Namtar's Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends]
Below are 20 journal entries, after skipping by the 120 most recent ones recorded in
Namtar's LiveJournal:
[ << Previous 20 -- Next 20 >> ]
Wednesday, February 25th, 2004 | 4:30 pm |
Par laimīgu dzīvi Liela daļa no cilvēkiem visu laiku mokas ar depresijām un satraucas par visādām problēmām, tāpēc es jums pastāstīšu kā būt laimīgam. Es personīgi jau kādus divus gadus neesmu bijis nelaimīgs ilgāk par vienu dienu. Pirmkārt jau nevajag pieķerties lietām, daudzi cilvēki piemēram satraucās, kad viņiem nodeg māja ar visu sievu, vai nozog mašīnu. Protams, tas nav nekas patīkams, bet piemēram nēģerīši kenijā priecājas arī tad kad viņiem nav ne mājas ne mašīnas. Ja ir Dievs, tad tu pēc tam tiksi atalgots par savu pozitīvo dzīvi un tev būs labi, arī ja tev tagad šur tur neiveiksies, ja Dieva nav, tad tāpat nav jēgas satraukties par visādiem sūdiem, jo beigās tu tāpat nomirsi laimīgi, to vienmēr vajag uztvert kā apdrošināšanu, jo lai kas ar tevi nenotiktu nelabs, beigas tu nomirsi anyway.. Vispār nevajag satraukties par lietām kuras tu nevari kontrolēt un tā kā tu neko nevari kontrolēt, tad nevajag neparko satraukties. Cilvēks ir tāds radijums kurš var nomirt nejauši pēc pāris minūtēm, kaut arī to pat negaida. Protams, ar nesatraukšanos nepietiek laimei, vel vajag atrast kautko par ko priecāties. Bet katru dienu notiek viskautkas ļoti labs un ar to jau pilnība pietiek laimei. Pirmkārt vajag iemācīties lai pašam ar sevi būtu interesanti. Otrkārt nevaig gaidīt kautkādu lielo laimi, kas kādreiz pie tevis atnāks, sievas, vīra, vai naudas izskatā. Laime nekad nav permanenta, pat ja tev ir sieva, māja un nauda, dabūjot vēzi tu sāpju brīdī nevari būt laimīgs, arī tad ja tas nav vēzis, bet atsists mazais pirkstiņš, tajā brīdī tev būs vienalga tava nauda unliela laime. Laime sastāv no daudz mazām patīkamām lietām, kas ar katru cilvēku notiek katru dienu. Piemēram - pusdienas, piemēram pagulēt un neko nedarīt, piemēram atspārdīt mazu zaglēnu, piemēram pastaigāt pa mežu, piemēram sekss, piemēram makšķerēt. Ir daudzi tādi kuriem piemēram nāk eksāmens virsū, vai arī darbā problēmas un tad satraucas un nevar nedēļu nomierināties, bet pat tad ja tu zaudē darbu, tu zini, ka ir visādi prieki vel vēlāk, kuri var darīt laimīgu un galu galā pēc tam tu tāpat nomirsi pēc kāda laiciņa, tā ka nav par ko satraukties. Un ja vēl paveiksies un izrādīsies, ka Dievs arī ir šajā pasaulē un tu nebūsi dzīvojis visu laiku pretī savām vērtībām tad tu vel nonāksi jaukā vieta ko sauc par paradīzi.Tāpēc vajag visu laiku domāt, ka tu visu dari pareizi un labi, jo Dievs taču tevi nesodīs par to, ka tu nezināji, ka tas ir slikti. Es piemēram nekad neko sliktu neesmu izdarijis, bet ja esmu, tad tas tikai tāpēc, ka es to neuzskatiju par sliktu un par to taču var man piedot.. Un pats galvenais vajag darīt to kas patiešām patīk, nevis to ko citi saka, ka tas ir forši. Man piemēram visu laiku saka - ev aizejam uz pulkvedi patusēt, ev aizbraucam ar snovu nobraukt, ev noliekam tiesības mašinai. Bet man tas nesagādā prieku, tāpēc es saku - negribu, man nav laika un eju mājās pasēdēt un uzpīpēt pīpi un jūtos laimīgs. | 2:42 pm |
Fašisti Šodien gāju uz pastu vienam draugam ūdenspīpju tabaku sūtīt uz Vāciju, tur kā zināms attīstības līmenis zemāks, tabaku dabūt nevar. Eju uz pastu, uzreiz nostaļģija uznāca. Pasts izskatās tā kā veikals minska pirms 15 gadiem. Stāvu rindā minūtes 15, pirms manis viens krievs ar pižiku galvā un milzīgu mugursomu, izmisīgi centās nosūtīt saviem radiem uz Murmansku divas desas, bet cik es sapratu, viņam neļāva latviešu nacionālisti. Kad pienāca mana kārta, es aizpildiju kautkādu stulbu anketu kur vaizdēja ierakstīt TabakaX3 Svars 150gr, vērtība 15eiro, adrese vācijā. Tāda sieviete gados vēl jauna, bet pēc izskata jau galīgi izkaltusi pastā strādājot, skatās manu tabaku un saka - uz vāciju nevar sūtīt, fašisti neņemot pretī. Nu ka neņem neņem, brauc mājās, jādomā kā lai noformē tabaku lai varētu viņu aizsūtīt. Varbūt kādam ir kāds labs padoms? | Tuesday, February 24th, 2004 | 8:16 pm |
Grieķi Runājot par grieķiem, man sagribējās arī pastastīt par vienu ļoti spilgtu personību. Grieķi vispar ir diezgan jocīgi cilvēki(seni es domāju, tagadējie jau ir bišķīt labāki, bet ne daudz), bet šis bija pavisam interesants atgadijums. Viņu sauca Diogēns, viņš sevi uzskatija par suni un tā arī dzīvoja, Atēnu tirgus laukumā, mucā. Kad viņam saplīsa muca, Atēnieši viņam nopirka jaunu. Kādreiz gadijās tā, ka Aleksandrs lielais bija ieradies apskatīties lielo filosofu un aizkustināts no Diogēna gudrības Maķedonijas Aleksandrs jautāja - Diogēn, tu tik gudrs, būtu pelnijis kautko labu, saki ko es varētu labu tavā labā izdarīt, naudu varbūt iedot. Diogēns uz to atbildējis - atej lūdzu nost no saules... Kad Diogēns taisijās uz miršanu, viņa skolnieki jautāja - mīļais skolotāj, ko darīt ar tavām miesām pēc tam kad tava dvēsele būs devusies pie vecā Aīda? Diogēns uz to atbildējis - atstājat mani mežā. Skolnieki uz to atbildējuši - bet tevi taču zvēri izvazās. Diogēns teicis - tad noliekat man blakus rungu. Skolnieki satraukti - bet tu taču būsi beigts, tu nevarēsi sevi aizsāvēt. Uz ko Diogēns atbildējis - Tā kā es būšu beigts, man būs vienalga vai mani izvazā... | 8:15 pm |
