[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]
Below are 20 journal entries, after skipping by the 100 most recent ones recorded in
Namtar's LiveJournal:
| Thursday, March 11th, 2004 | |
| 9:03 am | Varētu kāds dot padomu Kā lai pamostas bez īgnuma, bez sajūtas, ka gribas kādu nosist, bez kaulu lauzšanas, bez miegainuma, bez nepatikas pret visu veidu skaņām? Pie tam ārā ir auksti, uzreiz var redzēt, kad paskatas pa logu. Pie tam celties ir briesmīgi neveselīgi, es jau sen to esmu teicis, visi dzīvnieki ceļas kad grib, cilvēks ceļas kad modinātājs zvana, a sirdij atpūsties vajag, tāpēc cilvēki dabū infarktu, neesmu vel nevienu kaķi ar infarktu redzējis. Bet nu ja jāceļas, tad vismaz pasakat kāds kā lai to izdara patīkami. |
| Tuesday, March 9th, 2004 | |
| 4:35 pm | Pretalkohola likums Man te cilv;eki komentāros apjautājās ko es domāju par jauno likumu, kurš liedz nabaga tautai glabāt mājās vairāk par 2l alkohola. Likums protams grib tikai labu, lai varētu saņemt ciet spirta industrijas pārstāvjus, kuri ātri nobēdzina kandžas aparātu un saka ka tie 40litri ir bāriņš, bet tajā pašā laikā daudzi dzimtenīti tecina tikai prieka pēc, viena tante piemēram katru gadu kādus 60 litrus iztecina, daļu pati izdzer, daļu radiniekiem atdāvina un pretī neko neprasa, mīlestību tikai. Un tagad atbrauks policija, saķers manu tanti un iebāzīs cietumā. Un vai dēļ šāda likuma cietumniekiem jācieš? |
| 4:30 pm | Stikla acs Vienai manai radiniecei, kura nu jau ir sasniegusi cienijamu vecumu un saucas tante emīlija, jaunībā, kad viņa piekopa vētrainu dzīves veidu un pat varētu teikt - nodarbojās ar pirātismu, nācās zaudēt aci, kuras vietā protams tika ievietota stikla acs, ar kuru redzēt gan nevar tik labi, toties izskatās daudz pozitīvāk nekā melns apsējs kāds bija kapteinim Bartolomeo Portugālim. Nu un tagad sasniegusi cienijamu vecumu, tante Emīlija mazāk izskatās pēc pirātu vadoņa, bet vairāk pēc vecas, bet labsirdīgas raganas. Nu un viņa, kā jau vairumam vecu veceņu, ļoti patīk vizināties ar trolejbusu šurpu turpu, doties uz tirgu ar sešām paunām, skriet uz namu pārvaldi pastrīdēties par dzīvokļa rēķinu un piektopt vēl dažādas. tādam vecumam, izvīrtīgas aktivitātes. Nu un vienu dienu mana tante devās uz veikalu pēc ruma un ķiplokiem lai groku varētu labāk taisīt, var jau protams taisīt no pašraudzētas mežrozītes, bet kā mēs zinām, kubas rumam piemīt īpašas ārstnieciskas īpašības. Tā nu mana tante, nemīlēdama pašapkalpošanās veikalus devās uz specializētu alkohola bodi, kur alkoholi aiz letes rindām vien salitki. Tante Emma, ilgi pētijusi alkoholus, beigās vēršas pie pārdevēja - Nu jounais čiuļu valns, smuks tu esi, bet dūdi šurp tantei Kapitanu Morganu vīnu. Pārdevējs skolā latgaliešu valodu laikam bija slikti mācijies, kautgan mēs zinam, ka mūsdienās katra valoda ir vērtība un būtu viņs labāk mācijies, būtu briselē par tulku ticis, bet nu tā viņš stāv un skatās nesaprasdams un saka - ko jums kundzīt vaig? Mana tante jau paliek nīgrāka un saka - Kos es tev por kundzi, ni sīva ņe muote, dūd rumu, i nabļisenei sovos dumuos ocis. Pārdevējs satraucies, galīgi nosvīdis un sarkans, galīgi nevar saprast ko manai tantei vaig un izmisīgi lūdz lai parāda, bet tur alkoholi rindā, vien stāv, nevar saprast kuru tieši tante Miļa ar savu drebošo pirkstu rāda. Nu tad beidzot mana tante neiztur un kāpj pār leti, ņems pati, kad pārdevējs tik glups, bet kā kāpj, tā stikla acs izkrīt, pārdevējs šausmās noģībst, ar galvu sadauza kādus 3īs polšus un neceļas. Tante sāk puisi kratīt, šis atver acis, ierauga veceni ar vienu aci un otras vietā briesmīgu caurumu, krīt otreiz gar zemi un vairs neceļas, pa to laiku dzirdēdama manas tantes bļaustīšanos un polšu plīsšanu no kautkādas dienesta slepenās ejas izlien vēl kautkāda darbiniece un arī sagrīļojas uz krisšanu, ieraudzijusi jocīgo ainu ar vecu vienacainu veceni un guļošu pārdevēju, bet kautkā pieturēdamās pie sienas, tomēr tiek līdz manai tantei, uzzin kas un kā, pārdod viņai rumu un laipni izvada pa durvīm, kamēr vēl viss iestādijums nav nopostīts. Tagad mana tante dzer groku un sēž kā Bartolomeo portugālis ar melnu apsēju ap galvu. |
