Es mājās sāku skatīties Eirovīziju youtubā uz lielāka ekrāna, bet sākumā bija drausmīgais Spānijas priekšnesums un bērni blakus man sāka runāt, ka skolā viņiem stāstīja, ka šis ir negatīvais piemērs un tā nedrīkst izturēties pret sievietēm. Tad es sapratu, ka ar turpmāko skatīšanos es varētu nonākt konfliktā ar likumu (par bērnu morāles graušanu), tāpēc ātri pārslēdzu ekrānu uz multenēm.

Ar to mana eirovīzijas pieredze šogad beidzās. Joosta priekšnesumu visdrīzāk atcēla par rupjībām vai draudiem pret eirovīzijas darbinieku, un visdrīzāk arī pamatoti. Nevienam nav tiesību aizskart darbiniekus, pat ja dažreiz darbinieks savu darbu nav izdarījis pārāk labi. Tieši tāda ir darba kultūra rietumos (sliktos imigrantus šeit neskaitām, bet viņi jau arī parasti nestrādā). Mākslinieki atbrauca un aizbrauks, bet darbinieki paliks un ir uzņēmējam daudz vērtīgāki, tāpēc jebkurš aizskārums tiks stingri sodīts. Šeit es brīdinu visus tos, kuri iedomājas, ka var aiziet uz aptieku un rupji lamāt darbiniekus. Tas netiks pieļauts, un ja palaidīsi muti pret darbinieku, tad nav svarīgi, kāpēc tu to darīji. Visi uzņēmumā aizstāvēs darbinieku, un tu visdrīzāk šajā aptiekā vairs nevarēsi spert savu kāju.

Protams, arī darbinieki nedrīkst būt rupji pret klientiem. Ja kaut kas tāds notiek, tad darbinieku visdrīzāk atlaidīs. Savstarpēja cieņa ir visa pamatā.

Latviskākā atziņa kādu līdz šim esmu lasījusi.
"jāatceras, ka visas kultūras, visas valodas pasaulē radušās no šķelšanās, no tā, ka kāds no radiem ir piecēlies, pagriezies un aizgājis"

kā es esmu piekususi no cīņas.
cīņas pat zālāju.
man aug viss - zeltstarītes, zilie pulksteņi, cīrulīši, mārpuķes, pļavas zeltene, efeju sētložņa, pienenes, māllēpes, gārsa, maijpuķes, kaut kādas gundegas, drausmīgi vairelīgs lēpju dzelteniem ziediem un visu nomācošs kaut kas, kam man vienreiz kihelkonna pateica vārdu, bet es aizmirsu, vārdu sakot viss aug, zālājs neaug.

https://jauns.lv/raksts/sievietem/604855-ka-panakt-lai-tikai-sievietem-paredzetaja-izstade-neielaistu-viriesus-un-neparkaptu-pretdiskriminacijas-likumus-prestizais-muzejs-atradis-savdabigu-risinajumu

Protams varētu pie ieejas pateikt ka identificējies kā sieviete un iet iekšā, diezvai viņiem ir tiesības pārbaudīt organismu.

Un interesanti, ja viņi līdzīgu māksliniecisku apsvērumu dēļ uztaisītu izstādi vai muzeju kurā nedrīkst iet iekšā melnādainie - tad tas arī tiesā izietu cauri?

es gulēju un neko neredzēju, jo eju gulēt desmitos un taisu acis ciet.

bet brālis rādīja kadrus, ko noķēris bērnības pilsētas bērnības ielā, ar ceriņiem saplaukušiem ceļa malās un virs tiem ziemeļblāzmu tādās pašās krāsās, un tie man likās brīnīšķīgi, bet viss cits varētu tikpat labi neeksistēt.

“Allistics preferring smoothness over clarity”

Līst skaidrām lāsēm lietus un vairāk it nekā



Uzdāvināju sev tuvojošamies dzimšanas dienā dāvanu. Ulvim tā sapistā mugura, kas visu padarīja vēl vairāk patiesu. Klāva vokāla ilgi vairs nebūs.
Pirmo reizi mūžā aizgāju uz konci un lēnām atskurbu nevis noreibu. A. šodien pēdējā darbadiena pēc 17 nostrādātiem gadiem. Aiz cieņas pret notikumu lēju sevī dzirkstošu šķidrumu. Personīgas dāvanas izrādās joprojām uzrunā cilvēkus. Tad varbūt viss vēl nav zaudēts. Bija jēga vakar naktī griezt un līmēt un domāt atvadtekstu, lai pasaulē mazāk vientuļi un atsvešināti.