Pastāstīšu jums Iliadu Grāmatas vispār ir nejēdzīgi lasīt, viņas baigi garas parasti un visu var daudz īsāk pateikt, pie tam iliada ir sarakstīta dzejā, senie grieķi vispār neaizdomājās, ka var prozā rakstīt netikai uz sienas kāds kaimiņš ir krāns, bet arī savus mītus var tā pierakstīt. Vispār senie cilvēki līdz viduslaikiu beigām pārsvarā rakstija dzejā, tā ka atmetot šo arhaismu es jums izstāstīšu Iliadu, jo stāsts ir ļoti aktuāls un es pat teiktu mūsdienīgs, man vienam draugam ar nocēla draudzeni un viņš pēc tam savāca karadraudzi savā bmw un aizbrauca atspārdīt nolaupītāju un pat māju gandrīz nopostija, tb logus izsita... Nu es jau te nedaudz aizrunājos pašā Iliadā iekšā. Es Iliadu vispār pēdējo reizi lasiju kad man bija 5i gadi, tāpēc piedodat, ja gadās kādas neprecizitātes, bet nu galvenais jau ir doma. Viss sākās ar to, ka karš jau iet uz beigām, bet es sākšu ar sākumu, kurš Iliada nemaz nav uzrakstīts. Tātad Parids no Trojas iepatikās Afrodītei un tas nemaz nebija tik grūti, vaidzēja tikai pateikt, ka tā smukāka par Atēnu un Hēru, kas ir tikai loģiski, jo Afrodīte, kā zinat tīri smuka tajās skulptūrās izskatas, augums tāds samērīgs, ir ok. Toties Atēna ir asbezta vecene kas pie tam jau tēvam savā laikā galvassāpes sagādājusi un Hēra arī nekāda skaistā noteikti nebija, parasta ģimenes sieva kuru vīriņš regulāri krāpj. Tā ka Afrodīte aiz lielas laimes palīdzēja Paridam pavest Spartas valdnieka Menelaja skaisto sievu Helēni. Menelajs protams nebija nekāds duraks un pasūdzējās draugiem. Draugi savācās kuģos, par galveno iecēla Agamemnonu Atreja dēlu un devās troju postīt. 10 gadus centās un nekādi nesanāca un tad tajā pēdēja gadā sākas notikumi kurus apraksta aklais Homērs(kautgan nav īsti zināms vai viņš maz bijis un ja bijis, vai vispār rakstīt mācējis) Viss sākas ar to, ka Agamemnos, pats galvenais no visiem tur, atņem Ahilejam Pēleja dēlam(pašam krutākajam varonim) verdzeni smuku. Ahilejs protams apvainojās un atteicās ar trojiešiem turpināt karot. (Vispār bija tā, ka Ahilejam māte bija dieviete un tēvs nebija un māte viņu bija pataisijusi baigi neievainojamu, tikai papēdis bija švaks atstāts un Ahilejam arī bija pareģots, ka viņs Hektoru(Trojiešu krutākais varonis) nositīs un tad pats arī nomirs) Nu un tad, kad Ahilejs bija atteicies cīnīties, tad Ahajiem(tiem kas nebija trojieši) sāka klāties diezgan slikti, Trojieši atdzina viņus pie pašiem kuģiem, lai arī daži tur bija diezgan labi cīnītāji, piemēram Odisejs(kurš vēlāk iekūlās visādos nejēdzīgos piedzīvojumos, kurus es varbūt arī kādreiz izstāstīšu) arī Diomēds bija diezgan ok vecis, tikai ne tik apķērīgs kā Ahilejs, Ajants vel tur bija nu daudzi, vienu vārdu sakot. Bet pats galvenais - viņi nekā prātīga tur nedarija, viņiem vairāk Dievi palīdzēja, tad Aress nokāpa lejā kādam palīgā, tad Afrodīte, reizēm Atēna, reizēm pats Zevs vai Hēra. Bet nu kad šie Dievi bija gana palīdzējuši trojiešiem, lai tie jau sāktu postīt Ahaju kuģus, tad Ahilejs atļāva savam draugam Patroklam doties pārējiem Ahajiem palīgā. Patrokls bija labs karavīrs, daudzus nosita(Homērs to ļoti skaisti apraksta, ar labiem specefektiem, gandrīz kā Spīlbergs savās filmās), bet beigās Patroklu pašu nosita, par līķi ilgi cīnijās un kad Ahilejs to uzzināja, viņš noskuma. Labākais draugs viņam Patrokls bija. Ahilejs ne tikai noskuma, bet palika dusmīgs un gāja trojiešiem atriebties, jo viņš domāja ka Patroklam paliks labāk,ja dažus trojiešu pie viņa kapa nositīs, bet Patroklam man šķiet tajā brīdī tas jau bija dziļi vienaldzīgi. Toties Ahilejam nebija un viņš uzsāka divkauju ar Hektoru. No sākuma hektors sāka mukt, apskrēja trīs apļus trojai apkārt un beigās izdomāja, ka tomēr var vinnēt un zaudēja. Ahilejs viņu ar šķepu dabeidza, piesēja aizmugurē kaujas ratiem un aizvilka uz nometni. Tur viņš jau gribēja Hektoru izbarot suņiem, kad atbrauca Hektora tēvs un izlūdzas lai līķi atdod, Ahilejs vecus cilvēkus cienija un atdeva(nedaudz gan pakaulējās), Tad arī Iliada beidzās, bet karš vel nebeidzās. Vispirms Ahileju nosita trojieši(tur Apolons protams palīdzēja, novirzot bultu uz Ahileja papēdi) Ar to ar vel nekas nebeidzās, pacīnijās vel tā kārtīgi. Un