| 12:51 am | Iedzert ar krievu Kas ir jādara, ja vakarā ir paredzēts iedzert ar krievu? Lai varētu normāli ar viņu kontaktēties ilgāka laika posmā, iepriekš vaig ielikt fundamentu. 2h pirms dzeršanas ielejam 100gr šņabja, var arī 200, atkarīgs, cik daudz ir vaidzīgs pirmajam reibumam un tad protams izdzeram, jārēķina tā, lai satiekot krievu, reibums jau būtu galīgi pārgājis. Kāpēc tas ir vajadzīgs? Tāpēc, ka krievi parasti dzer daudz. Man vienreiz gadijās aizbraukt uz Pēterburgu paskatīties. Sēžu ar vienu krievu, skatamies Spartak pret Zenit. Šis saka - iedzert derētu. Nu derētu gan. Aizskrien uz 15min, atnāk apakaļ ar 2l šņabja. A glāzes nav. Nu ko, paņem gurķu burciņu 250gr, izlej gurķus, pielej šņabi, dod man - dzer uz Iļiča veselību. Izdzeru. Šis pielej sev, izdzer. Uzreiz ielej man - dzer uz tautu draudzību. A es saku - man vel negribas. Šis paskatās uz mani kā uz spitālīgo, ielej sev, izdzer. Ielej man, saka - dzer uz Vairu Vīķi Freibergu. Es saku - man vel negribas. Šis ielej sev, izdzer uz prezidentes kundzes veselību. Es viņam prasu - a tu tā daudz vari izdzert? Viņs atkal paskatās uz mani kā uz traku, saka - kā tas ir cik daudz es varu izdzert? Vienu dienu varu, otru dienu varu, trešo nevaru. Otrs veids kā atkauties no dzēruma ir lietot burvju paņēmienu, jo viss sliktais nāk no velniem kā jūs zinat, šodien pat, trīs lekcijas paredzētas, nosēžu vienu, tad atnāk velns, paņem mani pie rociņas un aizved mājās. Lai ta nenotiktu, rakstam uz lapiņas R O T A S O P E R A T E N E T A R E P O S A T O R Liekam lapiņu kabatā un velnam abloms. Tas tāpat kā ar pīlādža mietu raganai pa kupri uzšaut, ļoti iedarbīgi. Bet nu vispār jau ir vēls un baigi miegs nāk, pīpe ar iet uz beigām, tā ka jāpasakas Jēzum par jauku dienu un jāiet gulēt. |
| Sunday, March 7th, 2004 | |
| 8:22 pm | Ārstniecība Kā jūs zinat es kā ārsts, esmu jau sasniedzis vismaz kaktu pūšļotāja līmeni, bet pie tā neapstājos un vienmēr cenšos izglītoties tālāk, lai savas medicīnas prasmes varētu likt lietā ārstējot nelaimīgus cilvēkus no nevajadzīgām ciesšanām. Savā praksē es izmantoju gan zinātnisku pieeju, gan buršanu, gan novērošanu un senu dziedniecības metožu atjaunošanu. Šim mērķim es palasiju nesen iznākušos hipokrātiskos rakstus. Jūs noteikti zinat kas tie tādi ir, bet ja nezinat, tad atceraties tādu vārdu hipokrāts kurš kādreiz Grieķija skaitijās ļoti prātīgs ārsts un šie raksti tad ir viņa, viņa skolnieku un vel visādu ārstnieku piezīmes un netikai par ārstēšanu. No tiem var bezgala daudz iemācīties. Kā galvenās ārstēšanas metodes ir asins nolaisšana un vemšanas izraisīšana, bet netiek arī piemirsts par fiziskiem vingrinājumiem un pareizu ēsšanu. Ļoti interesantas ir slimības vēstures, kuras parasti izskatās tā - Aristofans, Pēleja dēls(tātad Pēleīds) vienu dienu saslima, 1ajā dienā kratija drudzis, izkārnijumi bija melni un cieti, urīns tumšs. Otrajā dienā drudzis pastiprinājās, ārstējam ar vemšanu, izkārnijumi nemainas. 3ā dienā drudzis nedaudz pierimis, ārstējam ar vemšanu, vakarā nolaidām asinis, izkārnijumu nav. 4ā dienā nomira. Viegli. Lai arī lielākā daļa no slimībam beidzas ar nāvi, tas ir tikai pašsaprotams, jo kā mēs zinam no Homēra, cilvēki toreiz bija daudz varenāki nekā mūsdienās, tā ka slimības arī gan jau tādas bija, tā ka varam droši pielietot šo ārstniecību arī mūsdienās ar labiem panākumiem. Ja kāds no jums saslimis, droši vēršaties pie manis, ārstēsim ar Hipokrāta metodēm. Bet vēl es varu arī ieteikt profilaksei ko darīt. Šoreiz gan tikai sievietēm, jo vīrieši kautkā pa ziemu ar šņabi arī labi ārstējas. Bet sievietēm ir savādāk, Hipokrātiskajos rakstos ir teikts, ka sievietes ir slapjas un aukstas, tāpēc ziemā tām jāveic daudz fiziskie vingrinājumi, daudz jāēd cepts, maz jādzer un tad būsiet veselas. Bet ja nepalīdz, tad varam mēģināt nolaist asinis, vai arī izraisīt vemšanu. |
| Saturday, March 6th, 2004 | |
| 12:30 am | Cilvēks Reizēm daudzi domā kā iepatikties sievietēm un daudzas brīnās kāpēc vīrieši skrien makšķerēt, nu tad es jums pastāstīšu to visu. Redzat, es jau iepriekš esmu teicis, ka cilvēks ir dzīvnieks, precīzāk pērtiķis. Ko meklē sievietes? Sievietes meklē dominanto pērtiķi. Ir trīs veidi kā būt dominantajam pērtiķim. Viens ir tad ja tu esi augumā 2metri(sievietēm patīk gari vīrieši), ja tu esī spēcīgs un pat vari būt trūcīgi apveltīts ar prātu. Visiem šiem skapjiem atrodas pa sievietei. Otrs variants ir būt prātīgam un barību un migu sagādāt ar prātu, arī šādi vīrieši sievietem patīk, bet protams ka mazāk, jo dažos gadijumos instinktīvi viņas jūt vajadzību pēc vīrieša kurš varētu aizsargāt alu no šakāļiem. Šis otrais variants gan ir daudz cerīgāks, ja apvienots ar trešo, trešais variants ir tad ja jūs esat viltīgs un spējat sievietei iestāstīt ka esat dominantais pērtiķis un kautko viņai arī sagādāt ikpa laikam. Vīrieši protams dalās divās daļās, vieni ir dominantie pērtiķi, kuri gādā sievietei migu un barību un spēj uzņemties vadību pār baru.