The aura of the light around the moon

The aura of the light around the moon

[entries|archive|friends|userinfo]

hala

[	userinfo	\|	sc userinfo	]
[	archive	\|	journal archive	]

Jutēji to vnk jūt, bet domātājiem tas laikam prasa ilgāk	[Apr. 22nd, 2026\|02:38 pm]
Es sapratu kas ar mani notiek, un kas ir šī iestrēguma sajūta, ka nekam nav jēgas, nekas nav svarīgs, es daru, bet neko nejūtu. Tā kā man 2 gadus bija ļoti intensīvas attiecības kurās bija regulāri strīdi, nesaskaņas, un intensīva ķīmija, kas deva ļoti lielu pieķeršanās un pilnīgas laimes sajūtu, tad sanāca emocionāli dzīvot kā amerikāņu kalniņos. Tagad, pēc gandīz 5 mēnešiem es jūtu, ka trauksme vairs nav tik intensīva un bieža parādība, bet ir sajūta ka vēl pus solītis un būs depresija, jo viss ir apstājies, un neko nevaru izdarīt lai būtu sajūta, ka dzīve tiešām turpinās. Un izrādās, ka šis diskomforts un tukšums ir tā vieta, kurā vairs nav intensitātes, bet ir miers. Un miers manai nervu sistēmai ir kā nāves draudi, jo tad ir sajūta, ka neko nejūtu, un kaut kas nav pareizi. Tas miers un stabilitāte, kam vajadzētu būt normāli ikdienā man ir kas jauns un diskomfortu izraisošs. Tātad ir jāpaiet laikam lai es pierastu, pielāgotos un sāktu to novērtēt. Sāktu redzēt savu dzīvi ar skaidru skatu, un jā, nav tas nemaz tik patīkami, ne arī komfortabli. Bet, fū...es vismaz sapratu, kas ar mani notiek!!! Nu ko, atliek tikai cerēt un pielūkot, vai es šo mieru neesmu gatava atkal iemainīt pret narkotisku emocionālu intensitāti... Jo ir taču garlaicīgi...
link	post comment

vai ir vērts turēt vīrieti?	[Apr. 17th, 2026\|09:32 pm]
Šodien netiku gudra uz kuru velo darbnīcu lai aizstumjas, ja ritenim vajag drusku zemāk sēdekli, un vēl dažus niekus... Tādā sakarā man radās retorisks jautājums - vai ir vērts turēt vīrieti, tikai tāpēc, ka dažreiz ir skrūves kuras pati nevaru atskrūvēt, un nedaudz kauns prasīt svešiem???!! No sērijas, vai ir vērts turēt zirgu? Vai ir vērts turēt vistas? Vai ir vērts turēt vīrieti? (Pēdējās attiecības man psiholoģiski maksāja tik dārgi, ka man tiešām rodas šāds negants jautājums!!)
link	2 comments\|post comment