tad... izlīda Odisejs, viltīgs pēc velna, un uztaisija no koka milzīgu zirgu kur ielīda visi krutākie iekšā un pārējie itkā aizbrauca prom. Trojieši būdami nevisai gudri ļautiņi, zirgu ievilka iekšā un piedzērās kārtīgi aiz priekiem. Tad izlīda ārā visi lielie varoņi un varoniīgi nosita visus trojiešus un viņu sievas arī vai nosita vai aizveda līdzi un tā arī viss laimīgi beidzās, Menelajs dabūja atpakaļ savu sievu, pateica gan viņai, lai tā vairāk nedara. Tā ka redz kādas nelaimes var notikt vienas sievietes dēļ. Vienam manam radiniekam, piemēram, viņa labākais draugs nozaga 100ls lai nopirktu savai mīļotajai 100 rozes. Tā ka mans padoms - kad runā ar sievieti, atceries par Troju... | 11:20 am |
Valodas barjera Sēžu no rīta vannā, pīpēju ūdenspīpi, klausos kā kaimiņiem suns rej un atceros savu piedzīvojumiem bagāto jaunību, kā pa pasauli ceļoju, kā Čečenijā biju, kā laukos ar vilkiem kāvos un atcerējos vienu tādu posmu dzīvē, kad es florbolu bieži spēlēju. Biju es komandā interesantā, kas Salaspilī bāzējās. Komanda lielākoties sastāvēja no policistiem, vel tur bija daži bandīti, daži alkoholiķi, veterinārārsts un es. Sabiedrība bija interesanta un jautra pie tam arī labi bruņota, bet nekādi konflikti nekad neizcēlās, policisti ar bandītiem sadzīvoja labi un vispār dzīve tur bija jauka. Komandā bija viens lietuviešu milzis, kas strādāja par apsargu kādā iestādē. Spēcīgs un nevisai runīgs jo no pārējiem viņu šķīra nepārvarama valodas barjera. Angliski viņš nerunāja, krieviski arī nē un man pat šķiet ka viņš arī lietuviski nevisai labi runāja. Vispār viņš ar plašiem teikumiem gandrīz nekad nerunāja. Vienmēr tikai - čau, labi, aaha, uuh, wwf, blja, suka, aaaa, buu. Bet divas reizes es dzirdēju no viņa pa teikumam. Un jūs zinat, ja cilvēks savā dzīvē nekad nav runājis, tad kautko pasakot viņš bez šaubām pasaka ko ļoti vērtīgu. Pirmo reiz mēs ģērbtuvēs runājām par tv skatīšanos un tad viņš teica - toms un džerijs forša multene. Otro reizi milzis ierunājās pēc kāda pusgada, kad mēs dalijāmies pa maiņām un kā tas parasti notiek, nekādi nevarējām sadalīties. Varēja redzet ka lielais lietuvietis grib ko teikt, bet nenāk vel āra īsti, tad beidzot viņš norāda ar roku uz vienu bariņu un saka - A nuka, bļa, visi uz to pusi!!! Viņš jau pēc izskata atšķīrās no parastiem cilvēkiem, liela auguma, milzīgām rokam, uz vienas uztetovēta sieviete. Staigā vienmēr kapišonā un saraucis uzacis un savu spēcīgo, bet nevisai lielo pieri. Visi spēlējot florbolu, parasti dzer ūdeni vai sliktākā gadijumā minerāludeni, bet lielais lietuvietis dzēra kandžu sajauktu ar zaptūdeni, kas viņu spēles laikā padarija vel briesmīgāku. | Monday, February 23rd, 2004 | 11:46 pm |
Samaitātā jaunatne Šorīt izdomāju jippii.lv biljardu uzspēlēt lai pamostos tā kārtīgi. Izaicina mani sexgirl16. Nu labi, spēlēju. Šī prasa - cik tev gadu? Es saku - 21 Viņa - es gribu sexu ar 17 gadīgu, tu man nederi. Ta man nesanāca uzspēlēt. Vienreiz bij vel trakāk. Sāku šahu spēlēt ar vienu meiteni jippii. Sākums labs, es jau sāku lielīties, ka tūlīt vinnēšu. A šī - cik tu esi vecs? Nu es atbildu cik vecs. A tev bilde ir? - viņa. Nu ir man bilde. Viņa uzreiz - negribi satikties? Pat matu nepieteicu. Un saka vel ka veči tikai par seksu domājot, es tikai šahu gribēju uzspēlēt. Kad man bija 16, tad es uzreiz neprasiju seksu, es nosakuma vedu ārā Heila-Bopa komētu rādīt, a tagad jaunatne galīgi samaitāta. | 4:12 pm |
Studijas Daudziem cilvēkiem dzīvē pienāk tāds brīdis, kad viņi nolemj doties uz kādu augstāko mācību iestādi, lai smeltos zinības un iegūtu ko vērtīgu dzīvei. Bet parasti studējot uznāk krīzes posms, kad apnīk mācības vai arī neuznāk krīzes posms, bet uznāk sesija ar parādiem un cilvēks tiek vardarbīgi atstādināts no tālākām mācībām. Tādos gadijumos cilvēkam var uznākt domas par eksistenciālām problēmām, dzīes jēgas meklējumi vai vienkārši depresija. Tā kā jebkuram var gadīties un daudziem arī gadīsies, ka viņu izmet no universitātes, tad es jums pastāstīšu divus atgadijumus, kas sniedz pozitīvu piemēru kā neapjukt un varonīgi cīnīties visās dzīves vētrās. Pirmais cilvēks kuru īstenībā sauc Rinalds, es konspirācijas nolūkos saukšu par Kārli, jo ja viņa vecāki izlasīs šo atgadijumu, tad viņam atkal sarežģīsies visa dzīve. Tātad, pirms pāris gadiem Kārlis iestājās juristos(var gan gadīties, ka es apzināti nosaucu citu fakultāti, lai jauktu pēdas atriebīgajiem vecākiem), bet nu kā jau tas visiem ir zināms, juristiem neko prātīgu nemāca(tikai neuztveriet personīgi, dieva dēļ), romiešu tiesības, visādi kāzusi, vienvārdsakot - garlaicīgi. Nu un Kārlis no sākuma paretam, pēc tam arvien biežāk izdomāja no rītiem pagulēt, un beigās viņš uz lekcijām vispār negāja. Kad pie sienas tika izlikts