[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]
Below are 20 journal entries, after skipping by the 60 most recent ones recorded in
Namtar's LiveJournal:
| Monday, April 26th, 2004 | |
| 6:38 pm | Celulīts Šodien es divas reizes biju bibliotēkā un tas īstenībā ir ļoti unikāls gadijums, jo man šīs iestādes ļoti riebjas, es daudz labāk mīlu grāmatas nopirkt veikalos, vai arī pasūtīt internetā, jo veikalos parasti labu grāmatu nav daudz.No sākuma es nonācu nacionālajā bibliotēkā. Es nekad neesmu ticis spīdzināts čekā, bet čekas māju no iekšpuses es iedomājos tādu pašu kā nacionālo bibliotēku - šauri, noplukuši gaiteņi, katra galā nīgra, cerberam līdzīga tante, kura uzreiz uzbrūk, ja tu esi aizmirsis parādīt čekista biedra karti, vai es nezinu kā tas papīrs tiek saukts bibliotēkā, man šķiet ka viņš nes prozaisku nosaukumu - talons. Nebūtu nekas briesmīgs tajā apstāklī, ka grāmatas ir jālasa lasītavā, bet briesmīga ir pati lasītava, atmosfēra tur ir stipri līdzīga kapiem, tāds neveselīgs klusums un pilna zāle ar klusiem ciemiņiem, kurus var iedalīt trīs kategorijās - cietumnieki(tie parasti lasa grāmatas par reliģiju), cilvēki ar brillēm nu citas pasaules(lasa dažādu literatūru un dzīvo bibliotēkas lasītavā) un skaistas meitenes ar stulbām acīm(šīs meitenes parasti lasa visādus avīžu atgriezumus, grāmatas par psiholoģiju un tamlīdzīgu literatūru), kad es laimīgs dabūju savu grāmatu, kas atsūtīta no Anglijas un kuru man viņi laipni iedeva uz mājām, man sanāca aiziet vēl vienam jaukam cilvēkam līdzi uz Rīgas centrālo bibliotēku. Tur atmosfēra jau bija daudz dzīvīgāka, briesmīgs stress(no kura var dabūt dažādas kaites), steigšanās, troksnis, nu gluži kā lidostā. Par 20 santīmiem es tiku piereģistrēts un garlaikoti apsēdos pie viena no galdiņiem. Tieši blakus bija kautkāds stends kur stāvēja visādas grāmateles un es paņēmu grāmatiņu par celulītu. Grāmata sākās tā - Jūs noteikti esat viena no tām 95% sieviešu kura slimo ar celulītu.... Pēc tam es uzzināju ka celulītu izraisa stress, mazkustīgs dzīvesveids, alkohols un dzimumu diskriminācija (par laimi vīrieši var dabūt celulīta paveidu - "futbolista kājas"(Es gan mājās kārtīgi nopētiju savas kājas ar kurām es spēlēju futbolu, bet celulīta pazīmes neievēroju, bet nu viss nāk ar laiku)). Pāršķirstot grāmatiņu es gan īsti neatradu kā celulītu ārstē, lai gan sākumā tika solīts ka šī grāmatele ļoti palīdzot pret šo nāvīgo kaiti. Nu un tā es esmu vērtīgi pavadijis dienu - es uzzināju kas īsti ir celulīts, no kā viņš rodas, kas ir "atraitnes kupris" un kas ir "futbolista kājas". Un kā ārsts es varu ieteikt arī ārstēšanu - nekādus subproduktus, nekādas diētas, nekādas tabletes, kustīgi dzīvot, darīt visu to ko var izdarīt vīrieša vietā(itsevišķi mājas darbus) un nekāda stresa:) |
| Sunday, April 25th, 2004 | |
| 12:47 pm | Radi Kanādā Kādreiz padomju laikos notika viens briesmīgs atgadijums. Dzīvo Latvijas PSR viena jauka ģimenīte, kurai radi Kanādā. Radi protams reizēm atsūta pa kādai paciņai, cik jau nu var un visādi citādi pozitīvi cilvēki. Vienu reizi ģimenīte saņem paciņu ar kautkādiem jocīgiem miltiem. Bet nu milti paliek milti, pie tam ārzemju, uzjauc mīklu, sacep pankūkas un liek tik galdā. Pēc nedēļas ar nokavēšanos atnāk vēstule - Sūtam jums paciņu ar vectētiņa pelniem, formalitātes miroņa sūtīšanai nav iespējams nokārtot, izkaisat pelnus viņa dzimtajā pusē. Mīļie radi |
| Thursday, April 22nd, 2004 | |
| 8:02 pm | Radio Es vispār radio uzskatu par atavismu, bet nu šodien braucot mašīnā es dzirdēju ļoti vērtīgu raidijumu, kas, iespējams, man turpmāk biežāk liks ieslēgt šo interesanto izgudrojumu. Raidijums saucās kautkāda bumba, ne te muzikālā ne te vel kautkāda un gāja laikam pa radio 1. Ko es jaunu uzzināju klausoties šo rairijumu? Divas meitenes stostīgās balstiņās man izstāstija ka grupas Travis solists esot apslimis ar vīrusa infekciju un ciešot no izsitumiem. Hmm, es nosākuma domāju ka tas ir joks, bet pēc tam viņas paziņoja ka vel kautkādas grupas bundzinieks(grupa bija kautkāda ne te darkstone, ne te velkautkas tamlīdzīgs) taisīšot rīkles operāciju, jo viņam no vēdera kāpjot skābes mutē. Turpmāk iesaku visiem ieslēgt paklausīties šo raidijumu, aizstāj 4as vecas tantes kas vislaik runā par savām slimībām. |
