un vispār nezin kādus labumus. Protams, priekšrocības, salīdzinot ar citiem zvēriem mums domāšana dod, mēs izdomājam visādas lamatas un vel viskautko vērtīgu, lai mūs lauvas neapēstu. Bet tieši priekš cilvēka laimes, vai domāšana mūs dara laimīgus? Man šķiet, ka domāšana tieši ir visu nelaimju pamatā. Piemēram, vai jūs esat redzējuši depresīvu suni? Vai ir kāds suns, kurš domā - eh, man dzīvē neiet, nekas prātīgs no manis nesanāks? Nē, sunīts savu galvu nenomoka ar tādām problēmām. Sunītim problēmas ir daudz vienkāršākas - gribu ēst, woof woof, meklēju ēst, man ir bads, esmu nīgrs, meklēju ēst, atradu ēst, ņam ņam. Vai arī - gribu vairoties, nežēlīgi gribu vairoties, kur ir kāda suņu mamma? Un viņš pievēršas tikai šai problēmai, kamēr tā ir atrisināta. Bet cilvēks ar domāšanu rada sev abstraktas problēmas, kuras pārsvarā ir neatrisināmas - piemēram kautvai es - es gribētu būt bagāts, problēma protams ļoti vienkārša, bet ļoti daudzšķautnaina, ja es vēlos būt bagāts, man ir jādara ļoti daudz nepatīkamas lietas ilgā laika periodā, kuras man nekādu laimi nesagādās. Tādas ir nelaimes kas rodas no abstraktu mērķu uzstādīšanas(un itsevišķi no domām par to) Vēl cilvēks bieži kļūst nelaimīgs domājot par savām neveiksmēm. Ja piemēram sunim neizdodas dabūt kādu mātīti priekš vairošanās, viņš nekad nepaliek grūtsirdīgs uz vairākiem mēnešiem un nedomā - es laikam esmu nesmuks, vai varbūt es neesmu atraktīvs, a varbūt es vispār stulbs. Bet ar cilvēku notiek tieši tā. Kad cilvēkam neiet darbā, tad arī sāk uzmākties domas par to cik viņš ir neveiksmīgs. Protams, ar domāšanu viņš var mēģināt kautko darīt lietas labā. Izdomāt, ka sievietēm patīk nauda, vai vel kautko tikpat ģeniālu. Bet ir tādi cilvēki kuri maz domā un šīs problēmas nerisina, bet jūtas ļoti labi. Parasti cilvēki uzskata, ka gudrība ir liela laime, bet daudz biežāk tieši galīgi dumji cilvēki ir lamīgi. Piemēram ņemsim par piemēru vienu vecu, galīgi aprobežotu zemnieku(es viņu arī dzīvē pazīstu). Kad viņš pēdējo reizi bija nelaimīgs un cik ilgi? Pēdējo reizi viņš bija nelaimīgs pirms gada, kad nevarēja kartupeļus vākt, jo lietus lija, a kartupeļi var sapūt. Nelaimīgs viņš bija 2as dienas, tad sāka spīdēt saule. Gudru cilvēku gan nav daudz, tāpēc ir grūti ņemt piemēru gudram cilvēkam, bet nu dažus tomēr es pazīstu. Viens piemēram, turīgs cilvēks, daudz strādā, reizēm pat pa kādai grāmatai uzraksta. Cik bieži viņš ir nelaimīgs? Viņš ir nelaimīgs jau kādus 3 mēnēšus, viņam dēls slikti mācas+ viņam ir dvēseles krīze, jo viņš domā par savu dzīves jēgu+ man tāda aizdoma ka viņu sieva krāpj. Ko šādā gadijumā darītu vecais dumais zemnieks? Viņš nedomā par dzīves jēgu, tas ir pirmkārt, otrkārt ja dēls slikti mācas, tad viņam sadod ar mietu pa kupri un uzreiz sirds paliek mierīgāka, pie tam galvenais lai viņš palīz lauku novākt. Ja sieva viņu krāpj, tad sievai var sadot pa kupri un arī uzreiz paliek vieglāk ap dvēseli. Tā ka nedomājat, ka domāšana jums laimi atnesīs. Labāk par to nedomājat:) |
| Saturday, March 20th, 2004 | |
