Poema par Gilgamešu
Pastāstīšu jums par Gilgamešu. Jo poēma ir netikai pamācoša, bet arī literāri augstvērtīga. Pie tam pati vecākā no visiem literārajiem sacerējumiem un sarakstīta dafiga sen, pirms kādiem 4k gadiem par cilvēku gurš dzīvojis ap 2.700 gadu pirms mūsu ēras un nesis Gilgameša nosaukumu. Viss sākās ar to ka, ja nemaldos, Urukā valdija valdnieks Gilgamešs un kā gadijās kā negadijās, bet viņš bija diezgan nejēdzīgs valdnieks. Uzmācās sievietēm, tramdija savus padotos, nu vispār tāds cilvēks beztolkovijs. Toreiz dzīvoja tādi Dievi kas daudz biežāk jaucās iekšā cilvēku problēmās un tad viņi izdomāja tādai patvaļai radīt galu un radija Gilgameša dubultnieku Enkidu. Enkidu ilgi auga mežā pie meža zvēriem un kļuva stiprs un briesmīgs. Un tad kad viņu izdomāja uztaisīt par cilvēku, tad aizsūtija pie viņa sievieti, nevis kautkādu sievieti, bet riktīgu šļuhu no Inannas tempļa. Nu un kad viņš priecājās kādu nedēļu no vietas, tad pēc tam viņam lika iet Gilgamešu sist. Enkidu ieradās Urukā un sākās briesmīga cīņa. Abi divi viens otru daużija, kamēr saprata ka ir draugi. Kļuvuši par tik labiem draugiem viņi izdomāja visādus labus darbus darī(te jau Gilgamešs drauga ietekmē bija pozitīvs palicis) abi draugi devās uz tagadējo libānu kur ūdenspīpes var lēti nopirkt, ciedra kokus cirst jo Urukā koku nebij un koks bij baigais dārgums. Nu un tad kad viņi tur ieradās, izrādijās ka tajā mežā dzīvo viens nepatīkams radijums kuru sauc Humbaba(izklausas pēc afroamerikāņu basketbolista, bet to vel nav noskaidrojuši zinātnieki, kas viņš bija) Nu un tad abi varoņi, lai arī sākumā sabijās, pēc tam saņēmās un nejauceni nosita un atveda kokus mājās. Inanna redzēdama cik Gilgamešs varens izteica viņam piedāvājumu kļūt par viņas vīru. Inanna bija šumeru auglības dieviete, vēlāk babilonieši viņu pārsauca par Ištaru un viņa pildija līdzīgas funkcijas grieķu Afrodītei. Bet nu te tieši bija tā nelaime. Ja Gilgamešam piedāvājumu būtu izteikusi Ištara, viņš noteikti piekristu, jo Ištara bija smuka, lielām krūtīm, smuku seju. Bet Inanna bija galīgi nesimpātiska, tāda ar lielu pakaļu un galīgi neizteiksmīgu seju. Nu un tad viņš tā maigi pateica, ka Inannas pagājušie vīri nav ņēmuši labu galu un ka viņa nav diezko uzticīga un vispār lai viņa iet ratā. Inanna protams apvainojās uz tādu bezkaunību un uzsūtija Urukai nejēdzīgu vērsi kurš pūta tādu dvašu, ka visi apkārtējie uzreiz galu dabū. Bet Gilgamešs ar Enkidu ņēma un to vērsi nosita un ar asiņainu vērša kāju vel meta uz Inannu. Inanna protams to tā neatstāja, pakonsultējās ar pārējiem dieviem un galu galā saslimdināja Enkidu un viņš nomira. Gilgamešs ļoti skuma un ilgi sēroja par savu mirušo draugu. Sērojā tik ilgi, kamēr Enkidu jau sāka pūt un no viņa deguna izlīda tārps. Gilgamešs nolēma ka viņš nekad negrib mirt un ļaut savam ķermenim palikt tik nepievilcīgam. Viņš devās meklēt nemirstību. Gilgamešs devās pie Utnapištima, kurš dzīvoja uz vientuļas salas un kuram Dievi bijā dāvājuši nemirstību. Utnapištims visādi mēģināja ieskaidrot ka nemirstību nevar dabūt nekādīgi, bet beigas iedeva Gilgamešam kautkādu sēni ar kuru var kļūt nemirstīgs. Gilgamešs laimīgs devās mājās ar kuģi, bet tad no jūras iznira čūska un izrāva sēni un aprija. Tad Gilgamešs saprata ka cilvēkam nav lemta mūžīgā dzīvība un nekādi slepenie kodi nepalīdzēs, var tikai priecāties par šo dienu, priecāties par ēdieniem, par dzērieniem, par skaistām sievietēm un nebēdāties par briesmīgo galu kas mūs gaida. Bet nu protams visiem šitiem gadās izņēmumi. Kad Gilgamešs nomira, tad viņu iekārtoja darbā par vienu no pazemes valdniekiem kopā ar Ereškigal, Inannas māsu.