Dakšiņa
Kādu laiciņu atpakaļ es biju aizgājis pie viena sava drauga pieēsties. Pusdienas bija paredzētas lielajā istabā pie lielā galda, apkārt kuram sasēdās visa ģimene - mana drauga vecāki, vecmāmiņa un vecākais brālis(futbolists). Pašā galda vidū bija liela bļoda ar brieža gaļas kotletēm, tādam, kuras tagad atceroties, uzreiz ēst sagribas. Tā nu mēs liekam kotletītes šķīvī un ēdam, bet tā kā neviens negaidija ka es būšu tik ēdelīgs, tad kotletītes ātri vien gāja uz beigām, līdz bļodā vairs bija palikusi tikai viena, kurai tieši pakaļ sniedzās mans draugs. Neņem kotletīti - drūmi skatoties teica viņa brālis. Mans draugs tomēr sniedzās tālāk - neaiztiec kotletīti, Mārtiņ - viņa brālis, vēl nīgrāks. Mans draugs tomēr uzdūra kotletīti. Noliec kotletīti - pēdējo reizi teica viņa brālis un nesagaidot atbildi iecirta rokā dakšiņu. Tad izveidojās tāda aina, kādu es kādreiz likšu uzgleznot kādam māksliniekam un pielikšu pie sienas, blakus ainām no bībeles un Nebukadnecara portretam - pie galda bija iestājies briesmīgs klusums, visi skatijās uz manu draugu, kurš sēdēja ar izstieptu roku, kurā viegli trīcēja iedurta dakšiņa.
Kad vecākais brālis tika aizsūtīts uz savu istabu un mans draugs bija devies izvilkt dakšiņu no ievainojuma, es tiku pie pēdējās kotletītes...