Tagad vēl pa virsu kafiju bezmiega drebuļiem un turpinam rakstīt.

http://klab.lv/community/pajautaa/4221349.html

Viena no manām mīļākajām lietām par Kapteini Ameriku, ir viņa neviltotā rootošana par katru sīkumu, kam saņemies vai ko izdari. Viņam nav ne jausmas, vai tas ir objektīvi big deal or not, viņš vienkārši ir priecīgs, jo es esmu priecīgs un lepns :) un man tas liekas ļoti mīļi.

TAs ir psc cik Heidegera idejas ir tuvas somatiskajam feminismam. Apsveru iespēju izveidot esamības stāvokļu oracle kārtis. Daseinserinnerung meets experiential anatomy

Baigā dilemma. Sieva aicina kopā skatīties Eirovīziju, bet man tik ļoti gribas lasīt tālāk grāmatu par armēņu genocīdu.

runājot par iepriekšējo, acis sāp mazāk, ja esmu no rīta un vakarā iesmērējusi viņās rīcineļļu. neticu dabas līdzekļu vispārējam pārākumam pār laboratoriju ražojumiem, bet kaut kas tur ir.

dresēju savu telefonu ar adblock programmu

mērķis klausīties youtube ar izslēgtu ektrānu

iemesls - man pārsvarā ir gargabala gabali ko klausīties, sākot no 40 min, stunda un tā un ja pie 3 viņš uzkaras, tas nespēlē nekādu lomu, jo autopleijs ir izslēgts un pēc katra gargabala jāpārslēdzas manuāli

es nekad neesmu spēlējis uz konsolēm un citām piedevām pie televizora vairāk kā pāris minūtes
man patīk klaviere ar simts un vienu podziņu, ka varu pārkārtot šo podziņu nozīmi utt un pele - kurai vairāk par 3 podziņām, kaut kā aizrauj vairāk kā konsoles pults

bet pieļauju, ka šis ir ieradums - iedzimtais tizlums vai neveiklums un pults pogu kombināciju nezināšana ... un galu beigās prakses trūkums

ko saka geimeri - klaviere ar peli sucks vai pults ir ruļez? pareizi, agrāk pie pc taču stampāja tās pultis arī klāt - tagad vienīgie, kuri to dara ir laikam dronu tirinātāji, vot tur geimeru pultis ir iedzīvojušās, taisnība nevis geimeru, bet modelistu, jo geimeru sucks big time

viedi vārdi: "arī tad, kad viss nenotiek, kā gribētos, viss tāpat notiek "kaut kā"."

tā gribēju iet uz randiņiem, ka vakar palaidu garām eirovīzijas pusfinālu. nu un randiņš bija tik labs, ka esmu gulējusi divas stundas, bet tagad skatos klipiņus ar donu un varētu apraudāties.

4dienu rītos var vērot kā pa ielām brauc nelabi dvakojoša lielizmēra mašīna no kuras laukā lec cilvēki un vāc atkritumus. Manā pieredzē tie vienmēr ir vīrieši. Un nez vai tāpēc, ka sievietes to ļoti vēlas darīt, bet viņām to neļauj valdība, brutāli ignorējot kvotas (jo īsta vienlīdzība būs tikai tad, kad katra sfēra būs pārstāvēta 50/50). Meinstrīma feminismā bieži tiek runāts par stikla griestiem, taču netiek pieminēta stikla grīda. Saprotami, jo kāda gan feminismam daļa gar stikla grīdu.

“Ar katru soli mēs mazāk pazīstam sevi” bija Senajā Grieķijā uzraksts.

Viedi cilvēki pārstāja staigāt tik ātri un pievērsās refleksijai par izdarīto, izdomāto, nodomāto un pateikto.

Daži cilvēki pārstāja staigāt vispār, aizgāja kalnos, kamēr attina kamolu atpakaļ.

Viņi piedzima, viņi izvēlējās savus vecākus, pirms piedzimšanas pateicās tiem par sadarbību, ka viņi piekrīt atbalstīt līdz pilngadībai.

Izvēloties šos vecākus viņi zināja, ka vecākiem ir labās un sliktās rakstura īpašības. Taču svarīga ir pieredze. Viņi ar vecākiem kopā mācījās kļūt par pieredzējušākām dvēselēm.

Sākumā bērns ir pateicīgs par visu, jo zina tikai, kas ir pārpilnība. Šie kamola attinēji sēdēja alā kalnos un centās nonākt šajā stāvoklī.