| 4:39 pm | Tiesu sistēma Maniem radiniekiem pirms kāda laiciņa gadijās tāds aksidents, ka viņiem mēģināja iznest dzīvokli slikti cilvēki. Bet modrā kaimiņiene sazvanija policiju un zagļi tika varonīgi aizturēti. Tagad notiek tiesa un maniem radiniekiem tur regulāri ir jāpiedalas. Un tiesas latvijā ir interesantas. Izrādas ka šie sliktie cilvēki vēl pirms kāda laiciņa arī ir pamanijušies ne tikai iznest vēl dažus dzīvokļus, bet arī cilvēku nosist. Bet tiesa nu jau velkas kādu gadu. Tiek nolasītas pilnībā bezjēdzīgās slikto cilvēku liecības, kurām nav nekādas jēgas, jo tās ir tikai taisnošanās, advokāts dzesē muti un mēģina pierādīt kurš likums uz šo gadijumu attiecas un kurš neattiecas un vispār process ieilgst. Bet vispār jau likumus izgudroja nejau tāpēc, lai varētu skatīties kā viņu kurā gadijumā izdevīgāk pielietot, bet gan tāpēc, lai būtu klasificēti noziegumi, par to pienākas tik, par to tik. Bet tagad ir tā, ka likums ir svarīgāks par pašu noziegumu, ir skaidri redzams, ka cilvēki ir nelabi, nosituši citu cilvēku, laupijuši dzīvokļus. Teorētiski tas būtu ļoti vienkārši, atnāk 12 tiesneši ar garām bārdām, paskatās likumu kodeksu - slepkavību 15 gadi, laupīšana 10 gadi, atkārtota vel 10 gadus var klāt piemest, cilvēki nelabojami, tā ka var vispār ārā nelaist vai pat utilizēt viņus visus. Un viss! Bet nē, varētu padomāt ka svarīgākais ir neapvainot likumu... |
| 4:34 pm | Es mīlu dzimteni Ļoti bieži cilvēki saka - es mīlu dzimteni, bet nemīlu valsti. Man interesē ko viņi mīl:D Kokus? Ezerus? Baltijas jūru? Visus latviešus?:) Grāmatas kur ir pierakstītas seno latviešu tradīcijas? Oskara Kalpaka kapu? Piemēram senie grieķi arī bija patrioti, tikai viņi nemīlēja Jūrmalas priedes un Latgales ezerus, bet gan savu valsti. |
| 4:09 pm | Bezjēdzīgi ieraksti Šodien man nedaudz sanāca palasīt vienu hmm, interesantu žurnālu. Un vel interesantāk ir tas ka to ļoti daudzi lasa:) Piemēram ieraksts - Gandrīz nemaz miega. Smailijs uz kājas. Saule ārā. Dzīve: notiek, Jūtos: elpoju, Reality: pending. Ko mēs no tā uzzinam? To ka todien ārā bija saule, to ka cilvēkam vai nu nenāk miegs, vai arī viņš ir gulējis. Ko viņš gribējis pateikt ar smailiju uz kājas, to man grūti pateikt, bet biezi vien gadās, ka šādi cilveki neko daudz nav vēlējušies pateikt. Viņi vienkārši jūtas tā kā dzejnieki, tā kā rakstnieki(kādu latviešiem ir ļoti daudz). Par šiem "rakstniekiem" viens vecāks rakstnieks, Roberts Mūks, vienreiz teica - Iekšā nav, bet ārā nāk. Tad vēl viņi ieraksta savās dienasgrāmatās, ka šodien esot tāda sajūta, ka varbūt ka nomiršot. Hmm, interesanti kas tā ir par sajūtu? Man vislaik likās ka pie datora cilvēki parasti nemirst, bet nu var jau gadīties, ka nav labi ar veselību, sirds sāp, vai kāda kaite iemetusies, nāvīga ļoti, tad tiešām var likties katru dienu, ka kaulainā nāk jau klauvēties gar durvīm. Bet vispār man liekas, ka cilvēkam vienkārši nav diezko daudz ko teikt, sēdot pie datora jau nekas daudz nenotiek dzīvē un tad liekas, ka nomirt būtu ļoti skaisti, eh citi lāzergalvas tak šodien nenomirtu vai ne? Un es , tāds skaists mironītis un rozes, un visiem žēl:) Un tad vēl var uzrakstīt kautkādu murgu lai visi redz cik es mistiska personība. Un citi tādi paši lasa un raksta komentārus - ū, man ar ir līdzīgi, nedod dievs tu pirmā vai pirmais nomirsi, tad nebūs kas skatās uz manu skaisto mironīti:) Un tie citi ir daudz, bet kā teica Seneka, ja tu vēlies uzzināt kā ir nepareizi, tad skaties kur ir sagājis pūlis un centies tā nedarīt kā dara visi pārējie;) |
