Atgadijumi manas dzimtas ciemā
Kā jau jūs visi zinat, es pēc tautības esmu latgalietis, es gan pats esmu piedzimis Latgales galvaspilsētā Rīgā, bet mani senči nāk no dziļākas Latgales. Un vienā mazā ciematelī, kad mana vecvecmamma vel vadija tur saimniecību, bieži vien atgadijās visādi interesanti atgadijumi, parasti jau protams ar sievietēm, jo vīrieši jau vienēr ir tādi praktiskāki un racionālāki, bet bõbas ir tādas kas vienmēr viskautko sastrādā, pie tam toreiz lielākā daļa no vīriešiem bij kara nošauti, vai vel pa mežiem skraidija. Bija tur tāda jauka tante, saucās Praņīne. Praņīnei vienreiz kaimiņi uzticēja māju uzmanīt, suni pabarot un paši devās svinēt kautkādas kāzas uz pāris nedēļām. Atbrauc atpakaļ, pretī izskrien raudoša kaimiņiene un jau pa gabalu sauc - Voi, nalaime, nalaime, jumsim mõju opzoga, visu poskustvas iznasuši, dečus aiznesuši i kazi vēļ noudu ar byus aiznasuši. Nu jā Lieta nopietna, durvju atslēga pārvīlēta, kautkādas mantas akā samestas, bet nu viss aiznests prom, kas kautcik vērtīgs. Jāsauc izmeklētājs no Preiļiem. Šis atbrauc, pēc izskata gandrīz kā Šerloks Holmss, tikai tāds intelektuālāks izskatas. Uzreiz pieiet pie atslēgas, paskatas un saka - bõbas darbs. Nu un drīz vien izdomā ka Praņīne ne tik suni barojusi, bet arī māju aptavarijusi. Šī gan liedzās liedzās, bet beigās atradās mantas Praņīnes mājā zem grīdas dēļiem paslēptas un dabūja arī bišķīt cietumā pasēdēt. Bet nu pasakat vel ka visi lielie bandīti ir vīrieši. Praņīne bija arī laba runātāja. Vienai manai tantei bija tāda nelaime ka vīru nevarēja atrast, lielākā daļa bij karā apšauti un dzērāji tik visādi palikuši. Bet nu Praņīne pamanijās iestāstīt ka viens esot dažus ciemus tālāk, ļoti labs vīrs un gribot manu tanti precēt, tikai vot laivas viņam nav ar ko pa dubnu atbraukt, vaigot speķi aizsūtīt, lai var laivu aizlienēt pret speķa gabalu. Nu mana tante iedod Praņīnei speķi, paiet nedēļas, bet līgavainis vel nav atbraucis. Mana tante saka - Kas par ļītu, gaļi jau seņ īdevu, a veira kai nov, tai nov. A Praņīne uz to atbild - A kū tu dumoi, Dubnā, tok zõļes saaugušas, navar ar laivu otbroukt, jāgaida rudens kad zõļes nūneiks. Bet nu rudenī protams ar neatbrauca, laikam vaidzēja vairāk speķi sūtīt.