eksāmenu rezultātu saraksts tad tas izskatijās tā - Maija - 5, Jānis - 7, Aija - 9, Pēteris - 2, Kārlis - nav redzēts.Nu un galu galā Kārli izslēdza no universitātes. Bet nu Kārlis, būdams cilvēks no laukiem, ieradies Rīgā, iemīļojis skaisto pilsētu, negrib vairs braukt atpakaļ uz savu dzimteni gaterī strādāt. Izdomā paliks Rīgā. Vecākiem stāsta ka par universitāti maksa paaugstināta un dzīvot ar nav lēti, tā ka uz semestri saņēm no vecākiem pārsimts latus + vel katru mēnesi dzīvošanai kādu simtiņu, daudz jau nav, bet var iztikt. Slikti tas, ka universitāte drīz tiks beigta, vaidzēs stāties maģistratūrā.... Otrs gadijums arī jauks, par cilvēka neatlaidību. Iestājas viens jauks cilvēks vienā mācību iestādē kurā var izglītību iegūt, augstāko un pat mācās bišķīt no sākuma, bet tad iepazīstas ar jauniem draugiem un sāk ar dzeršanu nodarboties. Dzer tā nepajokam, tā ka aizmirst sesiju, aizmirst reģistrēšanās nedēļu, aizmirst akadēmisko gadu paņemt, beigās tiek izslēgts. Cilvēks, kurš ar šo jauko, jautro, dzīvespriecīgo studentu dzīvoja kopā vienā istabiņā, stāstija - students esot pārvērties, palicis drūms un nerunīgs, nelīdis vairs no gultas ārā un ēdienu maz patērējis, kādu brīdi jau likās ka nomiris, bet atmodās. Iestājās citā fakultātē, sāka mācīties, sāka dzert, aizmirsa sesiju, tika izmests, saskuma, gulēja, neko neēda, atmodās, iestājās citā fakultātē sāka mācīties un nupat ap decembri sāka dzert, sesijā nav bijis, izskatās ka tūlīt jau tiks izslēgts, sesija jau tomēr trīs nedēļās kā beigusies. Tā ka nav ko nokārt degunu, ja izmet no universitātes, šeit ir divi ceļi ejami - Odiseja ceļš, ar viltību un prātu un Sizifa ceļš, gadu no gada akmeņus velt augšā un lejā no kalna. | 7:43 am |
Tik patīkama mosšanās agri no rīta, gulēt pavisam negribas, ārā izskatās ka ir patīkami silti un uz universitāti iet, tas jau tikpat kā pie vecmāmiņas pankūkas ēst. Runājot par vecmāmiņu, vakar es lasiju sava onkuļa, vecmāmiņas brāļa, lai viņam vieglas smiltis, dienasgrāmatu un viens ieraksts bija ļoti interesants - Ko nepadara velns, to padara sieviete. Ansbach 1943. Es gan protams nekad neesmu atbalstijīs tādus šovinistiskus izteikumus. Pie tam pats velns pēc dzimuma itkā ir vīrietis, vismaz izklausas. Runājot par visādām nešķīstībām, vienreiz vienam no maniem vectēviem kuri parasti ir divi, sāka pazust malka pa naktīm, taisni vai pats velns nes uz elli prom katlus kurināt. Nu bet mans vectēvs, karā bijis un pat bites audzējis, nav diezko bailīgs un izdomāja velnu pabaidīt. Ielika pulveri pāris malkas pagalēs iekšā no medību bises patronām. Nu un nākošā dienā kautkur blīkšķ. Pēc pusstundas atskrien kaimiņš un sabijies nesakarīgi stāsta - Ak dīveņ, mun valns laikam krosņi saspridzinoja, tu taids ticeigs cilvāks nūļīc bazneicā sveceiti. Nu nolika vectēvs svecīti un nesprāga vairāk krāsns.. Un pasakiet vel ka dieva nav! | Sunday, February 22nd, 2004 | 12:06 pm |
I` dont give a shit about Mozart Kādreiz, kad man nebija interneta es diezgan bieži devos uz tādu kultūras iestādi kā "Latgalīte", ko sauc arī par krāmu tirgu vai uteni. Es tiešām nezinu kā tur ir tagad, bet toreiz tur varēja nopirkt gan spēles, gan filmas, gan arī mūziku. Nu tad vienu reizi es uz turieni dodos, gribu pirkt Mocarta rekviēmu, biju dzirdējis Dies Irae un man iepatikās. Aizeju uz turieni, pie vārtiem stāv visi jaunie uzņēmēji un jau uzreiz saka - diski interesujet? Es saku - Da konjeshna, hochu muziku kupitj, Mocart rekviem. Tie tā skatās uz mani, saka lai ejot pie - specialista po muziki. Un norāda uz vienu interesantu personību, kas stāv nedaudz nostāk, ar austiņām galvā, rudiem matiem un var redzēt ka kautko klausas. Saģērbies arī interesanti, bet es vairs ne visai labi atceros kā. Nu tad es eju pie jaunā mūzikas speciālista un saku - privet, hochu muziku kupitj, mocart, rekviem. Tas uz mani skatas, izvelk kautkādu sarakstu, pēta un tad saka - njetu nam takoj grupi. Es saku - eto vobshe nje grupa, on tam odjin tipa. Speciālists uzreiz - a etot pevec nje davno uzhe pel? Es saku - da on i umer davno. Specialists saka - aa njetu nam, nam toljko vsjo samoje novojoje, davai kupi lucshe Reidjiohed novij aljbom. Tā es rekviēmu toreiz nedabūju, bet kādu laiciņu vēlāk pie Djimas pasūtiju, tas labs pacans, uzreiz saprata ka Mocart veljikij kompozitor. | Saturday, February 21st, 2004 | 6:25 pm |