| 1:37 pm | Ptikami uzvilkt kažoku, iziet uz balkona un kupinat biezus, smukus dumus. Ja šads laiks pieturetos un saulite nelistu lauka, kad vinu neprasa, tad varetu iegut ipaši labu garastavokli visai nakamai nedelai un kas zin varbut aizbraukt uz kadiem dumbrajiem zivis pakert. Vispar laiks ir tads, ka atgadina man jauko Krieviju. Jus noteikti jau zinat, bet es pirms kada laicina biju aizbraucis uz Peterburgu, paskatities ka cilveki dzivo. Peterburga pilseta smuka, krievi labi cilveki, bet nejau nu tas kas ipašs. Vislabak man patika vinu attieksme pret arzemniekiem. Vispirms veikala. Es eju šnabiti pirkt, ko pec tam meginat vest pari robežai uz majam, lai ir ar ko draugus pacienat. Veikals liels, gandriz ka puse no rimi, parsvara ar šnabi piepildits. Es grozos, skatos, pekšni garam nak resna, nesimpatiska par(<- Šito es uzrakstiju no rīta, tagad daudz kas jau ir mainijies, pirmkārt saulīte izlīda, otrkārt nav nemaz tik forši tādā laikā, kāds bija no rīta pirmo reizi šogad arā spēlēt futbolu, treškārt mēs zaudējām, ceturtkārt man ir asiņains celis, bet nu tas nav tik traki, tā ka turpināšu par to ko stāstiju) nevis par, bet gan pārdevēja, nāk garām un paņem mani uz pleciņa, gandrīz vai iemetot šņabju plauktā un kautko pasakot, kas man šķiet sākās na bukvu b. Es protams neko, nav labi sliktu teikt vecākām kundzēm, hmm. Paņemu šņabīti, ielieku grozā un eju pirkt. Pārdevēja stāv, kautko kasas un izskatas ka nemaz nav mani pamanijusi, bet tā kā man nav liela prieka ilgi pētīt smirdīgu padomju stila veikalu, tad es šai jaukajai kundzei angliski uzsaucu - excuse me, i want to buy some vodka. (Ja ruskom jazikoom nje harosho vladjeju) Pārdevēja uzreiz kā dzelta, skrien pie letes klāt un sāk atvainotiees - pardon, pardon, pļiz, pažalusta. Pavisam cita attieksme pret ārzemniekiem ir kad tu dodies apmeklēt kādu ievērības cienīgu vietu, jo tur ir divas cenas, viena ir dļa graždaņīnam rosiji ir belorusiji, a otra ir dļa inostrancov. Es protams nevēlos maksāt daudz naudu, tāpēc es uzvelku treniņtērpa bikses, īpaši pretīga izskata rozīgu jaku, pidarku un aplieku ap kaklu baltu šalli un dodos baudīt kultūru. A pie vārtiem stāv divi miliči ar automātiem un uzreiz ar savu manīgo aci pamana ārvalstu spiegu un prasa man - a vi iz rosiji? Es uzreiz nevisai labā krievu valodā nikni atcērtu - razve kaļiņingrad ņe rosija, bļaģ. Un eju iekšā. Tie tikai žēlīgi noskatijās un nekā. Un trešais atgadijums bija viesnīcā, vispār tur kafejnīca tāda, ka nevienu neapkalpo, bet sapratuši ka es esmu ārzemnieks, uzreiz atskrien viena mātīte baltā halātā, kā medmāsa un saka - što buģete, čai iļi kofe? Es saku - kofe. A šī saka - a kofe ņetu. Es saku - togda čai. A šī - čaja tože ņetu. Nu tad beigās dabūju kefīru un cīsiņus ar zaļajiem zirnīšiem, un tā katru rītu... |
| Friday, March 19th, 2004 | |
| 1:13 am | Problēmas Cilvēkiem patīk atrast problēmas un tad par to satraukties un domāt kā tās atrisināt un vispār domāt par nākotni, bet tas ir gana bezjēdzīgi, jo tuvāko nākotni paredzēt nav iespējams un tālākā nākotnē jūs būsiet beigts, tāpēc labāk priecājaties par to kas jums ir, nevis satraucaties par to kā jums nav un tad arī pašsajūta paliks labāka. Domāšana ir domāta priekš tam lai domātu cik ir forši, nevis priekš tam lai domātu visādas nejēdzības par kurām jums nav nekāda teikšana. Ir bezjēdzīgi domāt par lietām kuras jūs padara nelaimīgus un par lietām kuras jūs nevarat ietekmēt. Un tā kā cilvēks neko nevar ietekmēt savā dzīvēt, tad nevajag domāt par lietām kas padara jūs nelaimīgus, jo tur tāpat neko nevar darīt, nav vērt vel par tām riebeklībām domāt. |