(vīrieši medī baros, tāpēc starp vīriešiem pastāv draudzība un sievietēm tā ir dauz mazāk attīstīta, jo baros nedzemdē) otra vīriešu kategorija ir tie kuri nespēj būt dominantie pērtiķi bara, tie ir tādi kuri cenšas pa kluso pēc iespējas vairāk sievietes apaugļot un aizmukt nesagādājot migu un barību un nedabūt pa purnu no dominantā pērtiķa. Ko gaida sieviete? Sieviete gaida, ka dominantais pērtiķis atbrauks ar bmw, un aizvedīs viņu uz savu alu un nesīs katru dienu mežacūku no meža, citiem vārdiem sakot rūpēsies par viņu un sargās mazuļus no vilkiem. Ja vīrietis nespēj nodrošināt migu un iztiku, viņš ar laiku tiek padzīts. Vīrietim parasti patīk rūpēties par sievietēm,ja viņš ir pieradis būt dominantais pērtiķis, tāpēc vīrieši mīl medīt, makšķerēt(jo viņiem liekas, ka viņi gādā pārtiku), būvēt mājas un izmaksāt sievietēm. Ir protams arī sievietes, kuras ir tendētas uz vīriešu biežu mainīšanu, šeit ir divi izskaidrojumi, patiesībā ļoti saistīti. Sieviete visu laiku meklē spēcīgāko tēviņu, kurš dāvās visveselīgākos pēcnācējus. Tāpēc, ka mūsdienās parasti izsargājas no bērnu radīšanas ar palīglīdzekļiem, tad sievietei zemapziņā liekas, ka vīrietis ir vārgs vai slims un tāpēc meklē nākošo. (visa šī sieviešu "revolūcija" ir sākusies tieši pēdējos gadsimtos, ar kontracepcijas līdzekļu izgudrošanu, pirms tam viņas sēdēja migā un audzināja bērnus) Būtībā sievietes nemeklē cilvēku ar labu dvēseli, bet gan dominanto pērtiķi, kurs uztaisīs migu, atnesīs mežacūku un aizsargās mazuļus no šakāļiem. Vīrietis, savukārt, meklē veselīgu sievieti, kuru apgādāt ar barību un sargāt viņai migu, vai arī, ja vīrietis nav pietiekoši spēcīgs šādam uzdevumam, tad viņš meklē pēc iespējas vairāk ātras apaugļošanas iespējas. |
| Friday, March 5th, 2004 | |
| 12:08 am | Peace to Greece Kādu laiciņu atpakaļ man sanāca uz Grieķiju aizbraukt nejauši. Grieķija protams forša, bet par to jau jūs varat izlasīt no Dienas pielikumiem vai vel kādiem anonīmo ceļotāju atstāstijumiem. Tāpēc par Grieķiju es neko daudz nestāstīšu, es jums pastāstīšu kā es ar kuģi braucu no Triestes(Itālijā) uz Patrām(tā laikam sauca to nejēdzīgo pilsētu Grieķijā) Kuģis protams liels un smuks, daudz lielāks un krutāks par "Balto gulbi" ar kuru es uz Jaunjelgavu braucu pāri Daugavai un kurš tagad laikam ir nogrimis. Kuģī protams viss sākās ar to ka mēs izdomājām gulēt uz klāja, kajītes gan mums protams nemaz nebija paredzētas, bet nu visi pārējie klāja apdzīvotāji(kurdi, turki un baltkrievi), kad sākās vētra, ātri samuka iekša, bet nu mēs protams iekārtojāmies uz gulēšanu. Tad es saplēsu somu kautkādā mistiskā veidā. A soma svarīgs priekšmets, eju pirkt uz veikalu, bet tieši tajā brīdī piemirsies kā angliski tai stulbajai lietai bija nosaukums, saku grieķim - i want bag on my back. A šis protams nesaprot ka man mugursomu vaig. Nu labi, pārkāpu pāri letei parādiju. Tad izdomājam ka vaig alkoholu iepirkt, savādāk miegs nenāk. Kautkādā kuģa kartē veikaliņš iezīmēts, bet atrast nevar. Bet nu uz krēsla sēž vientuļš grieķis koridora vidū, izdomājam apjautāties, a šis angliski nesaprot. Es protams, liels poliglots būdams, prasu - tois parle francais? Nea, nerunā protams franciski Deutche? nea. Ruskij? Nea. Nu labi, ka nav ta nav, ejam jau prom, pēkšņi grieķis sauc - greek. Nu jā, grieķu mēs diemžēl nezinājām. Ejam tālāk pēc kartes, bet tur kur jābūt vīna veikalam ,tur atrodas kapella, tāda maza simpātiska, var grēkus izsūdzēt, ja grieķiski māk. Skatamies uzmanīgi, nu jā izejot cauri kapellai ir durvis, attaisi durvis, a tur milzīgs vīnu veikals, tiešām simpātisks. Sapērkamies vīnus, sadzeramies vīnus, ejam gulēt. Vētra briesmīga, krēsli lido pa gaisu, turki arī, kuri vel nav paspējuši samukt iekšā, bet mēs guļam. No rīta pamostos, eju uz ateju noskūt bārdu un nokārto dabiskās vajadzības, aizeju, sēžu uz tā krēsla ar caurumu un domāju - ui jupis, kā vakar esmu dzēris, nevar uz poda nosēdēt, pēc kāda laiciņa tikai sapratu, ka vētra naktī kuģi iešūpojusi... |