Gulbja dziesma Es jau iepriekš esmu izteicies, ka man patīk makšķerēt un šā iemesla dēļ es pazīstu arī diezgan daudz šīs sugas pārstāvjus. Viens mans pazīstams makšķernieks stāstija kā reiz nonācis ļoti nepatīkamā situācijā. Viņš spiningo smukā ezeriņā. Laiks smuks, apkārt citi makšķernieki. Ezerā smuki peld gulbīts, taisni vai kā pasakā. Mans paziņa jau bij saķēris divas līdakas un palicis tik azartisks, ka nejauši ar vizuli iemet gulbim mugurā un tā pamatīgi. Gulbis protams putns ne tas mazākais sāk celties gaisā, bet vizulis tā ieķēries, ka gandrīz velk manu draugu pa gaisu prom, labi ka mans pazīstamais makšķernieks nav no tiem vieglākajiem, citādi jau būtu uzbraucis debesīs. Mans paziņa apjukumā agresīvi cīnas ar balto mērgli un ir arī par ko, vizulis nav nekāds bleķa karote par 1ls, bet gan simpātisks voblerīts pa 15ls. Bet visi pārējie maksķernieki būdami pārāk sapņaini, nepamanijuši incidenta sākumu, nezin ka gulbis pats vainīgs, peld ne tur kur vaig, sāk skatīties uz manu paziņu kā uz sadistu, kas gulbi aizcemmerējis, taisas to ķert rokā un vest uz mājām dīrāt nost. Pazīstamais maksķernieks savukārt neredz naidīgos skatus uz savu pusi un izmisīgi cīnas par savu vobleri, kad ierauga, ka pāris dabas draugu, viens ar koka rungu, otrs ar gafu(ir tāds instruments ar āķi lielu, tā kā pirātam roka ar ko zivis ceļ ārā) nāk draudīgi uz šā pusi un bļauj jau pa gabalu kautko par dzīvnieku spīdzināšanu, maziem gulbēniem un barbariem. Nu mans draugs saprot, ka nupat tiek uzskatīts par gandrīz barbarisku gulbju ēdāju, ar lepnu žestu izvelk nazi un pārgriež auklu, atstājot gulbi ar visu vizuli un garo auklu laimīgi iepīties kokā kur nabadziņš protams negrib palikt un lidinās apkārt tādā kā maza pavadiņā un mēģina no tā koka atrauties. Dabas draugi uzreiz nesaprata labo nodomu un uzskatija to par kādu īpašu perversijas paveidu un jau taisijās zvetēt ar rungu, kad par laimi gulbis izrāvās no vizuļa vai pareizāk sakot vizulis no gulbja un incidents kautkā pa pusei mierīgi izbeidzās...
Otrs gadijums ar gulbi un dabas draugiem notika manos laukos. Braucam ziemā ar mašīnu uz Rīgu, skatamies, ezeriņā gulbis iesalis laikam. Domājam , jāiet glābt. Kāpjam ārā, bet tur jau viens cits dabas draugs, izkāpis no traktora, dodas pestīt gulbi. Ledus plāns, iešana bīstama, bet dabas dēļ ir vērts riskēt. Ticis jau gandrīz līdz gulbim, labais traktorists ielūzt ledū(tur gan par laimi dziļums tikai līdz kulei:), gulbis protams sabīstas un aizlido, izrādās draņķis tur sēdējis un vēsinājis dibenu un nemaz nav bijis iesalis, bet traktorists gan gandrīz vai nosala, labi ka viņam bija šņabīts līdz paķēries. | Friday, February 20th, 2004 | 2:18 pm |
Vilkači Man te iepriekš prasija kā pārvērsties par vilkaci. Vilkacis vispār ir interesants radijums, pie tam latvijas teritorijā kādreiz viņu ļoti daudz esot bijis, itsevišķi vidzemē. Paņēmieni kā pārvērsties ir daudz, bet vislabāk man patīk šis - Jāatrod mežā klusa vieta kur cilvēki nestaigā, jāatrod nogāzies ozols vai koks kuram sakne ir izlīdusi no zemes un caur kuru var izlīst. Tad jānoģērbjas plikam. Ja izmanto ozolu, tad tur jāiedur divi naži un jālien starp tiem, ja sakni, tad caur sakni un pats galvenais - jāiesprauž smilga pakaļā un jāsaka lienot - gribu būt vilks. Jālien trīs reizes, atmuguriski, ar dibenu pa priekšu. Ja vilkacis jums neliek mieru, tad vaig viņu ar sudraba lodi nošaut, ja nav sudraba lodes, tad vismaz ar vaig no pīlādža asu mietu uztaisīt, ar to ar var atkauties no vilkačiem. Tagad gan viņu tik daudz nav, bet 16.gs. Francijā notika 30.000 vilkaču prāvas, tā ka to radībiņu diezgan daudz bijis:) | 1:43 pm |
Saaugušas uzacis Tagad ļoti pozitīvi skaitās izraustīt uzacis. Viena meitene man arī vislaik gribēja viņas izplucināt, jo man viņas kopā saaugušas gandrīz Bet redz kādi ticējumi par saaugušām uzacīm, taisni vai prieks - Kam uzacis saaugušas, tam ilgs mūžs Kam uzacis saaugušas, tas gudrs Kam uzacis saaugušas, tas bagāts būs Kam uzacis saaugušas, tas laimīgs Kam uzacis saaugušas, tas labs cilvēks
Vienīgi slikti tas ka nedabīgā nāvē jāmirst, visdrīzāk noslīksot, bet nu 90 gadu vecumā var arī noslīkt laimīgs un bagāts:)) | Thursday, February 19th, 2004 | 7:36 pm |
Nosist ir slikti Protams visi zin, ka nosist ir slikti, pedofīlija ir slikti, narkotikas ir slikti, zagt ir slikti, izvarot ir slikti, prostitūcija ir slikti, kanibālisms ir slikti, upurēt cilvēkus ir slikti, laupīt ir slikti. Bet vai jūs zinat, ka slikti ir tikai tas ko jūs domājat kas ir slikti. Dažās kultūrās daudzas no šīm lietam bija pat ļoti atbalstāmas. Piemēram Romā uzskatīja ka nogalināt ir labi, jo tur valdija spēka kults, un gladiatoru cīņas nemaz neuzskatija par šausmīgu izklaidi, bet gan par varonības paraugu. Liela daļa no gladiatoriem bija brīvprātīgi. Pat viens no Romiešu imperatoriem pats kļuva par gladiatoru. Pedofīlija protams ir briesmīga lieta, bet senajā Grieķijā uzskatīja ka piekopjot pedofīliju cilvēks palīdz bērnam kļūt par pieaugušo. Tas gan protams bija pavisam savādāk nekā mūsdienās, bet tieši par to es arī runāju, ka viss ir atkarīgs no kultūras vērtībām. Piemēram senie maiji upurēja