Valodas barjera
Sēžu no rīta vannā, pīpēju ūdenspīpi, klausos kā kaimiņiem suns rej un atceros savu piedzīvojumiem bagāto jaunību, kā pa pasauli ceļoju, kā Čečenijā biju, kā laukos ar vilkiem kāvos un atcerējos vienu tādu posmu dzīvē, kad es florbolu bieži spēlēju. Biju es komandā interesantā, kas Salaspilī bāzējās. Komanda lielākoties sastāvēja no policistiem, vel tur bija daži bandīti, daži alkoholiķi, veterinārārsts un es. Sabiedrība bija interesanta un jautra pie tam arī labi bruņota, bet nekādi konflikti nekad neizcēlās, policisti ar bandītiem sadzīvoja labi un vispār dzīve tur bija jauka. Komandā bija viens lietuviešu milzis, kas strādāja par apsargu kādā iestādē. Spēcīgs un nevisai runīgs jo no pārējiem viņu šķīra nepārvarama valodas barjera. Angliski viņš nerunāja, krieviski arī nē un man pat šķiet ka viņš arī lietuviski nevisai labi runāja. Vispār viņš ar plašiem teikumiem gandrīz nekad nerunāja. Vienmēr tikai - čau, labi, aaha, uuh, wwf, blja, suka, aaaa, buu. Bet divas reizes es dzirdēju no viņa pa teikumam. Un jūs zinat, ja cilvēks savā dzīvē nekad nav runājis, tad kautko pasakot viņš bez šaubām pasaka ko ļoti vērtīgu. Pirmo reiz mēs ģērbtuvēs runājām par tv skatīšanos un tad viņš teica - toms un džerijs forša multene. Otro reizi milzis ierunājās pēc kāda pusgada, kad mēs dalijāmies pa maiņām un kā tas parasti notiek, nekādi nevarējām sadalīties. Varēja redzet ka lielais lietuvietis grib ko teikt, bet nenāk vel āra īsti, tad beidzot viņš norāda ar roku uz vienu bariņu un saka - A nuka, bļa, visi uz to pusi!!!
Viņš jau pēc izskata atšķīrās no parastiem cilvēkiem, liela auguma, milzīgām rokam, uz vienas uztetovēta sieviete. Staigā vienmēr kapišonā un saraucis uzacis un savu spēcīgo, bet nevisai lielo pieri. Visi spēlējot florbolu, parasti dzer ūdeni vai sliktākā gadijumā minerāludeni, bet lielais lietuvietis dzēra kandžu sajauktu ar zaptūdeni, kas viņu spēles laikā padarija vel briesmīgāku.