| 3:44 pm | Laime Senajā Grieķijā laimīgs ir tikumīgs cilveks, kurš redz savu pilsētu uzplaukstam, "viņam bija skaistie un labie dēli, un viņš redzēja, ka viņiem arī piedzima un bija dzīvi bērni, viņs bija labklājīgs cilvēks(..), turklāt viņam bija skaista nāve(..) viņš devās kaujā pie Eleusīnas un piespieda ienaidniekus bēgt, un pats gāja bojā skaista nāve cīņas laukā. Atēnieši apglabāja viņu par tautas līdzekļiem tajā vietā, kur viņš gāja bojā un izrādija viņam lielu godu."(Herodots) Romiešiem(republikas laikā) laimīgs ir kārtīgs pilsonis, kas nodarbojas ar politiku vai karošanu, vai zemkopību. Kārtīgs ģimenes tēvs, kuru ciena radinieki, taisnīgs, spēcīgs un nežēlīgs, kuru visi ciena. Viduslaikos laimīgs cilvēks ir ticīgs, kurš cieš un dzīvo lai nomirtu, tagad viņam ir grūi, bet viņš ir laimīgs, jo viņs nonāks debesīs. Galvenais ir pareizi nomirt, paspēt izsūdzēt grēkus un nodot dvēseli dievam. 19.gs. beigās, 20.gs. sākumā laimīgs cilvēks ir nacionālists, viņš mīl savu tautu, laimīgs viņs ir kad tauta ir spēcīgāka par citām, laimīgs dodas karā pret citām tautām(kad sākās pirmais pasaules karš, gan Berlīnē, gan Parīzē, gan Pēterburgā, gan Londonā ielās dejoja un priecājās cilvēku pūļi) Cilveks jūtas laimīgs, kad tauta novērtē viņa ieguldijumu valsts labā. Kas mūsdienās cilvēkam nes laimi? Var kāds pateikt?:) Man patlaban šķiet ka nupat iet bojā pēdējais no manis uzskatītajiem priekšstatiem par laimi un jaunais vēl nav izveidojies. Patlaban visi tiecas pēc turības, bet tas protams nenes laimi, mantas mīlestība ir raksturīga visu šo laimes priekšstatu beigu posmos.... |
| Saturday, April 17th, 2004 | |
| 1:44 pm | Bēres Latgalē Vienreiz gadijās tā ka nomira viena vecenīte, īsti radiniece viņa laikam nebija, bet nu tāda pa pusei un tā kā viņa viena dzīvoja, tad tomēr uz bērēm bij jāaizbrauc, lai cilvēku pieklājīgi zem zemes dabūtu. Bet nu kā jau Latgalē visi jau kārtīgi iedzēra pirms norakšanas un kapos jau bija diezgan kārtīgi dzēruši. Kad beidzot pienāca laiks laist zārku bedrē, vienam laidējam sagriezās galvā un šis iekrīt bedrē, pārējie protams zārku vairs nevar novaldīt, tas uzkrīt neveiksmīgajam dzērājam virsū, mironis izveļas laukā. Pēc pāris mirkļiem neveiksmīgais zārka laidējs attopas un sāk līst no kapa laukā, bet nav tik viegli izlīst ja tev virsū ir zārks un mironis. Pārējie klātesošie puse raustas agoniskos smieklos, daži raud, citi ar šausmām blenž bedrē, bet nu kautkā dabūja neveiksminieku laukā un mironīti ar noraka. Vispār jau miroņa bedrē nelabi krist iekšā, vienreiz vienās bērēs viens jauneklis pavisam nedzēris bedrē nejauši iekrita un visas vecenes uzreiz sāk čukstēties - šitas būs nākamais, šitas būs nākamais. Un pēc gada nomira ar |
| Sunday, April 11th, 2004 | |
| 2:04 pm | Pasaka Es gan nevaru apgalvot ka tieši tā ir noticis, jo pats es tur klāt nebiju un šo atgadijumu es dzirdu tikai caur citiem cilvēkiem, pie tam tas izsklausas ļoti neticams, bet nu visādi brīnumi notiek uz pasaules, tāpat kā pilns ar jocīgiem cilvēkiem te apkārt blandas. Tā teikt - kunga griba ir neizdibināma. Katrā gadijumā stāstija man tā - Vienā mazpilsētiņā(cik es atceros, tad vai tik tā nebija Kuldīga, bet var gadīties ka arī nebija) dzīvoja un, arī tagad vēl acīmredzot dzīvo, ļoti skaista meitene(Tagad gan jau viņa noteikti vairs ir tikai simpātiska, padzīvojusi tantiņa) Nu un šajā skaistule iemīlējies viens puisis, tāds tīri simpātisks pēc dabas, bet nu lieta vēl līdz pilnai sapratnei nav nonākusi, puisis laikam tāds kautrīgs bijis un nav pateicis kas par lietu ātri, bet vilcis garumā. Bet nu kā jau pirms kāda laiciņa bija pieņemts, cilvēki tā kārtīgāk sapazinās nevis klubos un trolejbusos, bet gan zaļumballēs, nu un vietējā skaistule arī protams ieradās, varbūt pat cerībā, ka kautrīgais puisis ar ieradīsies, beidzot teikt kas šim uz sirds. Bet šis kā nenāk tā nenāk. Beigās tikai vakarā ierodas un tāds pavisam neveselīgs izskatas. Bet nu apsēstas meitenei blakus un pēc brītiņa pat aicina dejot. Bet šī kā ceļas, skatās, ka uz krēsla kur šis sēdējis, baigais slapjums palicis, bet nu mazums kas cilvēkam aiz bailēm, bet sāk ar šo dejot, izrādas viņš pavisam slapjš. Dejo, dejo, beigās meitene neiztur, prasa viņam - ko tu tāds slapjš, sasvīdis vai grāvi iekritis? Šis uzreiz tā kā apvainojies un aizgājis prom. Bet nākošā dienā atraduši viņu beigtu grāvītī noslīkušu, tā ka vai tik meitene jau nebij ar mironi dejojusi;) |