| Tuesday, March 16th, 2004 | |
| 11:01 pm | Mācīsimies latgaliešu valodu Es jums tagad nolasīšu viena laba dzejnieka - Neikšānīša dzejoli - Veižu posts, kurš man ļoti patīk un jūs izrakstīsiet vārdiņus kurus nezinat, es tad vēlāk patulkošu. Citādi jums nezinot latgaliešu valodu dzīvē būs grūti, latgaliešu valoda tomēr ir kultūras valoda, tāpēc iesaku mācīties, kamēr nav par vēlu. Reiz puiss vīns brauc uz vazuma ar molku Golvu napalīc pret võrtu bolku - Sasyt pīri. Uzlāc puns. - Dīveņ, muns! Kai to tev tys gadejõs? - dzērd jys svešas bõbas bolss. Bõba cyta pogosta Uz sātu īt nu oplõta Un tik pret võrtim veižoj jei - Godõs nūtikt nalaimei. Puišam jaunam Nasagribīs lelam kaunam Nūtykušõ daudzynõt. Sõc jys bõbu pīrunõt: - Še tev, cioceit, rublis, tik vīn klusi. Mīreiga tik ej uz sovu pusi, Nastõsti nivīnam, kaida līta nūtykuse! - Jam bõba rubli. Tõļõk īs. Sūlõs runā vaļdeitīs. Nūgõjuse ceļa golu, Redz jau tyvojamīs sātas molu. Sateik ūtru takaļu - Sābru Madaļu. Tai kai bõbai zynõtkõre osa, Tyuleit prosa: - Kur tu beji? Mož kū jaunu saklauseji? - - Ai mõseņ, poša redzēju, Kai bej ar molkas vedēju... Ot, tik tys rublis nadūd vali... - Veižoj bõba atpakaļ. Puišam rubli dūd un soka: - Dēleņ, maņ tei mēle vysā švoka. Jem sovu rubli atpakaļ, Bo maņ grākā īkrist baiļ. - Skrīn ņyu stõsteit Madaļai, Radzāts pošai beja kai: - Vede molku... Naredz bolku.... Bolka kryta... Sasasyta... - Vai Madaļa var vaļdeitīs? Jau jei tõļõk stõsteit skrīs: - Bāda, bāda nūtykuse.... Svešā pusē Bolkas kryta... Daudzi ļaužu nūsasyta...- Jaunõ ziņa nõk ar auri, Veižu posts klīdz lelū tauri: - Kaimiņu pat parapeju Dīva strõpe pīmeklēja: Sasagõze meži leli - Nabašnīku pilni celi... - Puiss, kam pīrē moza puna, Tys i nazyn, ka nu jõ tei lelõ runa. Jo tev kas par lelom lītom stõstu sõk, Papētej, vai ziņa na nu veižu posta nõk |
| 5:39 pm | Ko lai apēd? Meža cūka ir beigusies, foreles es apēdu, tagad nenāk nekas prātīgs padomā ko es gribētu apēst nākamo. Varbūt kāds var uzrakstīt kādu intersantu ēdienu? Tikai nevaig neko baigi parastu - piemēram ceptas olas vai pelmeņus. Es gribu kautko tādu ko es neesmu ēdis, tikai nevaig tāpēc piedāvāt cūku zarnas, sautētus kāļus, vai vel kautko tikpat nebaudāmu. |
| 3:04 pm | Terorisms Tagad ļoti bieži cilvēki runā kā labāk cīnīties ar terorismu, varbūt teroristiem pašnāvniekiem ģimenes salikt cietumā, a varbūt viņus cūkādas maisos norakt, nu visādas intersantas idejas. Bet viņi aizmirst vienu lietu, nejau šie teroristi spridzinas prieka pēc, tā jau nav kautkāda seksuāla novirze uzspridzināties pūlī. Viņi spridzinas kautkādas idejas labā, pie tam ideja laikam viņiem sasāpējusies. Bet ko dara visi lielie cīnītāji pret terorismu? Viņi saka - mēs ar teroristiem nerunājam. Un interesanti ir tas, ka teroristi ar mums arī nerunā, viņi tikai atsūta vēstuli uz televīziju kurā rakstīts - par godu Allaham un El Aksas mocekļu brigādei. Bet man tāda aizdoma ka tā ne viņi kautko panāks, ne arī mēs varēsim ar vilcieniņiem vizināties. Tāpēc Bušam vaidzēja pateikt nevis - mēs ar jums nerunāsim, bet gan - pasakiet kas jums sāp.