Sēdēju vannā, pīpēju pīpi un domāju, ka varētu šodien nekur neiet, bet atcerējos par dažiem nevisai patīkamiem pienākumiem un arī viens atgadijums ienāca prātā. Pirms laba laiciņa atpakaļ viens paziņa stāstija par braucienu uz pilsētu pēc polša. Izdomājuši ar moci aizbraukt. A moča vadītājs(mans paziņa sēdēja aizmugurē) pēc dabas tāds interesants ar neordināriem risinājumiem pazīstams. Bet nu pēc polša var arī ar tādu aizbraukt. Brauc brauc, menti izlec un grib noštopēt. Neordinārais ceļa biedrs pietur, bet tad sev vien zināmu apsvērumu vadīts uzdod gāzi un sāk mukt, mans draugs pat nepaspēj apjautāties kāpēc. Menti protams salec mašīnā un sāk dzīties "bandītiem" pakaļ. Mans paziņa ar neordināri interesanto cilvēku pie stūres pa lauku ceļiem mēģina atrauties, pēkšņi līkumā mocim kautkas notiek, laikam ķēde pārplīst un nākas no sacīkstes izstāties. A menti kautko jutuši ka mocis apstājies, izkāpj ārā un sāk skatīties kur viņi palikuši. Mans paziņa tajā laikā ar savu neveiksmīgo stūrmani un moci slēpjas riebīgos krūmos kur noteikti var ērces daudz salasīt, pie tam menti staigā diezgan tuvu apkārt un situācija esot bijusi ļoti neomulīga. Bet nu policisti kā jau policisti ātri vien izdomājuši, ka nav ta nav un dodas jau prom, kad pēkšņi no krūmiem izlien mana paziņas biedrs, jocīgais stūrmanis, ar paceltām rokām un sauc - es padodos. Nu un tā dabūja labu brītiņu iecirknī nosēdēt, kamēr noskaidroja, ka nebija iemesla ne mukt ne padoties..