| 1:55 pm | Slimnīcā Slimnīcās kur nonāk trūcīgi cilvēki un kur lielas palātas, parasti uzskaita visu kas pacientam ir klāt lai vēlāk,kad viņš nodod savu dvēseli Dieva rokās, radiniekiem varētu atdot visas mantas kas sarakstā uzrādītas. Vienreiz šādā nodaļā nonāk veca vecenīte, akmeņi laikam nierēs, vai kautkas tamlīdzīgs, nu un vecenīnetei prasa - varbūt jums kādas mantas līdzi paņēmušās vērtīgas, gredzentiņš no kāzām ar akmeni, vai varbūt nauda aizķērusies, vai kas zin, zelta rokaspulkstens. Vecenīte atbild - nē, nē, nekā man nav, es nabadzīga, man tik viena istaba ko dzīvot, nav pat ko mute bāzt, nekā nav. Nu labi, ved vecenīti griezt, tur jāizģērbjas protams, visās drēbēs jau negriezīs, izrādas vecenīte apakšbiksēs glabā trīsdesmit tūkstošus skaidrā naudā. Ārstiem aš skalpelis no rokas izkrīt. Vecenīte protams šokā, bet nu atzīstas, māju pārdevusi, naudiņu nevar pie radiem atstāt, nodzers, aprakt ar nevar, tārpi sagrauzīs(vienai manai tantei peles sagrauza naudu, jo viņa viņu ar taukainiem pirkstiem skaitija bieži un glabāja zem dēļiem istabā.) nu un tad tantiņa glabājusi apakšbiksēs, ārsti protams nopriecājušies - šito mēs griezīsim:) Ārsti vispār ir interesanti cilvēki, vienreiz bija tāds jauks atgadijums, kad viena tantiņa mājās guļ uz nāves gultas, attāla radiniece. Nu bet ārsts tomēr pieklājības pēc tiek izsaukts. Bet kamēr šie brauc, tantiņa jau laimīgi nomirusi. Ārsts ienāk tāds domīgs pa durvīm, uzzzinājis ka vecenīte jau beigta, jautā - viņa pirms nāves svīda? Saņēmis apstiprinošu atbildi, ārsts paliek pavisam apmierināts un pie sevis atkārto - ļoti labi, ļoti labi. Acīmredzot apstiprinājusies viņa diagnoze, bet nu apkārtesošajiem grūti saprast, kas tur tik labs ka nelaiķe pirms nāves svīdusi. |
| Thursday, April 8th, 2004 | |
| 4:05 pm | Atgadijumi manas dzimtas ciemā Kā jau jūs visi zinat, es pēc tautības esmu latgalietis, es gan pats esmu piedzimis Latgales galvaspilsētā Rīgā, bet mani senči nāk no dziļākas Latgales. Un vienā mazā ciematelī, kad mana vecvecmamma vel vadija tur saimniecību, bieži vien atgadijās visādi interesanti atgadijumi, parasti jau protams ar sievietēm, jo vīrieši jau vienēr ir tādi praktiskāki un racionālāki, bet bõbas ir tādas kas vienmēr viskautko sastrādā, pie tam toreiz lielākā daļa no vīriešiem bij kara nošauti, vai vel pa mežiem skraidija. Bija tur tāda jauka tante, saucās Praņīne. Praņīnei vienreiz kaimiņi uzticēja māju uzmanīt, suni pabarot un paši devās svinēt kautkādas kāzas uz pāris nedēļām. Atbrauc atpakaļ, pretī izskrien raudoša kaimiņiene un jau pa gabalu sauc - Voi, nalaime, nalaime, jumsim mõju opzoga, visu poskustvas iznasuši, dečus aiznesuši i kazi vēļ noudu ar byus aiznasuši. Nu jā Lieta nopietna, durvju atslēga pārvīlēta, kautkādas mantas akā samestas, bet nu viss aiznests prom, kas kautcik vērtīgs. Jāsauc izmeklētājs no Preiļiem. Šis atbrauc, pēc izskata gandrīz kā Šerloks Holmss, tikai tāds intelektuālāks izskatas. Uzreiz pieiet pie atslēgas, paskatas un saka - bõbas darbs. Nu un drīz vien izdomā ka Praņīne ne tik suni barojusi, bet arī māju aptavarijusi. Šī gan liedzās liedzās, bet beigās atradās mantas Praņīnes mājā zem grīdas dēļiem paslēptas un dabūja arī bišķīt cietumā pasēdēt. Bet nu pasakat vel ka visi lielie bandīti ir vīrieši. Praņīne bija arī laba runātāja. Vienai manai tantei bija tāda nelaime ka vīru nevarēja atrast, lielākā daļa bij karā apšauti un