Pēters Brūveris
palasi man priekšā dižo Gilgamešu
kā viņš Lebanonā cirta ciedru mežu
kā viņš debesvērsi vienā mierā veica
bet pēc Enkidu kā aizkauts kuilis brēca
redzot tārpus lodājam pa drauga vaigu
klausoties Ereškigalas balsi baigu

kā vienalga savu draugu neatguva
kā par klaidoni un izmisušo kļuva
kā no dievu galda ambroziju vāca
tak nekādi nemirstību nepanāca
kaut pie paša viedā Ziusūdra viņš gāja
visus pazīstamos dievus iztaujāja

palasi kā Sidūra tam lepnu galdu klāja
čūlām klātās kājas eljēm apmazgāja
kā viņš sievu apjūsmots zem zvaigznēm krāca
tad no jauna atkal visas drātēt sāca
tā ka iekrakšķējās balsti pasaulsēkai
vēl tik daudz bij viņa tvirtos gurnos spēka

palasi cik ļoti negribēja šķirties viņš no sevis
cik daudz profesoriem vēlāk darbu devis
visas grāmatas uz viņu tagad turas
dižās bībeles un arī šķidrās šļuras
Gilgameš! no Urukas līdz mūsu Rūmai
visiem gribas tavas sēklas atspīdumā!

bet tu atbildi - ak vai cik tāli
man šie tumšie mītu seriāli
labāk pariņķot uz mūļa karuselī
paliekot zem mēles mirkļa karameli
nezinot nekā par svešo Gilgamešu
nedz par Ištartantes dievišķīgo pežu