Terorisms
Tagad ļoti bieži cilvēki runā kā labāk cīnīties ar terorismu, varbūt teroristiem pašnāvniekiem ģimenes salikt cietumā, a varbūt viņus cūkādas maisos norakt, nu visādas intersantas idejas. Bet viņi aizmirst vienu lietu, nejau šie teroristi spridzinas prieka pēc, tā jau nav kautkāda seksuāla novirze uzspridzināties pūlī. Viņi spridzinas kautkādas idejas labā, pie tam ideja laikam viņiem sasāpējusies. Bet ko dara visi lielie cīnītāji pret terorismu? Viņi saka - mēs ar teroristiem nerunājam. Un interesanti ir tas, ka teroristi ar mums arī nerunā, viņi tikai atsūta vēstuli uz televīziju kurā rakstīts - par godu Allaham un El Aksas mocekļu brigādei. Bet man tāda aizdoma ka tā ne viņi kautko panāks, ne arī mēs varēsim ar vilcieniņiem vizināties. Tāpēc Bušam vaidzēja pateikt nevis - mēs ar jums nerunāsim, bet gan - pasakiet kas jums sāp.(Un es pieņemu ka viņiem ir kam sāpēt) Un ja viņi nesaka, vai arī saka kautko bezjēdzīgu, tad darīt kā Kenedijam kurš novērsa Kubas krīzi, teikt - mēs protams negribam karu, bet nav citas iespējas. Un tad ja Bušs censtos ar viņiem arī aprunāties, kaut vai ar pašu Osamu, bet tas neatbildētu, tad protams viņi paši būtu vainīgi:)