cilvēkus. Upurakā meta jaunas meitenes, kuras kļuva par sievām lietus dievam Čakam. Bet viņas par to bija priecīgas, nevis pretojās, jo uzskatija ka tas ir liels gods. Gan senajā mezopotāmijā, gan Grieķijā prostitūcija bija svēta un šļuh.. ui es gribēju teikt prostitūtas bija diezgan cienijamas personas. Grieķijā, starp citu, hetēras baudija daudz lielāku ietekmi un cieņu nekā parastās sievietes. Lielākajā daļā no primitīvajām tautām zagšana un laupīšana bija ļoti prestiža nodarbošanās, arī senajiem kuršiem vai letgaļiem bija liels gods nolaupīt igauņiem vai zemgaļiem kādu sievu, vai vismaz govju pulciņu. Narkotikas bez šaubām ir ļoti kaitīgas, bet ļoti populārais psiholoģijas tēvs Freids regulāri lietoja kokaīnu un parakstija to saviem pacientiem, jo uzskatija ka tas ir ļoti veselīgs. Tā ka uz visu vajag skatīties no kultūras vērtību viedokļa, nevis pieņemt ka tas ir slikti un tāpēc piemēram Sokrāts bija pretīgs izvirtulis, vai arī romieši bija ļauni. Kultūra nav lietas vai viss ko cilvēks radijis, kultūra ir priekšstati. Piemēram, slepkavība nav slikta, slikts ir mūsu priekšstats par slepkavību. | 8:42 am |
-18 Nu tā, laiks uznācis kā Staļingradā. Putniņi krīt no aukstuma nost no kokiem, un vecas tantes no soliņiem pie podjezda. Taisni vai negribas iet ārā. Bet laikam jāsāk tīt avīzes ap rokām un kājām, jāpielej blašķīte ar šņabi un jādodas, ja es vairāk nerakstu, tad uzskatat ka es esmu aizmidzis sniegā.... | 1:24 am |
Visi guļ, tikai Jāzeps ar Mariju neguļ Eh, nav jau katru dienu jāguļ. Kāda jēga gulēt 6as stundas? Es labāk negulēšu vel kādas 20 un tad 20 pagulēšu. Varētu jums izstāstīt Iliadu vai Odiseju, bet jūs jau noteikti visi zinat, Varētu vel izstāstīt par Vladu Drakulu, kurš īstenībā bija tīri jauks un asinis nemaz nedzēra, tikai vispārējas labklājības pēc dažus sadūra uz mietiem, bet mērķis attaisno līdzekļus, kā mēs zinam. Par Drakulu arī es domāju ka tomēr nebūtu vērts runāt, jo būtu žēl izjaukt ilūzijas par sikspārņcilvēciņu kas pa naktīm lido pie smukām meitenēm lai... iekoztu kaklā. Es jums varētu izstāstīt kas ir Namtar, bet to man arī kautkā šovakar negribas, vislabāk man šķiet būs laikam izstāstīt vienu jauku stāstu par latvijas policistiem. Visi saka, ka viņi ir nejauki, ka vienmēr atņem naudu par maziem pārkāpumiem, izsit zobus, sit ar steku pa nierēm un bāž politelēna maisiņu galvā. Bet nav tik traki. Vienreiz gadijās tā. Ejam mēs ar draugiem - skatamies žigulīts stāv pie veikala, atslēgas iekšā, hmm. Izdomājām pavizināties. Vizinamies, vizinamies, benzīns beidzas. Skatamies tālumā benzīntanks, aizstumsim. Stumjam, piebrauc menti klāt - saka nu puiši, mašīnu nozagāt ja? Būs jāiet cietumā, vai arī dokumentus parādat. No sākuma mēģinājām iestāstīt ka dokumenti palika mājās uz galda, bet neticēja maitas. Bet tad teicām taisnību - ejam pa ielu, skatamies stāv uz sliedēm žigulīts, domājam - vilciens nāks noskries no sliedēm, cilvēki nositīsies, daudzi par bāreņiem paliks, citi par atraitņiem, pavisam nejēdzīgi, stumjam žigulīti nost, ieraudzijām ka policisti brauc, gribējām aizstumt pie jums, jo jums jau labāk zināt ko ar tādu mašīnu darīt, varbūt, nedod dievs, tajā kāds noziegums pastrādāts... Nu menti paskatās uz mums tā kārtīgi un saka - ja nākamreiz ņemsiet kādu krutāku mašīnu, pa taisno uz tiesu aizvedīsim, bet tagad ejat dirst un ātri. Tā ka vienmēr galvenais ir teikt taisnību.. Vēl pozitīvu par pozitīvu policistu piemēru es dzirdēju Bauskā. Tur ir Policijas priekšnieks, priekšniekam dēlēns mazs, gadi 15, dēlēnam audi jauns. Dēlēns katru dienu uz 170 brauc uz skolu uz Rundāli, jo no Bauskas vidusskolas izmests. A menti viņu jau pazīst, netur nemaz, audzināšanas nolūkos tikai aizsūta sms uz mobīlo - fuck you! Un mums vel runā ka piecītis vienmēr jāmaksā, tas no sodāmā atkarīgs, katram piemēro vislietderīgāko sodu, lai viņš vairāk tā nedarītu un nav ko sūdzēties, iekārta ir ļoti taisnīga.. | 12:51 am |
Lidmašīnā Man viens onkulis no amerikas vienreiz stāstija kā viņam iznācis lidojot ar lidmašīnu. Nakts, visi guļ vai klausas jaunākos Britnijas Spīrsas simfoniskos skaņdarbus austiņās, onkulis ar tāds miegains, skatās pa logu tumsā, pēkšņi ierauga, tālumā gaismiņa, tādā pašā augstumā kā šī lidmašīna. Tā kā onkulis nav nekāds švakais, kas mājās tikai zeķes adijis, bet ir bombardējis korejiešus vienā otra karā, tad viņš jūt ka labi nav, var saskrieties lidmašīnas. Pamodina visu lidmašīnu izsauc otro pilotu un stjuarti un saka - rekur lidmašīna, jāmaina augstums, citādi nebūs labi. Bet izrādijās ka tā tikai lampiņa uz spārna, situācija ļoti nepatīkama, gulējušie ļauni smīn un priecājas. Tāpēc, kad es lidoju uz ameriku, es biju uzmanīgāks. Skatos man logs ieplaisājis. Hvz, varbūt jau sen tāds, a varbūt tagad tikai, a saukt stjuarti negribas, smiesies vel par mani. Beigās izdomāju labāk nesaukt, ja arī plaisa tikko būs radusies, tāpat neaizlīmēs, nav ko paniku celt, labāk mierīgi nogāzties:) Bet izrādijās ka var easy ar plaisu logu lidot, tā laikam pieņemts.. | Wednesday, February 18th, 2004 | 12:49 pm |
