Dobro pozhalovutj v Gruziju
Vienam paziņam sanāca aizbraukt uz Gruziju paskatīties kā cilvēki dzīvo. Gruzija protams zeme skaista, kalni, gruzīni viesmīlīgi, iedzert arī mīl, vīns lēts. Pat zāli bij dabūjis uzpīpēt, kad ar zirgiem aizjāja uz kaimiņu ģerevņu pakaļ. Bet interesantākais gadijums viņam noticis autobusā. Izdomājis aizbraukt uz Tbilisi no onkuļa Revaza sētas. Autobuss simpātisks, tāds apaļš, pelēks, ar zilu svītru pa vidu. Iekāpj iekšā mans paziņa, par biļeti izdomā samaksāt šoferītim. Dod tos tugrikus, cik jau nu tur vajag, šoferītis paņem un turpina stūrēt, nepaskatoties uz latviešu ceļinieku. Paziņa domā - sveša zeme, iekāps konduktori, prasīs biļeti, vel izsēdinās un ar kinžaliem sadurs, vaig paprasīt tomēr. Prasa - A biljetik možno? Šoferis aptur autobusu, pagriežas pret manu paziņu, paliek sarkans un sāk rullēt tādu biļešu rulli laukā - ak biljetik tebje nužno, vot tebje, vot tjebe, vozmi skoļko hocheš, njemešaj jehatj, ja šofjor - un tik rullē biļetes laukā. Izrullējis pusrulli šoferis(bet izskatās viņš simpātisks, deguns milzīgs kā vecam rabīnam, krekliņš bez rokam, tāds puscaurspīdīgs, speķains, ķede ar krustiņu kaklā un spalvains kā pērtiķis) ņem un atlikušo apli ar biļetēm uzmauc manam paziņam kaklā, pagriežas pret ceļu, iedarbina autobusu un mierīgi turpina braukt. Mūsu tautietis kādu laiciņu apjucis stāvējis, tad nolicis pieklājīgi biļešu mudžekli vadītājam blakus, pateicis - izviņite, ja iz Latviji. Klusiņam apsēdās klusā vietiņā un mierīgi visu ceļu arī nosēdēja.