| 12:01 am | Dobro pozhalovutj v Gruziju Vienam paziņam sanāca aizbraukt uz Gruziju paskatīties kā cilvēki dzīvo. Gruzija protams zeme skaista, kalni, gruzīni viesmīlīgi, iedzert arī mīl, vīns lēts. Pat zāli bij dabūjis uzpīpēt, kad ar zirgiem aizjāja uz kaimiņu ģerevņu pakaļ. Bet interesantākais gadijums viņam noticis autobusā. Izdomājis aizbraukt uz Tbilisi no onkuļa Revaza sētas. Autobuss simpātisks, tāds apaļš, pelēks, ar zilu svītru pa vidu. Iekāpj iekšā mans paziņa, par biļeti izdomā samaksāt šoferītim. Dod tos tugrikus, cik jau nu tur vajag, šoferītis paņem un turpina stūrēt, nepaskatoties uz latviešu ceļinieku. Paziņa domā - sveša zeme, iekāps konduktori, prasīs biļeti, vel izsēdinās un ar kinžaliem sadurs, vaig paprasīt tomēr. Prasa - A biljetik možno? Šoferis aptur autobusu, pagriežas pret manu paziņu, paliek sarkans un sāk rullēt tādu biļešu rulli laukā - ak biljetik tebje nužno, vot tebje, vot tjebe, vozmi skoļko hocheš, njemešaj jehatj, ja šofjor - un tik rullē biļetes laukā. Izrullējis pusrulli šoferis(bet izskatās viņš simpātisks, deguns milzīgs kā vecam rabīnam, krekliņš bez rokam, tāds puscaurspīdīgs, speķains, ķede ar krustiņu kaklā un spalvains kā pērtiķis) ņem un atlikušo apli ar biļetēm uzmauc manam paziņam kaklā, pagriežas pret ceļu, iedarbina autobusu un mierīgi turpina braukt. Mūsu tautietis kādu laiciņu apjucis stāvējis, tad nolicis pieklājīgi biļešu mudžekli vadītājam blakus, pateicis - izviņite, ja iz Latviji. Klusiņam apsēdās klusā vietiņā un mierīgi visu ceļu arī nosēdēja. |
| Thursday, March 4th, 2004 | |
| 11:38 pm | Dibinu sektu Saucas "Atgriešanās pie Kristus, atsakoties no samaitātās pasaules labumiem". Doma ļoti vienkārša, jūs noteikt būsiet dzirdējuši, ka Jēzus ir teicis - vieglāk būs kamielim caur adatas aci izlīst, nekā bagātam paradīzē notikt. Nu un tā kā mēs redzam, ka pasaule samaitāta, viss ar stresu un netiklībām pilns, un pat pornogrāfiju, kā saka kardināls Pujāts, tad es esmu ar mieru uzņemties vest ļaudis uz pestīšanu. Lai saņemtu iespēju nonākt paradīzē pie labās rokas Jēzum, kopār ar bārenīšiem, svētajiem mocekļiem un citiem sērdieņiem, protams nepieciešams norobežoties no šās samaitātās pasaules un atteikties no visa mantiskā kā to izdarija Jāzeps no Arimantijas, vai kāds cits, kas būtībā nav tik svarīgi. Svarīgāk ir tas, ka visu savu mantu, kas jums pieder, jūs atnesat man un tad es viņu kautkur nolikšu tālāk no velna acīm, bet paši varēsiet doties sirdšķīstā kristiešu apmetnē, kurā saimniekošana notiks pēc benediktiešu mūku parauga - viss kā naturālā saimniecībā. Tikai pozitīvā iezīme būs tā, ka visi vēl varēs viens otru mīlēt pēc sirds patikas, brīvas attiecības, tā teikt. Un reizi mēnesī es atbraukšu ar savu džipu nolasīt kādu sprediķīti dvēseles pestīšanai. Ziemā gan būs grūtāk, bet caur ciesšanām ir lielāka iespēja atrāk uzbraukt paradīzē. Kā mēs zinam, tad visus mocekļus tas kungs pa taisno uzrauj debesīs. Kādi tam visam ir plusi? Pats galvenais protams ir pestīšana, bet nemazāk svarīga ir atteikšanās no mūsdienu mēra - stresa un visām problēmām. Neparko vairāk nebūs jāuztraucas, varēs mierīgi audzēt kartupelīšus un nodoties meditācijai un dzīvot bunkurī kā mūsu mīļais Če(viņš gan nebija diezko ticīgs, bet uz to var pievērt acis) Vietiņu apmetnes būvēšanai es ierādīšu, kad būs pieteikušies 20 pietiekami turīgi cilvēki, jo nabadzīgajiem nav no kā atteikties, tāpēc debesīs viņi tiks uzņemti automātiski(bet lielāka iespēja tur nonākt, protams, ir no kautkā atsakoties) Pieteikties var tepat komentāros. |
| 9:12 am | Jauks rīts Ceļoties no rītiem, es saprotu kā cilvēki kļūst par nežēlīgiem slepkavām un vispār īgniem cilvēkiem. Es parasti šādos rītos sēžu īgns, ietinies segā kādā stūrī un cenšos nedomāt par apkārtējo pasauli. Šorīt domāju par to ka varētu braukt makšķerēt, bet paskatijos pa logu un atcerējos, ka ārā nav diezko silts. Tas mani iepriecināja vel vairāk un tad es atcerējos to jauko cilvēku par kuru es jums vakar stāstiju, kuram patīk pieņemt neordinārus risinājumus. Vienreiz viņš bija devies makšķerēt, bet nevis vienkārši, tālāk no cilvēkiem, kur nevienu nejauši nevar ievest postā, bet gan uz Lielupi vimbu laikā, kad veči stāv ikpa metram un katrs trešais arī izvelk pa kādai siļķītei. Vispār jau varētu jūs beidzot arī iepazīstināt ar šo cilvēku vārdā - viņu sauc Maksis, kādreiz, kad viņs universitātē ļoti nejēdzīgi atbildēja uz jautājumiem eksāmenā, pasniedzējs viņam jautāja - un kā tevi sauc. Maksis atbild - Maksis. Pasniedzējs - Ta jau es domāju.. Nu tātad Maksis paņem, iespraucas starp diviem nopietnākajiem makšķerniekiem, iesien auklā svinu tādu uz 300 gramiem, uzliek uz āķa kreveti un sāk griezt to uzparikti ap galvu. Makšķernieki