Poema par Gilgamešu Pastāstīšu jums par Gilgamešu. Jo poēma ir netikai pamācoša, bet arī literāri augstvērtīga. Pie tam pati vecākā no visiem literārajiem sacerējumiem un sarakstīta dafiga sen, pirms kādiem 4k gadiem par cilvēku gurš dzīvojis ap 2.700 gadu pirms mūsu ēras un nesis Gilgameša nosaukumu. Viss sākās ar to ka, ja nemaldos, Urukā valdija valdnieks Gilgamešs un kā gadijās kā negadijās, bet viņš bija diezgan nejēdzīgs valdnieks. Uzmācās sievietēm, tramdija savus padotos, nu vispār tāds cilvēks beztolkovijs. Toreiz dzīvoja tādi Dievi kas daudz biežāk jaucās iekšā cilvēku problēmās un tad viņi izdomāja tādai patvaļai radīt galu un radija Gilgameša dubultnieku Enkidu. Enkidu ilgi auga mežā pie meža zvēriem un kļuva stiprs un briesmīgs. Un tad kad viņu izdomāja uztaisīt par cilvēku, tad aizsūtija pie viņa sievieti, nevis kautkādu sievieti, bet riktīgu šļuhu no Inannas tempļa. Nu un kad viņš priecājās kādu nedēļu no vietas, tad pēc tam viņam lika iet Gilgamešu sist. Enkidu ieradās Urukā un sākās briesmīga cīņa. Abi divi viens otru daużija, kamēr saprata ka ir draugi. Kļuvuši par tik labiem draugiem viņi izdomāja visādus labus darbus darī(te jau Gilgamešs drauga ietekmē bija pozitīvs palicis) abi draugi devās uz tagadējo libānu kur ūdenspīpes var lēti nopirkt, ciedra kokus cirst jo Urukā koku nebij un koks bij baigais dārgums. Nu un tad kad viņi tur ieradās, izrādijās ka tajā mežā dzīvo viens nepatīkams radijums kuru sauc Humbaba(izklausas pēc afroamerikāņu basketbolista, bet to vel nav noskaidrojuši zinātnieki, kas viņš bija) Nu un tad abi varoņi, lai arī sākumā sabijās, pēc tam saņēmās un nejauceni nosita un atveda kokus mājās. Inanna redzēdama cik Gilgamešs varens izteica viņam piedāvājumu kļūt par viņas vīru. Inanna bija šumeru auglības dieviete, vēlāk babilonieši viņu pārsauca par Ištaru un viņa pildija līdzīgas funkcijas grieķu Afrodītei. Bet nu te tieši bija tā nelaime. Ja Gilgamešam piedāvājumu būtu izteikusi Ištara, viņš noteikti piekristu, jo Ištara bija smuka, lielām krūtīm, smuku seju. Bet Inanna bija galīgi nesimpātiska, tāda ar lielu pakaļu un galīgi neizteiksmīgu seju. Nu un tad viņš tā maigi pateica, ka Inannas pagājušie vīri nav ņēmuši labu galu un ka viņa nav diezko uzticīga un vispār lai viņa iet ratā. Inanna protams apvainojās uz tādu bezkaunību un uzsūtija Urukai nejēdzīgu vērsi kurš pūta tādu dvašu, ka visi apkārtējie uzreiz galu dabū. Bet Gilgamešs ar Enkidu ņēma un to vērsi nosita un ar asiņainu vērša kāju vel meta uz Inannu. Inanna protams to tā neatstāja, pakonsultējās ar pārējiem dieviem un galu galā saslimdināja Enkidu un viņš nomira. Gilgamešs ļoti skuma un ilgi sēroja par savu mirušo draugu. Sērojā tik ilgi, kamēr Enkidu jau sāka pūt un no viņa deguna izlīda tārps. Gilgamešs nolēma ka viņš nekad negrib mirt un ļaut savam ķermenim palikt tik nepievilcīgam. Viņš devās meklēt nemirstību. Gilgamešs devās pie Utnapištima, kurš dzīvoja uz vientuļas salas un kuram Dievi bijā dāvājuši nemirstību. Utnapištims visādi mēģināja ieskaidrot ka nemirstību nevar dabūt nekādīgi, bet beigas iedeva Gilgamešam kautkādu sēni ar kuru var kļūt nemirstīgs. Gilgamešs laimīgs devās mājās ar kuģi, bet tad no jūras iznira čūska un izrāva sēni un aprija. Tad Gilgamešs saprata ka cilvēkam nav lemta mūžīgā dzīvība un nekādi slepenie kodi nepalīdzēs, var tikai priecāties par šo dienu, priecāties par ēdieniem, par dzērieniem, par skaistām sievietēm un nebēdāties par briesmīgo galu kas mūs gaida. Bet nu protams visiem šitiem gadās izņēmumi. Kad Gilgamešs nomira, tad viņu iekārtoja darbā par vienu no pazemes valdniekiem kopā ar Ereškigal, Inannas māsu. | 12:11 am |
Amats visam zelta pamats Vienmēr kad runā par ļaunajiem krieviem, kuri nāks mūs sūtīt uz sibīriju, raud, ka amerikāņi nenāks mūs glābt jo mums nav naftas. Bet mums ir nafta, ne visur protams, bet šur tur ir, dažos rajonos. Ļoti daudz nafta ir manos laukos Rundālē. Diezgan daudz ir Latgalē un pie Ventspils, tikai pie Ventspils nav naftas iegūšanai labvēlīgu apstākļu. Jūs teiksiet, ka nafta ir dziļi un to ir grūti izmantot un to neviens nedara. Bet jūs kļūdaties. Nafta ir kāda metra dziļumā un ļoti daudzi viņu iegūst. Pie tam šī nav tīra nafta bet gan drīzāk dīzeļdegviela, tātad daudz vērtīgāka. Ir pat speciālas firmas, kas atbrauc, izdara pieslēgumu cilvēkam un viņam tikai atliek urbt.. Problēma ir tikai tāda ka mūsu valsts ne tikai traucē maziem krievu bērniem mācīties