Jauks rīts
Ceļoties no rītiem, es saprotu kā cilvēki kļūst par nežēlīgiem slepkavām un vispār īgniem cilvēkiem. Es parasti šādos rītos sēžu īgns, ietinies segā kādā stūrī un cenšos nedomāt par apkārtējo pasauli. Šorīt domāju par to ka varētu braukt makšķerēt, bet paskatijos pa logu un atcerējos, ka ārā nav diezko silts. Tas mani iepriecināja vel vairāk un tad es atcerējos to jauko cilvēku par kuru es jums vakar stāstiju, kuram patīk pieņemt neordinārus risinājumus. Vienreiz viņš bija devies makšķerēt, bet nevis vienkārši, tālāk no cilvēkiem, kur nevienu nejauši nevar ievest postā, bet gan uz Lielupi vimbu laikā, kad veči stāv ikpa metram un katrs trešais arī izvelk pa kādai siļķītei. Vispār jau varētu jūs beidzot arī iepazīstināt ar šo cilvēku vārdā - viņu sauc Maksis, kādreiz, kad viņs universitātē ļoti nejēdzīgi atbildēja uz jautājumiem eksāmenā, pasniedzējs viņam jautāja - un kā tevi sauc. Maksis atbild - Maksis. Pasniedzējs - Ta jau es domāju..
Nu tātad Maksis paņem, iespraucas starp diviem nopietnākajiem makšķerniekiem, iesien auklā svinu tādu uz 300 gramiem, uzliek uz āķa kreveti un sāk griezt to uzparikti ap galvu. Makšķernieki jau sāk atkāpties pienācīgā attālumā. Pēc kāda laika griešanas Maksis met, bet svins noraujas un iekrīt kautkur Lielupes vidū. Maksis protams makšķerēšanu nepārtrauc, sien jaunu svinu klāt un atkārto griešanas procedūru, met un trāpa blakusstāvošajam vecim tieši pa pieri, tā ka tam uzreiz puns dūres lielumā un acis pieplūst sarkanas un pats galvenais ka nekrīt maita. A ko dara Maksis? Protams ka cilvēkam 25 gadu vecumā vaidzētu iet pie onkuļa, teikt - tēti, es negribēju, še tev cigarete, cik daudz zivis jau saķēri? Bet nu Maksim tas protams īsti neder, viņš nomet zemē makšķeri un laižas pa lauku projām. Pēc tam draugiem kas bija ar viņu kopā vēl labu laiciņu vaidzēja skaidrot, ka nepazīstot Maksi.