(Un es pieņemu ka viņiem ir kam sāpēt) Un ja viņi nesaka, vai arī saka kautko bezjēdzīgu, tad darīt kā Kenedijam kurš novērsa Kubas krīzi, teikt - mēs protams negribam karu, bet nav citas iespējas. Un tad ja Bušs censtos ar viņiem arī aprunāties, kaut vai ar pašu Osamu, bet tas neatbildētu, tad protams viņi paši būtu vainīgi:) |
| 2:55 pm | Kas tālāk? Emancipācija ir notikusi, atpakaļ pagriezt to visdrīzāk nav iespējams. Kas notiks tālāk? Dzimstība jau ir samazinājusies. Eiropā, ASV un Krievijā iedzīvotāju skaits samazinās un samazināsies, vietā ienāks bārdainīši ar savām neemanicipētajām sievam un veiks šajā mūsu rietumu demokrātiskajā pasaulē kontremancipāciju un vīriešiem atkal būs stilīgi staigāt ar bārdu, ja negribēsies pazaudēt galvu;) Un sievietes varēs sēdēt harēmā, jautra einuha kompānijā un nedomāt par tādām problēmām kā karjera vai izglītība un pie galda varēs doties kad būs paēduši vecie vīrieši, tad jaunie vīrīeši un pēc tam vecās sievietes, bet nu tā kā jau no dzimšanas tiks ieaudzināts, ka tas ir labi un pareizi, tad visi un visas būs apmierinātas, tikai pirmajiem būs grūti;) |
| 2:19 pm | Šodien ēdīsim foreli Recepte būs no 19.gs. vidus, es vācu valodu vecajā drukā nevisai labi lasu, tāpēc skataties ka nenoģiftējaties, var gadīties ka es kautko sajaucu;) Tātad taisīsim Foreles sarkanā vīnā 6-8 personām. Tātad ko mums vaidzēs? Ņemsim 4as kilogramīgas foreles, 1nu pudeli sarkana vīna, 1nu pētersīli, 1nu burkānu, 4as lotes, hmm labaak 1nu paciņu sviesta, bišķit miltus, viens zitrons un protams sāls. Kad kalps ar produktiem ir atgriezies, ņemam ūdeni, vāram, kad vāras, sametam tur iekšā sagrieztas saknes - burkānus, pētersīli un sāli un vāram pusstundu, tad pielej to pudel ar sarkano vīnu klāt, ļauj sākt vārīties, tad samet iekšā foreles(vēlams iztīrītas), tad vāram vel 5min. Tad izķeksējam zivis laukā, iesmērējam ar sviestiņu, apkaisam ar miltiem un apcepam uz pannas. Pa to laiku kamēr taisam mērci, kalps uzvāra un apcep kartupeļus. Mērci taisam no sēnēm un sīpoliem, kurus apcepam, tad piemetam klāt nedaudz pienu, un miltus, cepinam, kamēr nedaudz savelkas un tad servējam uz galda. Labu apetīti! |
| 12:43 pm | Sieviešu Emancipācija Teikšu godīgi, es domāju ka sievietēm jāsēž mājās un jāaudzina bērni. Protams man tūlīt mēģinās saplosīt gabalos, bet es varu arī paskaidrot kāpēc. Tāpēc ka tā ir pieņemts, un nejau cilvēku pieņemts, bet tas tā paredzēts no sākuma. Valstīs kur notikusi sieviešu emancipācija, samazinās dzimstība, sabrauc neemancipēti kurdi un drīz vien emancipētā sabiedrība aiziet nebūtībā. Jo sievietēm vienkārši nav laika audzināt bērnus, ja viņas grib būt kā vīrieši. Un es arī nesaprotu ko viņas tā satraucas. Es tikai priecātos, ja mana sieva pelnītu naudu, es sēdētu mājās, taisītu sīčiem ēst un brauktu šopingot. Daudzām protams nepatīk atkarība no vīrieša, bet tagad viņas ir atkarīgas no darba un tas taču ir sliktāk būt atkarīgam no sistēmas, nekā no mīļa cilvēka. Pie tam ja notiktu kontremancipācija, pazustu bezdarba problēma:) |