dzērāji tik visādi palikuši. Bet nu Praņīne pamanijās iestāstīt ka viens esot dažus ciemus tālāk, ļoti labs vīrs un gribot manu tanti precēt, tikai vot laivas viņam nav ar ko pa dubnu atbraukt, vaigot speķi aizsūtīt, lai var laivu aizlienēt pret speķa gabalu. Nu mana tante iedod Praņīnei speķi, paiet nedēļas, bet līgavainis vel nav atbraucis. Mana tante saka - Kas par ļītu, gaļi jau seņ īdevu, a veira kai nov, tai nov. A Praņīne uz to atbild - A kū tu dumoi, Dubnā, tok zõļes saaugušas, navar ar laivu otbroukt, jāgaida rudens kad zõļes nūneiks. Bet nu rudenī protams ar neatbrauca, laikam vaidzēja vairāk speķi sūtīt. |
| 12:20 am | Pasaules gals Visiem vienmēr ir paticis baidīties no pasaules gala, kautkad pirms kāda laiciņa te viens bija ielicis briesmīgu stāstu par planētu X un plūdiem un vel kautkādām briesmīgām klizmām. Kautkad 19.gs. beigās ar bija cilvēciņi tik ļoti satraukušies par šo problēmu(pasaules galu), ka daži londonā pat pamanijās uztaisīt kolektīvu pašnāvību, Actekiem ikpa noteiktam gadu skaitam patikās gaidīt pasaules galu(es īsti vairs neaceros cik ilgs tas posms bija, bet tas katrā ziņā bija gana regulāri), tad viņi nodzēsa visas ugunis, dauzija traukus, raudāja un vispār gaidija ka kirdik būs, bet nu sagaidija arī, atnāca spāņi un actekiem bija pasaules gals. Romieši arī gaidija pasaules galu, viņi domāja par pazudušajām Sibillas pareģošanas grāmatām kurās esot Romas liktenis, nu un sagaidija arī sabrukumu. Romas sabrukums ir diezgan interesants ar to, ka ļoti daudz no tām nejaukajām lietām kas piebeidza Romu ir ļoti labi saredzamas arī mūsu jaukajā demokrātiskajā pasaulītē.Pirmkārt jau ap 2gs, kad Romā sākās lielākās problēmas, bija izveidojies briesmīgs biokrātijas aparāts, kas pilnveidojās līdz kādam 4am gadsimtam, tikai izveidotas simtiem valsts atmaksātas komisijas, kas izsprieda un kontrolēja dažādus jautājumus un aprija nodokļos iekasēto naudu. Vēl viena spilgta īpašība ir mazo lauksaimnieku pazusšana, visi viņi nespēja konkurēt ar lielajiem zemesīpašniekiem un bankrotēja, lielakā daļa no viņiem devās uz pilsētām, kas izsauca vel vienu interesantu arī mūsdienās pazīstamu parādību - Romas impērijā samazinājās dzimstība un saruka iedzīvotāju skaits, no 1ā līdz 4am gadsimtam iedzīvotāju skaits bija sarucis gandrīz uz pusi, tomēr kas vel interesantāk, Romas teritorijā ieradās ļoti daudz "nelegālo migrantu" no kaimiņvalstīm ar kuriem gan Roma visādi cīnijās, bet nekādi netika galā. Šīs ģermāņu ciltis piekopa kautko stipri līdzīgu teroristu karam, uzbrūkot un izlaupot vienu Romas pilsētu pēc otras, līdz beidzot Romas valsts beidza pastāvēt. Aizomīgi līdzīgi mūsdienu situācijai;) |
| 12:12 am | Ko darīt pēc atteikšanās no darba Man te komentāros, es skatijos, uzdots jautājums ko darīt ja nevēlas pārdoties darba tirgū, ko bāzt mutē un kur paslēpties no lietus un citām dabas stihijām. (Un kāds pat izteicās ka es esot noķerts, vardarbīgi pārdots un tagad sēžu pieķēdēts birojā ar 14 stundu darba dienu, btv, runājot par seno romu, romā darba diena bija 6as stundas(nu vergiem bija vairāk:) un gadā bija ap 160 brīvdienu;) Nu bet runājot par to ko darīt tālāk, es jau iepriekš visus aicināju stāties sektā, kuras vadību es labprāt uzņemtos, tīri aiz labas sirds. Sektas pamatmērķis būtu atteikties no pasaulīgiem kārdinājumiem(visu mantu varēs atstāt man un es to izlietošu visas kopienas labā:) un tad es ierādīšu mežā vietiņu kur celt apmetni un pat atvedīšu kādu kartupeļu maisu sēklai, lai nebūtu jākar zobi vadzī, bet nu katrā ziņā atliek tikai pieteikties un nekāda 8u stundu darba diena vairāk, nekādas spiesšanās trolejbusā, nekādu rēķinu par dzīvokli, nekādu rēķinu vispār, nekādu stāvēšanu rindā pēc desas. Toties daudz jauku brāļu un māsu, jauka dzīve pie dabas krūts un nekāda stresa:DD |
