Slimnīcā
Slimnīcās kur nonāk trūcīgi cilvēki un kur lielas palātas, parasti uzskaita visu kas pacientam ir klāt lai vēlāk,kad viņš nodod savu dvēseli Dieva rokās, radiniekiem varētu atdot visas mantas kas sarakstā uzrādītas. Vienreiz šādā nodaļā nonāk veca vecenīte, akmeņi laikam nierēs, vai kautkas tamlīdzīgs, nu un vecenīnetei prasa - varbūt jums kādas mantas līdzi paņēmušās vērtīgas, gredzentiņš no kāzām ar akmeni, vai varbūt nauda aizķērusies, vai kas zin, zelta rokaspulkstens. Vecenīte atbild - nē, nē, nekā man nav, es nabadzīga, man tik viena istaba ko dzīvot, nav pat ko mute bāzt, nekā nav. Nu labi, ved vecenīti griezt, tur jāizģērbjas protams, visās drēbēs jau negriezīs, izrādas vecenīte apakšbiksēs glabā trīsdesmit tūkstošus skaidrā naudā. Ārstiem aš skalpelis no rokas izkrīt. Vecenīte protams šokā, bet nu atzīstas, māju pārdevusi, naudiņu nevar pie radiem atstāt, nodzers, aprakt ar nevar, tārpi sagrauzīs(vienai manai tantei peles sagrauza naudu, jo viņa viņu ar taukainiem pirkstiem skaitija bieži un glabāja zem dēļiem istabā.) nu un tad tantiņa glabājusi apakšbiksēs, ārsti protams nopriecājušies - šito mēs griezīsim:)
Ārsti vispār ir interesanti cilvēki, vienreiz bija tāds jauks atgadijums, kad viena tantiņa mājās guļ uz nāves gultas, attāla radiniece. Nu bet ārsts tomēr pieklājības pēc tiek izsaukts. Bet kamēr šie brauc, tantiņa jau laimīgi nomirusi. Ārsts ienāk tāds domīgs pa durvīm, uzzzinājis ka vecenīte jau beigta, jautā - viņa pirms nāves svīda? Saņēmis apstiprinošu atbildi, ārsts paliek pavisam apmierināts un pie sevis atkārto - ļoti labi, ļoti labi. Acīmredzot apstiprinājusies viņa diagnoze, bet nu apkārtesošajiem grūti saprast, kas tur tik labs ka nelaiķe pirms nāves svīdusi.