| Sunday, March 14th, 2004 | |
| 8:17 pm | Atgadijums uz ledus Es te skatos kā viens labs cilvēks(semyhr) ielicis stāstu un bildi kur viņš sēž uz ledus un ķer mazas zivtiņas un taisni vai sabijos. Cilvēks viņš labs, likās jau ka varēs drīz dziesmu novēlēt radio un aizsūīt nekrologu uz avīzi Diena no kolektīva, jo man vienam draugam atgadijās šausmīgs notikums uz ledus. Viņš ir galīgi slims ar ziemas makšķerēšanu, kuru es nevisai atbalstu, jo man ziema nepatīk, kā jūs jau zinat, pie tam pēdējo reizi kad es ar viņu gribēju nodarboties, es gandrīz vai nobraucu pa taisno pie nāriņām, tikai brālēns maita aiz skaudības izrāva ārā. Bet nu manam pazīstamam draugam gadijās daudz briesmīgāk. Viņš sēž uz ledus izurbis caurumu, pēkšņi pieķeras lielā zivs, cīņa notiek minūtes 30, bet varbūt pat stundu, beidzot zivs ir pievilkta pie tā mazā cauruma, bet cauri nelien, tikai skatas ar vienu aci tā aizdomīgi. Mans draugs ķer šo aiz galvas, bet cauri izvilkt nevar, tikai nu var saprast ka tas ir milzu breksis, kilogrami 5i vismaz, Latvijas rekords tā teikt. Šis tur Breksi(es viņu turpmāk rakstīšu ar lielo burtu) aiz acīm un sauc palīgā - Krokodīls pieķēries, atskrien veči ar kapļiem, palīdz caurumu dabūt lielāku. A veču apkārt maz, viens tikai tāds un tas pats švaks uz kājām, aukstumā pārdzēries ļergu, bet nu vismaz labs cilvēks, ņem cērti un dodas palīgā. Mans draugs tur Breksi, a vecis zveļ ar cērti āliņģi lielāku, bet kā zveļ, tā manam draugam pa pieri. Mans draugs par laimi augumā sasniedzis kārtīga teļa lielumu, zemē krīt gan, bet tomēr pieceļas, tiesa gan smagi ar asinīm noplūdis. Breksis pa to laiku ir izmantojis gadijumu un aizmucis ar visu ziemas makšķerīti, un spriežot pēc zemē guļošās asiņainās cērtes un apkārt valdošā klusuma, arī palīdzīgo cilvēku ir apēdis.... |
| 8:11 pm | Tobago Vispār jau dāvinātam zirgam zobos neskatās, bet tā kā tas ir saistīts arī ar manu personīgu traģēdiju, tad es tomēr centīšos par to parunāt. Man gan ir liels kauns, bet es tomēr pastāstīšu - es šodien biju uz teātri un nevis vienkārši uz teātri, bet gan uz izrādi Tobago. Kāpēc kauns? Tāpēc ka prātīgs cilvēks uz tādu izrādi neietu. Pirmkārt jau sižets. Sižets protams bija ok, savā ziņā es domāju viņš ir gandrīz tikpat ģeniāls kā filmā Estrelita netīrā seja, tikai pārāk taisna sižetiskā līnija, bet nu to protams var piedot, šī bija ļoti muzikāla izrādē, tāpēc priekš kam vaig labu sižetu? Nelaime gan bija tāda, ka mūzika bija vēl draņķīgāka nekā sižets, ja sižetam es dotu 1nu lācīti, kā teiktu laacz, tad mūzikai es viņu nedotu, tāpēc ka tik neizteiksmīgu mūziku es nebiju dzirdējis kopš pēdējās reizes kad es biju sadzēries un dziedāju, bet mani attaisno tas, ka manā izpildijumā vismaz bija labi vārdi, šajā izrādē vārdi bija gaužāmžēlīgi. Protams daudziem teātrī patīk smieklīgi teksti un vispār asprātības. Protams arī šoreiz cilvēki bija centušies, un bija zālē arī kas smējās par nēģeri baltās zeķītēs, bet nu cilvēki