“Spīd saule” - tas ir skaisti.
“Pūš vējš” – ir cita sajūta, tas ir interesanti.
“Līst lietus” - zāle aug. Cilvēks jūt, ka asociē sevi ar zāli, kokiem, sēnēm, viņam debesis lej nektāru mutē, cilvēks dejo lietū un smejas.
“Snieg sniegs” - cilvēku pārņem suniska jautrība. Izskriet ārā, izvārtīties pa sniegu.


Cilvēks tina savu kamolu atpakaļ, lai atcerētos, kāpēc piedzimis. Ko paredzējis darīt šajā dzīvē, kas ir tas lielais, ko darot, no viņa sanāks “lielas lietas”.

Kamolā viss ir iekšā, cilvēks rūpīgi centās AIZMIRST visu lieko, ko kopš dzimšanas bija uztvēris, lai atcerētos būtisko.

Aizmirsa ielu, kur dzīvoja trīs gadu vecumā, aizmirsa Brežņeva vārdu, aizmirsa ledusskapja marku, kurā cerēja atrast saldējumu bērnībā, aizmirsa sava pirmā drauga vārdu bērnudārzā, lai tikai atcerētos to, kāpēc vispār te ieradies.

Pēc tādas lielas aizmiršanas un atcerēšanās cilvēks sāka strādāt ar sevi.
Sāka sevi slīpēt. Sāka saprast, kādas iemaņas šajā dzīvē viņam jāattīsta, lai izdarītu “lielo lietu”. Viņš/viņa kļuva sabiedriskāka, atvērtāka, sirsnīgāka, laipnāka, vitālāka, mazāk domāja un vairāk darīja. Jo viss ļoti pamazām tapa skaidrāks.

Cilvēks katrā pretimnācējā un paziņā ieraudzīja sevi un vēlēja sev to pašu labāko. Tāpēc citiem bija iespaids, ka šis cilvēks ir ļoti empātisks, kaut vienkārši bija attinis sevi līdz tai stadijai, kurā visu ābolu pusītes vēl ir tikai sēkliņas dzīvības kokā.

Tajā pat laikā cilvēks ļoti cienīja sevi, savu laiku, jo zināja, ka ir jāgatavo sevi “lielās lietas” realizēšanai. Visam ir savs laiks. Mācīties, strādāt un atpūsties. Cilvēka pilnbrieds, vieduma un darba spēju krustpunkta gadi bija tas, kam viņš gatavojās. Uz to brīdi ir jāzina vairāk.

Ar katru dienu viņš zināja vairāk un vairāk un kļuva aizvien līdzīgāks pats sev. Jo vairāk kārtu no sevis notina – sabiedrības stereotipus, cilvēces bezapziņu, gēnos pārmantotos pussarautos dzīparus, jo vairāk viņš iepazina sevi.

Jo vairāk viņš zināja, jo mazāk ilūziju viņam bija, ka zina daudz. Arī to Senajā Grieķijā daudzi bija jau sapratuši. Ka jātin nost vēl vairāk kārtu.

Taču cilvēks saprata, ka sēdēt visu dzīvi malā ir lieki, tam ir paredzēts laiks starp dzīvēm. Tāpēc cilvēks, sasniedzot darba spējīgu vecumu, gāja darīt savu “lielo lietu”.

Lai cik cilvēku viņu slavētu, lai cik peltu, viņš darīja, jo juta, ka tāpēc ir atnācis. Ar iekšēju smaidu pieņēma jebkādu vērtējumu. Visu, ko viņš darīja, viņš darīja sev.

Citi teica: “Sevi atradis cilvēks”, viņš pats par sevi klusēja. Darbi gāja pa priekšu, citus iedvesmoja, viņš aizgāja pilnīgi vesels, kad savu “lielo lietu” bija paveicis.

tikko pie manis viesojās jehovas liecinieki. nabaga puiši... es ceru, ka neietekmēju viņu psihi līdz eksistenciāliem jautājumiem.

Šodien PMS sper pa vietām.
Gymā taisot bulgarian split squat actually apraudājos

Liekos sev tik tizla, resna, nevaroša. Blakus čalis katrā rokā 34kg bicīšus kačā, es abās nevaru 16kg noturēt, pietupienus taisot.
Kkāda beibe grūž no gurniem 120kg, es ar 40mokos. Un tādā garā.

Iznācu no zāles un kājas kā vate, knapi līdz mašīnai aizklumburēju. Raudamais neatstājas.

Stulbais cikls.