| 12:11 am | Paēst pirms gulētiešanas Tikko pārrados no futbola un man briesmīgi gribas pasēdēt vannā un uzpīpēt ūdenspīpi, bet pirms to izdarīt derētu kautko apēst. Šodien varētu uztaisīt kādu seno romiešu ēdienu. Tātad, ņemam vienu teļu, vēlams jau iepriekš nosistu, jo pirms gulētiešanas nav vēlams nodarboties ar varasdarbiem, slikti sapņi rādas. No teļa ņemam vienu kilogramu simpātiska gabala no ciskas vai karbonādes daļas. Bez tam, aizejam uz dārziņu pakaļ selerijām, dillēm, vienam pepperonam un paņemam no pieliekamā 2as ēdamkarotes medus, kā arī tikpat lielu daudzumu etiķa(vīnogu), vel mums vaidzētu 100ml eļļas un tikpat daudz baltvīna kam klāt piemesta viena tējkarotīte sāls, bez visa tā vaidzētu arī nedaudz miltu. Tātad ņemam jēra gabalu un sutinam viena simpātiskā cepamā katlā uz lēnas uguns, ikpalaiciņam aplaistot ar ūdeni un piemetot nesālītus garšaugus kā ķiploki, burkāni, selerijas, dilles un var pat iemest kādu šķipsniņu koriandra un piparu, kā arī pa kādam sīpolam. Šādā veidā jēru sutinam pusotru stundu. Kad laiks iet uz iztecēšanu, tad ņemam vienu pannu, tajā ielejam iekšā to eļļu, kuru jau iepriekš minēju, klāt arī vel etiķi, medu, garšvielas(ieskaitot sāli) un klāt pieberam miltus lai piedotu mērcei biezumu, kad mērce ir gatava, ņemam trešo pannu, liekam tai pannā teļu, aplejam ar mērci un cepinam vel 10 minūtes un tad pasniedzam uz galda un ļaujam vergiem sākt mazgāt traukus. |
| Wednesday, March 31st, 2004 | |
| 12:25 am | Briesmīga posoka Parasti cilvēki domā ka tautas pasakas ir tādas kur stāsta par visādām princesēm, večiem ar lāču ausīm un vel visādas muļķības. Bet ir arī daudz interesantas un mistiskas pasakas, dažas pat tik briesmīgas, ka varētu droši uzņemt šausmu filmas. Protams, pati briesmīgākā no visām pasakām ir latgaliešu, to es arī pastāstīšu, stāstīšu es latviski, lai visi saprot, bet latgaliski protams izklausītos vēl šausmīgāk. Labu laiciņu atpakaļ, Latgalē, kad laukos vel dzīvoja daudz cilvēku, dzīvoja vīrs ar sievu, abi divi viens otru ļoti mīlēja. Bet nu tā gadijās, ka vīrs ņēma un nomira. Sieva protams ļoti bēdājās un visu laiku gribēja vīru atpakaļ. Vienu tumšu rudens nakti, kad tikko beidzis lietus līt, pie loga kautkas klauvē. Sieva pieceļas no gultas, skatās - aiz loga stāv vīrs un smaida. Šī priecīga metas laukā pa durvīm apkampj vīru, prasa - kur tu biji palicis, kas ar tevi noticis? Vīrs klusiņām atbild - brauc līdzi, es tev parādīšu kur es tagad dzīvoju. Sieva iejūdz zirgus, sēstas abi ratos un brauc. Brauc kādu laiciņu, brauc garām baznīcai, kad vīrs saka - apstājies tepat, vajag apstāties. Sieva apstājas un vīrs saka, lai tā nedaudz pagaida, viņš ieiešot baznīcā. Sieva gaida, bet kad vīrs ilgi nenāk atpakaļ, domā iet paskatīties ko viņš tur dara, pieiet pie loga, skatās - vīrs rok laukā, plēš un ēd miroņus. Tajā brīdī, kad sieva paskatās, vīrs tieši pagriežas uz loga pusi, ierauga sievu un sāk skriet uz durvju pusi. Sieva lielās bailēs skrien uz ratiem, bet vīrs pakaļ. Atri ielekusi ratos, viņa briesmīgā ātrumā mūk projām no nelabās baznīcas, bet vīrs neticāmā ātrumā skrien pakaļ un jau taisas kāpt ratos iekšā ar lielām baltām acīm un atvērtu rīkli ar briesmīgiem zobiem. Pēdējā brīdī, kad vīrs gandrīz jau iekāpis ratos, sieva norauj no kakla rožu kroni un sāk vicināt vīram gar acīm, līdz beidzot tas atlaižas no ratiem un paliek tumsā. Pārbijusies atbraukusi mājās, ieskrējusi istabā, sieva dzird, ka pie loga atkal kautkas dauzas. Aiziet pie loga, skatas, tur viņas vīrs smaidot saka - Labi, ka tev beja rūžu kriuņs, cytõdi es tevi nūkartu un apāstu..... |
| Monday, March 29th, 2004 | |