jau sāk atkāpties pienācīgā attālumā. Pēc kāda laika griešanas Maksis met, bet svins noraujas un iekrīt kautkur Lielupes vidū. Maksis protams makšķerēšanu nepārtrauc, sien jaunu svinu klāt un atkārto griešanas procedūru, met un trāpa blakusstāvošajam vecim tieši pa pieri, tā ka tam uzreiz puns dūres lielumā un acis pieplūst sarkanas un pats galvenais ka nekrīt maita. A ko dara Maksis? Protams ka cilvēkam 25 gadu vecumā vaidzētu iet pie onkuļa, teikt - tēti, es negribēju, še tev cigarete, cik daudz zivis jau saķēri? Bet nu Maksim tas protams īsti neder, viņš nomet zemē makšķeri un laižas pa lauku projām. Pēc tam draugiem kas bija ar viņu kopā vēl labu laiciņu vaidzēja skaidrot, ka nepazīstot Maksi. |
| Wednesday, March 3rd, 2004 | |
| 12:07 pm | Sēdēju vannā, pīpēju pīpi un domāju, ka varētu šodien nekur neiet, bet atcerējos par dažiem nevisai patīkamiem pienākumiem un arī viens atgadijums ienāca prātā. Pirms laba laiciņa atpakaļ viens paziņa stāstija par braucienu uz pilsētu pēc polša. Izdomājuši ar moci aizbraukt. A moča vadītājs(mans paziņa sēdēja aizmugurē) pēc dabas tāds interesants ar neordināriem risinājumiem pazīstams. Bet nu pēc polša var arī ar tādu aizbraukt. Brauc brauc, menti izlec un grib noštopēt. Neordinārais ceļa biedrs pietur, bet tad sev vien zināmu apsvērumu vadīts uzdod gāzi un sāk mukt, mans draugs pat nepaspēj apjautāties kāpēc. Menti protams salec mašīnā un sāk dzīties "bandītiem" pakaļ. Mans paziņa ar neordināri interesanto cilvēku pie stūres pa lauku ceļiem mēģina atrauties, pēkšņi līkumā mocim kautkas notiek, laikam ķēde pārplīst un nākas no sacīkstes izstāties. A menti kautko jutuši ka mocis apstājies, izkāpj ārā un sāk skatīties kur viņi palikuši. Mans paziņa tajā laikā ar savu neveiksmīgo stūrmani un moci slēpjas riebīgos krūmos kur noteikti var ērces daudz salasīt, pie tam menti staigā diezgan tuvu apkārt un situācija esot bijusi ļoti neomulīga. Bet nu policisti kā jau policisti ātri vien izdomājuši, ka nav ta nav un dodas jau prom, kad pēkšņi no krūmiem izlien mana paziņas biedrs, jocīgais stūrmanis, ar paceltām rokām un sauc - es padodos. Nu un tā dabūja labu brītiņu iecirknī nosēdēt, kamēr noskaidroja, ka nebija iemesla ne mukt ne padoties.. |
| Tuesday, March 2nd, 2004 | |
| 4:09 pm | Pasts II Nepalīdzēja jūsu padomi par dāvanām, utt. Aizgāju šodien uz unīti centrs iesaiņot tabaku rozā papīrā ar sirsniņām, priecīgs devos uz pastu, iestājos rindā, nepagāja ne 30 min kad tiku pie runāšanas, saku - dāvanu gribu sūtīt uz vāciju. Kas iekšā? Es saku - Rotaļlieta, vēstule, zeķes no vecmammas. A tie maitas saka - tikai atvērtā veidā, un grib jau dīrāt vaļā, teicu ka tas papīrītis ir relikvija, atņēmu un devos uz mājām, laikam būs pašam jānopīpē, vai arī jāiemontē kādā priekšmetā. Vai varbūt kāds brauc uz Ķīli? |
| 11:27 am | Saki alkoholam nē! Kautgan var arī neteikt, liela daļa no visa interesantākā notiek tieši tad kad cilvēki ir apdzērušies. Pie tam alkohols ir ļoti veselīgs organismam, hmm nu ja neskaita šo atgadijumu. Es vienreiz pazinu pirms kāda laika vienu pozitīvu cilvēku, kuram visa ģimene cienija alkohola ārstnieciskās īpašības. Vecākais bralis 19 gadu vecumā jau bija dabūjis aknu cirozi, bet nu tas nekas. Toreiz, pirms kādiem gadiem 5iem viņi bija nolēmuši baigi krutu televizoru nopirkt. Nopirka. Sāka apmazgāt, vienu dienu, otru, trešo, naudas aptrūkās, pārdeva televizoru, turpināja apmazgāt, kad beidzās nauda, sadalijās grupās un turpināja. Mans paziņa arī turpināja, līdz vienu nakti nolēma doties mājās. Iet iet, un visu laiku krīt uz ceļiem, laikam vecs šņabis bij gadijies. Tā klupdams krisdams tiek līz trotuāra kantītei un atdauza ceļa bļodiņu. Iet tālāk, bet sajūta tāda, ka kautkas īsti nav ta kā vaig, sāk skatīties kārtīgi - nu jā, kāja celī lokas uz otru pusi.Bet nevajag domāt, ka tikai alkohols ir vainīgs pie traumām, man tante Broņa tāpat zem autobusa paskrēja un kāju salauza un viens paziņa kādreiz skolā nokrita no sola un salauza roku. |
| Monday, March 1st, 2004 | |