arī smejas kad bariņā vectētiņu sit.Tas viss ir par izrādi, par visu gan nē, iespējams otrais cēliens bija labāks, bet man nesanāca to apmeklēt. Un interesantākais ir tas, ka zāle bija pilna. Patiesībā gan tas nav nekāds brīnums, jo kā saka Voneguts, katrs otrais cilvēks ir idiots(es gan uzskatu ka idioti ir 3 no 4iem). Un ja man jāatbild kāpēc viņa ir pilna, tad tas nemaz nav tik grūti. Cilvēki teātri uzskata par tādu kā gandrīz vai intelektuālu pasākumu, uzvelk uzvalku(tā kā es:) vai savu labāko kožu nesaēsto balto džemperīti, uzvelk kleitu un pārvelk zābaciņus pret kurpēm un tad dodas uz pasākumu, kura apmeklēšana pierāda ka tu esi intelektuālis. Pasākums gan nav paredzēts lielai prāta piepūlei, joki ir lēti un primitīvi, tāpēc tu vari justies ne tikai gudrs, bet pat pasmieties un ko gan vēl cilvēkiem vajag? Nu jā vēl ir mūzika. Kādreiz bija tāda izrāde kura saucās Šveiks, toreiz mūzika bija ok, jo lai arī man nepatīk Prāta vētra, viņi tomēr savā ziņa kautko māk uztaisīt, bet ir ļoti daudzi kuri nemāk neko uztaisīt, bet taisa un ja to dzied Artūrs Skrastiņš, tad cilvēkiem jau ar to pietiek. Protams par teātri nevar runāt slikti, tas savā ziņā ir svētums(kautgan es iepriekš jau esmu rakstijis kā īsti šis svētums ir radies), šeit es protams piekrītu, ka latviešiem teātris tiešām 19.gs.beigās savā ziņā bija diezgan īpatnēja kultūrvēsturiska parādība. Bet nu es arī neko nesaku sliktu par skroderdienām silmačos, bet lūk ko es šodien redzēju, tam ar latviešu teātra tradīcijām nav nekāda sakara, tas ir kautkas, hmm varētu teikt moderns:) Bet ja salīdzina piemēram ar Ņujorkas teātri kurš arī neseko līdz latviešu teātra tradīcijām, tad jāsaka, ka tas ko es šodien redzēju bija mēsls. P.S. Un visvairāk man krita uz nerviem sieviete blondos matos, ar trakas stirnas acīm, kura sēdēja man blakus un sita mūzikas ritmā kāju. |
| Saturday, March 13th, 2004 | |
| 11:28 pm | Jūs protams pazīstat latviešu tautas daiļradi no maziem tautu tērpos saģērbtiem bērneļiem kuri neizteksmīgi īd kautko par vējiņu un laiviņu vai arī no vecām vecenēm ar greiziem zobiem un lieliem deguniem, bet patiesībā nebija tik traki, senie latvieši bija ok. Nemaz jau tā nebija ka viņi tik par darba tikumiņu domāja, vai arī par to kā govis slaukt, viņi īstenībā bija diezgan jautri radijumi un sacerēja diezgan daudz visādu nešķīstu riebklību no kurām man tagad, klausoties ukraiņu hopaku, tieši šī iešāvās prātā - Ai āzīti murmulīti Nepis kazu vakarā Pis rītā saulītē, tad būs balti kazlēniņi |
| 7:40 pm | Mana mīļākā dziesma: Rūžeņa Auga,auga rūžeņa sorkona dōrza, Zam tū rūžu,zam tū rūžu guļ jauna meiteņa. Ai, meitiņ, ai, meitiņ, Tevi mōte sauce, Zinu, zinu, prūtu, prūtu, ka man mōte sauce, Grib mani mōte pi to vacō izdūt, As tū vacū,as tū vacū moza nagribieju, Oi,vacīs, oi, vacīs, nazaverīs atpakaļ, Lai Tu tai nūītu, ka naacagrīstu. Ai, meitiņ, ai, meitiņ, Tevi mōte sauce, Zinu, zinu, prūtu, prūtu, ka man mōte sauce, Grib mani mōte pi to jauno atdūt, Es tū jaunū, es tū jaunū moza īmīļoju. Kā dzirdu vienmēr raudāt gribas:) www.dziesmas.lv - šajā adresē var atrast daudzu latgaliešu un arī čiuļu dziesmu liriku. |