dzimtajā valodā, bet arī liedz godīgiem cilvēkiem audzēt valsts kopproduktu iegūstot naftu. Bet uzņēmīgus cilvēkus tas protams neattur no šī bīstamā, bet ienesīgā aroda. Šos cilvēkus var ieguldīt divās daļās, vieni ir nopietnie investētāji, tie kuri uztaisa garus pieslēgumus vairāku kilometru garumā, iepērk jaunus punktus un gūst peļņu jau vairākus gadus un būvē lielas mājas kā nigeri amerikā un staigā ar zelta ķēdēm un katru mēnesi iepērk pa jaunai mašīnai. Un ir otra šķira, kuri pa kluso atbrauc uz māju caur kuru iet šī naftas ādere, kuru dažreiz sauc par naftas vadu no Krievijas uz Ventspilim pa kluso naktī izcērt caurumu, pielej cisternu un aizbrauc, atstājot strūklaku 30 metru augstumā ar simpātisku ezeriņu pie mājas. Tie otrie protams nav nopietni cilvēki, bet tie otrie ir ļoti pozitīvi jo viņi dod ļoti daudz darba vietas. Ir daudz cilvēku kas nodarbināti šajā mājīgajā ģimenes biznesā. Ir tādi kas šļūteni noslauka, ir tādi kuri stāv posteņos lai cisternu varētu mierīgi nogādāt kur vaig un rezultātā visiem ir darbs. Un arī policistiem viņi piemaksā pie algas, lai viņi labāk savu darbu veiktu, tā tīri sabiedrības labā.Tagad protams šie uzņēmēji dzīvo labi, rādīdami piemēru visiem jauniem cilvēkiem, kuriem vel tikai sevi dzīvē jāpierāda un jātiecas pēc lieliem pienākumiem. Viņiem ir lielas mājas ar baseiniem izliktiem ar Romiešu mozaikām un pie sienas milzīgiem kino ekrāniem. Viņiem ir džipi, viņiem ir bmw, viņiem ir mersedesi. Viņi dzīvē tiešām daudz ir sasnieguši ar darbu. Bet sākums nebija viegls. Es dzirdēju par to kā viņi ir dzīvojuši pašos 90 gadu sākumos, kad tikko bija sākuši ar naftas biznesu nodarboties - māja tāda noplukusi, virtuvē skraida pīles, istaba tāda panīkusi, viskautkas mētājas apkārt, vidū krēsls, uz krēsla pufaika, krēslā sēž dons, blakus uz taburetes konsiljeri un abi skatas platekrāna televīzoru milzīgu.
Un redzat, kamēr citi mācas un ar muļķībām nodarbojas, tikmēr cilvēki strādā!!! Lūk kur pozitīvs piemērs kurp tiekties.. | Tuesday, February 17th, 2004 | 2:01 pm |
Zelta pirksts Curent music - Jewish Klezmer - Den flygande Bokrullen Nu tā, beidzot izkāpu no gultas. Pirmais normālais rīts pēc ilgāka pārtraukuma. Man rīti vispār nevisai, bet šitas ir labs.. Iedzēru tējiņu, apēdu aitas šašliku, iegāju aukstā vannā un tad piezvanija viens draugs. Viņš ir no tādiem cilvēkiem, kas spēlē tādu jocīgu spēli kā florbols, es arī kādreiz to dariju, bet atmetu kautkā. Nu bet viņš ne tikai spēlē florbolu, bet piedevām vel stāv vārtos. Un vakar ar viņu atgadijies interesants aksidents. Viņš stāv vārtos, spēle iet no rokas, kad pēkšņi divi pretinieki izraujas uz vārtiem. Viņš lec ar rokām uz priekšu lai savāktu bumbiņu un trāpa ar pirkstu pret kāju pretiniekam. Paskatās - pirksts zigzagā un netaisnojas atpakaļ. Pirmā doma iešāvusies - kaut nu būtu tā, ka tā nav patiesībā, bet tikai izskatas. Bet bija tomēr. Nu bija bija. Tad iešaujas doma - gan jau pāries... Bet nepāriet. Nu un tad viņš izdomāja ka jāprasa maiņa. Tā kā zālē neatradās neviens pūšļotājs, tad bija vien jābrauc uz traumpunktu.. Traumpunktā apgrozas tikai divu veidu cilvēki - sportisti un alkoholiķi un vel viens veids - kurus var iekļaut abās kategorijās. Izrādijās ka tur bija vel 1ns basketbolists ar tādu pašu pirkstu un viens alkoholiķis kurš neaceras kā viņam tas izdevās, bet arī pirksts zigzagā. Nu un izrādijās ka nebija tik traki, vaidzēja tikai ievilkt atpakaļ locītavā.(Es gan būtu vispirms nelabo garu izdzinis un tad amputējis un pēc tam zelta pirkstu ielicis) Bet nu šis vel nav tik briesmīgs atgadijums, kā man stāstija viens draugs ar kuru es kopā futbolu spēlēju. Viņam skolā kādreiz noticis skolas futbola čempionāts. Viens viņa komandas biedrs salauzis roku(otkritij perelom, ochnulsa, kauls ārā rēgojas..), bet viņš vel piecēlies, iesitis vienu golu un tad teicis - laikam jāiet mājās.. | Monday, February 16th, 2004 | 9:29 pm |
Sapņi Te ir viens tāds cilvēks, kas sūdzas, ka murgus sen nav redzējis, bet gribētos atkal, lai garlaicīgi nebūtu. Es personīgi ļoti bieži redzu murgus, diezgan bieži mani nosit, vai arī es kādu. Aizpagājšnakt, vecmāmiņa bija kaķīti noindējusi, sapnī. Bet tas viss ir ok. Murgi neko nenozīmē. Nozīme ir citiem sapņiem. Tāpēc par murgiem nav jāsatraucas. Jāsatraucas ja tev zobu izrauj sapnī, tad kāds nomirs(bet tas parasti nepiepildas). Ja tu sapnī redzi zārku kādā neparastā vietā, tad jāiet tur skatīt, jo tad tur nauda ir paslēpta. Bet visnejaukākais sapnis kas var būt ir ja redz ka veca vecene ar maziem bērniem pa ūdeņiem ņemas. Jo mazs bērns - nepatikšanas. Vecene - slimība. Ūdens - siudūs leidz ūkstam. Tā ka nebaidaties ja jūs sapnī ar nazi dur, smaidat. Ka tik veca vecene nenāk... |
[ << Previous 20 -- Next 20 >> ]
|