| 7:56 pm | Bērnības trauma Kādreiz kādus pāris gadus atpakaļ reiz gadijās viens briesmīgs gadijums, es toreiz vel biju diezgan maziņš un atgadijums atstāja postošu iespaidu uz mani. Man dzīvo radinieki Līvānos. Nu un tad vienreiz gadijās tā, ka es pie viņiem aizbraucu ciemos. Pieēdos kārtīgi, parunājos, izgāju gaisu ieelpot svaigu, a tur kaimiņš nāk klāt, tāds drebelīgs večuks. Vecīts uzreiz saka lauzītā čiuļu mēlē - O puis, varēeesi izpalīdzēt? Es toreiz pēc dabas labs cilvēks būdams protams saku - jā, kas uz sirds? Varbūt vaig malciņu paskaldīt, vai ūdeni no akas atnest? A vecim izrādas nedaudz savādāka sāpe - Sunīts duksis, poskustva tāds, cilvēkiem uzbrūk, aizvakar pastnieku sakoda, aizaizvakar sievai kāju pārkoda(tas gan izklasijās kā gandrīz vai attaisnojums), nu redz, vaidzētu sunīti nošaut, a pats nevaru, rokas dreb no vecuma(un no dzeršanas). Nu es protams nevisai sunīti gribēju šaut un sāku uzreiz izvairīties - nav jau ar ko šaut, un pieredze man ar nav diezko liela un vispār dzīvu radību šāut ir grēks. A vecis uzreiz - Man ir karabīne bēniņos, tā nav problēma un suns nav kristietis, pie tam šitas ir īpaši nešpetns, tā ka nāci vien šurp, vecam cilvēkam nepalīdzēt ir grēks. Nu es eju vecim līdz, šis nones no bēniņiem vecu aprūsējušu karabīni, vai kautko tamlīdzīgu, paņem no ķēdes suni un ejam uz pļavu. Sunīts skatās uz mani ar žēlīgām acīm, man jau tā kā raudiens nāk virsū, bet nu aizspiežu acis, pielieku sunim stobru pie galvas un šauju. Iestājas klusums. Es attaisu acis, skatos - sunīts stāv, galvā caurums, tā ka cauri var redzēt, bet nekrīt. Paiet kādas 10 sekundes, suns sāk briesmīgi gaudot. Man jau paliek neomulīgi, ierocis ta nelegāls, atbrauks policija, aizvilks mani uz cietumu ar visu karabīni, vai nedod dievs vel nošaus nozieguma vietā. A vecis tik runā - nelaime tā ka par tuvu šāvi, vaig no gabala šāut, citādi lode par ātri lido un tik mazu caurumu izplēš. Nu a ko man darīt, atstāt suni ar caurumu galvā? Ved vecis sunīti tālāk, piesien pie mietiņa, es ateju metrus 50 nostāk, noguļos zemē, notemmēju, šauju. Bet roka nodreb aiz žēluma un es pāršauju siksniņu sunītim. Suns protams noraujas un gaudodams skraida pa pļavu apkārt. Es jau domāju mest karabīni zemē un laisties prom, bet nevar veci vienu pašu atstāt. Kaimiņš pa to laiku ķersta savu sunīti, pielabinādams ar vārdiem - Duksi, duksi, nāci šurp, esi lobs suns, nadabūsi ēst, Duksīti, šurp nāc. Beigās ar trešo piegājienu izdevās nabaga sunītim izbeigt ciešanas, bet nu miegs man vel trīs dienas nenāca... |
| 1:41 am | No vienkāršo amerikāņu vēstulēm Hruščovam Es te nedaudz palasiju atmaskojošas vienkāršo amerikāņu vēstules Ņikitam Sergejevičam Hruščovam un nodomāju, ka dažas no tām ir tik pamācošas, ka ar tām derētu iepazīties jebkuram vienkāršam Latvijas pilsonim. Vislabāk man patika vienkārša nēģera vēstule - Ja jūs atbrauksit Ziemeļu Karolīnā, lūdzu, atvediet līdzi dažus krievu nēģerus, lai mēs, Ziemeļu Karolīnas pilsoņi nēģeri, varētu lepni teikt, ka nēģeris kādreiz apmeklējis gubernatora savrupmāju Ralejas pilsētā... (Starp citu manā rezidencē ir bijis viens latviešu nēģeris un vel vienam es esmu paspiedis roku) ... Ja Jūs varētu aizdot nabaga apspiestajiem Amerikas nēģeriem dažas atombumbas, arī viņiem Vašingtonā dotu ēst un dzert un uzaicinātu lepnās savrupmājās. Pārējās vēstules jūs varat izlasīt grāmatā - Vaigu vaigā ar Ameriku, Rīga, 1960. Btv ja kāds vēlas, es varu šo grāmatu lēti izīrēt par kādiem 8ls nedēļā. |
| Saturday, March 27th, 2004 | |
| 9:00 pm | Sievas savaldīšana.. Kādu laiciņu atpakaļ vienā Latgales pilsētā notika interesants atgadijums. Vienā ģimenē bija vīrs un sieva, vecums apmēram 45-50 katram. Sieva tāda kā jau Latgalē, tāda stingra un visu saimniecību tur savās rokās. Vīrs arī tāds kā jau Latgalē, pozitīvs, asprātīgs, mīl iedzert un ar sāpi. Sieva protams vīram nedod naudu, nelaiž aiziet ar večiem iedzert, pat neļauj šņabīti uz māju atnest. A vīrietim alkoholu lietot veselīgi, tā nu vīrs izdomā sievu pārmācīt. Vienu reizi pēc pamatīgāka strīda, kad sieva iziet kautkur prom, vīrs paņem virvi, apsien ap vidukli, bet tā lai izskatas, ka ap kaklu un pakaras pie lampas āķa. Gaida sievu. Pēc laiciņa atnāk sieva. Paskatās, nu jā vecais pakāries, no vienas puses skumīgi, a no otras jāiet izziņa dabūt, uzvalks