| 10:09 pm | Humānisms Jūs visi noteikti pazīstat humānismu kā kautko labu, mīļu un gandrīz vai svētīgu. Es šodien nedaudz palasiju par ļauno karu un nonācu pie slēdziena, ka īstenībā ir nedaudz savādāk. Humānisms ir briesmīga lieta, gandrīz vai visa ļaunuma sakne, ja neskaita darbu un franču revolūciju. Tātad, ko nozīme vārds humānisms - humanus latīniski nozīmē cilvēcīgs. Tātad no sākuma vaidzētu uzzināt kas ir cilvēks. Cilvēks ir tāds dzīvnieks, kurš parasti ir monogāms, dzīvo baros, ir visēdājs, bieži nodarbojas ar laupīšanu, līdzīgi kā skudras. Kādas ir cilvēkam raksturīgas īpašības? Skaudība, mantkārība, agresija, zaglība, spēka un varaskāre. Šīs īpašības tad arī acīmredzot ir cilvēcīgas. Bet ko ir pieņemts uzskatīt par humānismu? Par humānismu ir pieņemts uzskatīt uzskatu, kam(kā rakstīts svešvārdu vārdnīcā) strāvo cauri mīlestība uz cilvēkiem(ļoti neraksturīga cilvēkam), cieņa pret cilvēkiem, rūpes par viņu labklājību, radās jau 14.gs. Itkā esot cīnijušies pret feodālismu un beigās šitie humānisti uztaisija buržuāzisko kapitālismu(to es nesaku, to svešvārdu vārdnīca saka, bet nu tā apmēram varētu būt) Tātad šie te jaukie "humānisti" cīnijās pret vecajām feodālajām vērtībām - pret varu un spēku, pret laupīšanu, pret karagājieniem, pret vareniem vadoņiem. Tātad "humānisti" cīnijās pret humānistiem, jo visas šīs vecās vērtības bija tās cilvēcīgās. Un kāda tagad ir humānistu pasaule? Tagad vairāk cilvēkus neaplaupa varens vadonis, kurš skrien ar zobenu pa priekšu, bet gan viens riebīgs birokrāts, kurš sēž kantorī aiz galda un skaita naudu. Ja tagad karo, tad galvenais sēž silta dīvānā un zīmē kartē kuras vietas sabombardēt, nevis tā kā senākos laikos, kad valdija īstie humānistu ideāli un galvenais humānistu vadonis skrēja pa priekšu ar nazi un grieza visus gar zemi. Tātad humānisma laiki ir pagājuši, tagad valda kautkādi pretdabiski antihumānisti, kuriem vienīgā humānā īpašība ir tā, ka viņi bieži melo, piemēram - mēs karojam par brīvību, pret terorismu, vai vel nezin kautko. Īstie humānisti bija piemēram senajā Grieķijā, kur lai kļutu par vadoni humānistam vaidzēja iet pirmajās rindās, tad bija lielāka iespēja dabūt galu, bet arī lielāka iespēja sasniegt varu, bagātību un citas humānās vērtības. Un arī kara metodes un ideāli bija humānāki, piemēram kad Parids iešava Diomēdam bultu kājā, Diomēds viņu nosauca par gļēvuli, jo īstam humānistam ir jānāk un pretinieks jānodur ar nazi, jāpaņem viņa nauda un jaizvaro viņa sieva. |
| 5:51 pm | Snovošana Mani visu laiku cenšas pierunāt aizbraukt uz kalnu lai es tur nolauztu kaklu un mazāk vaidzētu mani klausīties, bet es visu laiku atsakos. Kāpēc snovot ir slikti? Pirmkārt snovošana notiek uz kalna ziemā, tur ir auksti, tur pūš vējš, tur krīt sniegs aiz apkakles un atnāk iesnas ar plaušu karsoni un memento more. Otrkārt snovošana notiek uz kalna, sasisties var, mani paziņas viens pēc otra nonāk invaliditātes pencijas saņēmēju sarakstā, vienam ribas 4as, knakš, 3 pušu 4tā aknā ieduras, a aknu dzeršanai vaig, nepatīkami. Otrs krīt no kalna un zodam gabalu atrauj, a zodu vaig, uz zoda bārda aug. Trešais roku labo atdauzija tā kārtīgi un vel viens pirkstu, pirksts gan sūds, nav viņam pielietuma, čatot tikai grūtāk, bet var ar 9iem arī. Vēl nelaime snovošanai ir tāda, ka jēgas nav. Citos pasākumos parasti ir kāds mērķis ko izdarīt, snovošanā ir nobraukt no kalna, uzbraukt kalnā, nobraukt no kalna, uzbraukt kalnā. Jums šķiet ka Sizifs bija gudrs?(nu labi, viņš pats to negribēja laikam) Daudzi snovo, jo tas ir stilīgi, viņi domā, ka ar dēli un kombinzonu izskatas ļoti labi. Vai jūs esat kādreiz redzējuši somu traktoristu? Viņš izskatas gandrīz tāpat ka snoveris, tikai bez dēļa. Cik slavenus stilīgus snoverus jūs zinat? Tad jau labāk esat futbolisti, tur vismaz ir Bekhems, viņš gan nav gudrs, bet gudrība nav tikums. Kāda vēl ir jēga no snovošanas? Daudziem patīk ātrums, bet ātrumu var baudīt arī citādākā veidā, piemēram izkarot galvu pa mašīnas logu, ātrumu var sasniegt lielāku, pie tam tas ir nedaudz drošāk, nevar kājas sadauzīt, tikai galvu var atraut, bet galva jau nav tas svarīgākais orgāns. Daudzi domā, ka snovot ir liela fiziska slodze un tādā veidā var zaudēt kalorijas un vispār ar sportu nodarboties. Vai jūs zinat kādu snoveri kurš no pārpūles būtu sabrucis brauciena laikā ar beigtu sirdi? Nav tādu, ja gribat slodzi, spēlējat futbolu, basketbolu vai atlētismu nodarbojaties. Dopingu arī snoveriem nevaig, tas nozīmē, ka viņiem pietiek ar nīkulīgām cilvēka ķermeņa rezervēm, tā ka tas nav nekāds prātīgais sports. Daudziem patīk sāpes un dauzīšanās process, arī šaja ziņā snovbordam ir viens liels trūkums, grūti notraumēt potītes, jo viņas ir piestiprinātas pie dēļa, bet potīšu sāpes ir grūti atsvērt, tā ka ejat labāk basketbolu spēlēt. Daudzi gan man saka, ka es nepamēģinot nevaru zināt, ka tas ir slikti un man noteikti iepatiktos, ja es aizbrauktu uz kādu kalnu ar to dēli. Te gan man jāsaka, ka ir daudz kas var iepatikties pamēģinot un ir daudz lietas kuras mēs neesam mēģinājuši, bet var gadīties, ka iepatīkas. Piemēram vasarā ar tikko saulē nosauļotu muguru var velt kūleņus mežā pa čiekuriem, bet ja grib kautko citu pārbaudītu par ko saka, ka labi, tad iesaku heroīnu - daudziem iepatīkas, kad pamēģina... |