jānopērk, zārks jāsarunā, problēmu dafiga. Izsauc draudzeni lai pasargā līķi no plēsīgiem zvēriem un pati dodas policiju izsaukt. Vīrs pa to laiku karājas. A draudzene kā jau Latgalē, apķērīgs cilvēks, izdomā ka var pieēsties nahaļavu, iet uz virtuvi, ver ledusskapi vaļā. Bet vīrs es kā jau teicu kā īsts vīrs no latgales neizutr un bļauj - gaļu neaiztiec. Sievas draudzene aiz bailēm paģībst, pārsit galvu pret taburetes kantīti un guļ. Vīrs karājas. Tieši tajā brīdī ienāk policists. Policists kā jau īsts policists uzreiz ķeras pie lietas, pakāpjas uz taburetes, griezīs līķi nost. A vīram kurš nemaz nav līķis, nemaz negribas krist līdz zemei, šis krītot apķer policistu, abi divi nokrīt zemē. Policistam salauzta roka un šoks. Par visu šo gadijumu tika ierosināta krimināllieta un beigās vecis dabūja 3 gadus nosacīti. Bet nu vismaz sievu pārmācija. |
| Wednesday, March 24th, 2004 | |
| 11:14 am | Pozitīvi cilvēki Šorīt izlasiju delfu ziņās atgadijumu par Iļju http://www.delfi.lv/news/national/crimi Un ienāca prātā arī divi interesanti gadijumi. Vienreiz braucu ar 15o trolejbusu. Braucu, cilvēki visi spiežas, trolejbuss pilns. Vienā pieturā ārā izdomā izkāpt tēvs ar mazo dēlēnu. Tēvs izkāpj, a dēlu vadītājs iespiež durvīs un brauc tālāk. Kājas ar visu dibenu palikušas iekšā, a galva ar rokām ārā. Un tik brauc. Kautkur pa vidu starp pieturām, kads trolejbusa vadītājam klusām bij pateicis, ka puika gribējis izkāpt pagājušā pieturā, nu un tad turpat pa vidu vadītājs uztaisija izņēmumu un mazo izlaida. Pa to laiku tēvs bija panācis trolejbusu un izdomāja ka vadītājs ir pelnijis mācību, izvilka šo laukā no trolejbusa un sāka dauzīt. Kamēr tēvs spārda vadītāju, tikmēr viss trolejbuss aplaudē par godu gādīgajam tēvam. Ļaunums nedrīkst palikt nesodīts.... |
| Tuesday, March 23rd, 2004 | |
| 6:30 pm | Ēstuves Vakar viens labs cilvēks teicās man parādīt vienu interesantu ēstuvi kurā labi varot atcerēties padomju laikus. Nu un es protams piekritu un nonācu tiešām interesantā iestādijumā blakus nacionālajam teātrim. Iekārtojums tur skaisti gaiši zils, ēdienkarte ok. Saliec visu ko gribi uz paplātes un tik ēd. Es pa 1.3ls apēdu liellopu gaļu kurai bija dots cēls nosaukums Romšteks, vai kautkas tamlīdzīgs + vel soļanku. Ēdiens garšoja tīri labi un es jau nopriecājos, ka gals manai mietpilsoņa dzīvei un nejēdzīgai naudas tērēšanai restorānos, jo atrasta viena burvīga vieta kurā var gremdēties nostaļģijā. Bet ejot uz mājām man sāka nākt pavisam nejēdzīgas atraugas, nonākot mājās es sāku domāt ka varētu gadīties pēkšņa vēlme apmeklēt ateju un pats nejēdzīgākais ka vakarā bija jāiet spēlēt futbolu un tur tādas pēkšņas vēlmes nav diezko patīkamas. Bet nu ar laiku pārgāja. Acīmredzot mans kuņģis nebija pieradis pie zirga gaļas un nav jau zirga vaina ka viņam gribas laukā paskrieties. Bet šodien es biju vēl labākā iestādē, šoreiz pavisam pozitīva nozīmē. Iestāde saucas preses bārs un atrodas pāri ielai, pretī tādai vietai ko varētu saukt par mazo Luvru. Pils gan tur nav, bet tur ir stikla piramīdas un man tāda klusa aizdoma ka tas komplekss saucas Kongresu nam, bet es neesmu par to īsti drošs. Nu un tad ja iet pāri gārēju pājejai no kongresu nama uz Brīvības pieminekļa pusi, tad uz paša stūra ir ieeja zem zemes(kreisajā pusē, ja skatas uz to pusi kur tas piemineklis ar visu Mildu)(labajā pusē tur gan nekā nav) Tur nokāpjot lejā iekārtojums varbūt nav diezko aizraujošs, bet krēsli ir mīksti un pats galvenais tur vislaik rāda futbolu, tā ka nav jāskatās pretimsēdētājas sejā, bet var skatīties augstāk. Bet vislabāk mani pārsteidza ēdiens, tur bij tik mīksta un sulīga gaļa kādu es sen nekur nebiju ēdis un pie tam cenas ir pavisam normālas - es divatā par 7ls paēdu. Iesaku paņemt teļa gaļu karija mērcē, vai arī sutinātu liellopu saldskābā mērcē. Tagad sēžu mājās un ne atraugas nāk nekā, taisni vai jākurina pīpe un jāpadomā par patīkamo dzīvi... |