| Sunday, February 29th, 2004 | |
| 12:16 pm | Kā iznest kaimiņam dzīvokli Man vispār mājās ir ierīkots tā, ka atbrauc apsardze, ja kāds nelabs cilvēks izdomā aiznest tepiķi vai, nedod Dievs, mikroviļņu krāsni. Lai viņi nebrauktu, atnākot mājās man jāpiezvana un jāpasaka slepenais kods un tad viņi nebrauc. Bet kādu laiciņu atpakaļ es protams aizmirsu piezvanīt apsardzes dienestam, bet laimīgs devos vannā uzreiz pēc grūtās dienas. Pēc kāda laika zvana pie durvīm, es kautkā apsienu dvielīti apkārt un dodos skatīties kas pie durvīm, varbūt pastnieks vēstuli atnesis, ka kāds onkulis nomiris un atstājis mantojumu vai varbūt radinieki atbraukuši ciemos ar viskautko ēdamu. Taisu durvis vaļā, a tur vesela vienība un pirmais man uzreiz bāž krūtīs automātu un sāk stāstīt kautko krievu valodā, ka es esot dzīvokli laupijis un tūlīt tikšot nogādāts uz cietumu vai varbūt pat nošauts nozieguma vietā. Es, kaut arī sabijies nedaudz, uzreiz mēģinu sevi attaisnot - slušij, harošij čelovek, ja ruskim jazikom ņe harošo vladzeju, no ja hozain i nečevo njegrabil, jeslji ja bi bil vor, ja v duš bi ņehodil, tak što izviņite što zabil pozvoņits no ja ņe bandit i ne vor. Paskatijies ka es laikam tiešām esmu tikko no vannas, vienības vadītājs trauksmi atsauca, atvainojās un devās prom, bet man radās laba doma kā dzīvokļus laupīt. Ņemam līdzi lejkannu un dvielīti, ejam svešā dzīvoklī, tukšā vēlams, izģērbjamies, uzlejam ūeni uz galvas no lejkannas un kad atbrauc polcija, tad sakam - ja hozjain, toljko što s vanni prišol, a televizor vrukah počemu? Da tak, ja na televizora budu polotenci sushit. |
| Saturday, February 28th, 2004 | |
| 11:58 am | Autobusā Vakar atbrauca mans brālēns no Ventspils un pastāstija par interesantu cilvēku ar kuru viņš autobusā iepazinies.Tātad vakar vakarā mans brālēns brauc uz Rīgu, autobuss pustukšs, netālu sēž viens onkulīts, tāds nošņurcis ar maisiņu un stipri nemierīgs. Ik pa 15 min iet pie šofera apjautāties vai tālu vēl līdz Rīgai, acīmredzot nav bieži braucis tālu prom no savas mājas. Kad nav vairs daudz atlicis līdz gala mērķim, onkulīts beidzot vēršas pie mana brālēna. Kādas 5as minūtes kautko stāsta visai mazsaprotamu, bet galvenā doma laikam ir tāda, ka 10 santīmus viņam vajadzētu lai kautkur aizbrauktu. Mans brālēns, labs cilvēks būdams, iedod vecītim santīmus 20. Vecais sakārnis par tādu labsirdību pārsteigts un jau saskatijis manā brālēnā draugu, sāk stāstīt savu brauciena mērķi - braucu pie māsas uz Rīgu, sunīti vedu abglabāt, rekur maisiņā ieliku, maziņš viņš augumā, bet jau 15 gadus bijis pie manis, taisni vai žēl. Izrādās vecītis maisiņa suņa līķīti visu laiku vadājis, lai kautkur Rīgā apbedītu. Man pašam arī kādreiz autobusā gadijās nepatīkams pārdzīvojums. Braucu no laukiem uz Rīgu, līdzi man gaļa iedota maisā, cūciņa tikko nokauta un es esmu ticis pie svaigas karbonādes gabala. Bet tā kā cūka nesen tikai kritusi, gaļa tāda svaiga, asiņaina un es pat nepamanu, kā no maisiņa pusautobuss pietecējis ar asinīm, cilvēki jau sāk uz mani aizdomīgi skatīties, sak varbūt nositis kādu vecu tanti, atņēmis pēdējo penciju un tagad ved uz Rīgu Biķernieku mežā aprakt. Bet nu visi laikam sabijušies bija un neko neteica, tikai kad ārā kāpu, viens resns, omulīgs onkulis teica - he he, sievasmāti esi nositis, pareizi, pareizi, nav ko... |
| Friday, February 27th, 2004 | |
| 1:38 pm | Vecāki Kad jums parādas nopietna draudzene vai draugs, vai , nedod Dievs, sieva, tad parasti nākas iepazīties ar viņas vecākiem. Un vecāki parasti mēdz būt dažādi, bet visbiežāk pavisam jocīgi. Viens labs cilvēks man stāstija atgadijumu, kad iepazinies ar jauku būtni no laukiem, pēc kāda laika abi nolēmuši doties iepazīties ar viņas vecākiem. Brauciens protams jauks, putniņi čivina, pavasaris atnācis. Laukos protams sajūta vel patīkamāka, pastaiga pa skaisti dubļaino lauku ceļu līdz izredzētās mājām, kas atrodas smukā kalniņā, ieaugušas koku pudurī. Aina gan nedaudz mainās ieejot pagalmā, tur stāv vecs vīrs ar pliku pauri, garu, pieputejušu bārdu, asiņainu rūtainu kreklu un milzīgos makšķernieku zābakos. Šis vīrs nestāv viens, viņam blakus stāv, jeb pareizāk sakot guļ beigts teļš, acīmredzot nokauts kādiem svētkiem par godu. Izredzētā šo veco vīru stāda priekšā kā papucīti un sakot - parunājaties bišķīt es ieiešu apsveicināties ar māti - pazūd iekšā mājā. Labajam cilvēkam gan nešķiet, ka ar veco drūmo vīru, kurš izskatas pēc ķirurga vai vismaz bārddziņa, būtu daudz ko runāt, tomēr par laimi vecais vīrs uzņemas iniciatīvu un saka - Še, nodīrā, galvu - rādot uz teļa mirstīgajām atliekām. Negribēdams samaitāt mīļotās vecāku priekšstatus par sevi, labais cilvēks arī ņēmās teļa galvu dīrāt, kaut arī tas nav nemaz tik viegls uzdevums kā izskatas. Toties bija tā vērts un tagad viņi ir precējušies un kad mīļotās vecākiem vajag nokaut kādu cūciņu, tad mans paziņa vienmēr tiek saukts palīgā... |
| 1:19 pm | Kultūras namā Viens mans paziņa pirms kāda laika devās uz vienu no Latvijas lauku provincēm, es īsti neatceros vai ta bija Madona vai Rēzekne, bet varbūt arī Kuldīga. Katrā ziņā tur notika kautkādas sporta dienas, kuras rīkoja viņa darba vieta un praktiski tas nozīmēja dzeršanu brīvā dabā pāris dienas no vietas. Mans paziņa būdams komunikabls cilvēks, itsevišķi kad iedzer, ātri sapazinās ar vienu mazāk pazīstamu biedru un būdams liels patriots nolēma ka jāiet sist vietējie. Abi divi devās uz vietējo kultūras namu, kur notika kautkāds, ja tā varētu teikt, kultūras pasākums, kurā bija sanācis viss vietējais sabiedrības krējums. Mans paziņa, palaidis savu jauno draugu pa priekšu, ātri ievēroja, ka viņš zibensuzbrukumā negūst diezko lielus panākumus un būdams prātīgs cilvēks, nolēma atstāt jauno draugu naidnieka rokās, jo pēc asiņainās sejas viņš tāpat neizskatijās dzīvotājs. Tā nu mans paziņa četrāpus, mežonīgā ātruma laidās prom no kultūras nama un bija pārliecināts, ka viņam pakaļ dodas vesels vietējo bataljons, bruņoti ar rungām un dakšām. Tā mūkot, gadijās ka priekšā bija sēta. Mans paziņa nolēma šķērsli pārvarēt lecot, bet tā kā bija pārāk daudz uzmanības pievērsis sētai, neiēvēroja ka sēta ir piebūvēta klāt mājai un ar pieri ielidoja mājas sienā, izraujot krietnu caurumu(pierē). Tur viņu, zemē gulošu, atrada vietējā policija un izdomāja nogādāt uz brīvdabas sporta nometni no kurienes viņš visdrīzāk varētu nākt, spriežot pēc dzēruma pakāpes un cita veida ģērbšanās stila nekā vietējajiem. Policijas mašīnā mans paziņa atguva samaņu un būdams prātīgs cilvēks, izdomāja ka vietējie viņu noķēruši un ved uz mežu nosist. Mans paziņa sāk zvanīt visiem saviem draugiem uz Rīgu un vēl uz citām vietām, lai brauc steidzīgi viņu glābt, policisti pa to laiku saka, lai viņš beidz ālēties, citādi viņu nositīšot. Beigās, gandrīz pie pašas brīvdabas nometnes, policistu mašīnu pārķer glābšanas brigāde un atbrīvo manu paziņu un aizved atlikušos 300 metrus līdz sporta nometnei... |
| Wednesday, February 25th, 2004 | |
| 11:07 pm | Mazi suņi Šodien man viens pazīstams nigers pastāstija atagadijumu kurā viņam viens nešpetns bulterjers gandrīz vai atkoda kāju. Man arī kādu laiciņu atpakaļ gadijās aksidents ar vienu neliela auguma suni, bet kā auguma kompensācija viņam bija dabas dota lieluma mānija. Pirms pāris gadiem es dodos uz mājām no skolas, pretī nāk veca nepatīkama izskata krievvalodīga tante ar vel nepatīkamāka izskata mazu, nejauku, raibu, plušķainu suni. Kad es eju šim nesimpātiskajam pārītim garām, viens no viņiem sāk uz mani riet. Es protams nostājos tādā pozā, kas atļautu man pret suni aizstāvēties, bet suņa īpašniece mani mierina - on njekusajetsa. Pa to laiku sunīts man ir pielavijies no muguras un iekodis potītē. Es protams apgriežos un veltu šunelim sulīgu spērienu, kas viņu aizmet kādus metrus 5us uz priekšu krūmos. Saimniece uzreiz sāk lamāties - što ti dzelaješ? Ti što maņiak? Začem sabačku trogaješ? Es saku - Vaša sabačka meņa ukusila, skatjina tokaja. Pa to laiku sunīts bija nedaudz atžirdzis un pielavijies man no otras puses un atkārtojis kodienu potītē. Es protams viņu aizspēru uz priekšu, nu jau kādus metrus desmit. Šoreiz lidojumu pavadija žēls kvieciens un sunīts pēc piezemēšanās izskatijās nedaudz apjucis un tagad jau es kārtīgi uzmaniju, lai viņs nevarētu pa kluso atkal piezagties man no aizmugures. Bet kamēr sunīts bija mierīgs, man jau taisijās uzbrukt suņa nejaukā saimniece. Es jau biju gatavs arī viņu aizspert kādu gabaliņu projām, bet tomēr nolēmu ka tā nebūtu smuki, pateicu - izvinjite, ja njehotjel Un devos mājās. |