HPV sāga turpinās	[Apr. 17th, 2026\|12:02 pm]
Liekas, ka akūti pietrūkst ar ko parunāt, un tāpēc jāatsāk iet terapijā, bet drīzāk ir tā, ka es pati radu domas, kuras mani uztrauc un tas viss sagriežas tādā vienā kamolā, un beidz mani nost, un es gribu no tā atbrīvoties, jo tas mani draud ievest depresijā, vai kaut kādā vājprātā. Stāsts ir par to, ka man ir HPV diagnosticēts pirms 3 gadiem un veikta operācija, lai izņemtu bojājumus, kuri laika gaitā var izraisīt vēzi. Pirms 3 gadiem es šo diagnozi ļoti pārdzīvoju, un likās, ka nespēšu iedzert pietiekoši alkahola lai tiktu ar šīm sajūtām galā. Es jutu riebumu pret sevi, riebumu pret visiem ar kuriem man bijušās intīmas attiecības, un vēlmi zināt kurš no visiem bijis tas, kurš man šo vīrusu ir iedevis!! Bet saprotu, ka tādas domas neko neatrisina, un arī sevis ienīšana nekad neko neatrisina. Nu ir pagājuši 3 gadi, un vīruss man vēl jo projām ir. Ne operācija, ne vakcinēšanās nav to uzvarējusi, un tas nav izzudis. Tā vietā man veica analīzes ar domu, ka iespējams atkal būs jātaisa operācija. Godīgi sakot nezinu ko vainot, bet gribas kādu vainot. Ja tas būtu kādu 7 gadus atpakaļ, tad es vainotu sevi, izdomātu kā sev nodarīt pāri, lai šis viss man tik ļoti nesāp. Un tas ir tāds traks risinājums, kādu esmu neapzināti piekopusi gadiem ilgi. Šodien es gribu rīkoties citādi. Pirmkārt tas nav nekāds nāves spriedums, un arī operācija - ir nepatīkama, bet nav smaga. Vis grūtākais ir noturēt savas domas veselīgā vietā, vai vienkārši viņas noturēt, lai tās nespēj man nodarīt pāri vairāk nekā pati situācija!!! Es jūtu kaunu, bēdas, izmisumu, vientulību, nevērtību par to, ka esmu vīrusa nēsātāja. Tās visas ir 100% respektējamas izjūtas, un to nevajag noliegt, bet gan pieņemt, ka viņas ir. Lai palīdzētu sev es varu pieņemt, ka šis nav pasaules gals, un nepieļaut scenāriju, ka overthinkings noved mani depresīvā stāvoklī. Tātad jānomierina prāts, un jāatgriežas šajā mirklī, kurš eksistē tagad un šobrīd, kad es varu staigāt, es redzu, es dzirdu un varu izaudīt lietas. Jo tikko kā esmu pagātnes sodīšanā, vai savas nolemtās nākotnes apcerēšanā visos iespējamos negatīvos veidos, tā ar mani ir cauri, es pazūdu, manis nav, ir tikai sūdi un bēdas. Tikai manās rokās ir sevi noturēt tagadnē, un neļaut manam prātam visu sabojāt, un tā ir prakse, katru dienu, katru stundu, katru minūti. Tas vispār nav viegli, un gribas ļauties izmisumam, jo esmu tā dzīvojusi ļoti ilgi, ļāvusies bezdibenim. Tagad ir citādi, tagad būs citādi!
link	1 comment\|post comment

baby fever	[Apr. 14th, 2026\|04:21 pm]
Varbūt pavasaris sniedz kaut kādu brīvības sajūtu, bet es savos 40 gados beidzot jūtos brīva. Brīva no tā baby fever kāds man bija pēdējos 8 gadus. Ne jau tāpēc, ka kaut kāda menopauze, bet tāpēc ka savu saprātu un izjūtas tagad respektēju vairāk nekā bioloģijas balsi. Man savā ziņā pat žēl, ka visus šos gadus tiešām biju noraizējusies, ka diez vai atradīšu kādu ar kuru attiecības tiešām būs tik stabilas, ka tajās varētu ienākt bērns, tas bija tīrs izmisums. Tagad es vairāk apzinos, ka balstīts bioloģiskos impulsos šis lēmums var būt ļoti pārsteidzīgs un aplams, un esmu atvieglota, ka man nav bērni no nez kādiem dažādiem vīriešiem ar kuriem esmu bijusi kopā pagātnē. Šķiet, ka ja bērni ir mērķis, tad tiek pievērtas acis uz daudz ko, un var pieņemt jebkuru, kurš izrāda potenciālu rūpēties par ģimeni. Tagad drusku citas prioritātes izvēloties potenciālo partneri. Vēl neesmu līdz galam noskaidrojusi kādas tās ir, un arī attiecību jēga man nav pilnībā skaidra, ja vien tā nav tik ļoti dabiskā - pavairošanās. Bet tā kā man patīk daudz domāt un vākt informāciju, lai beigās izdomātu kas ir kas, tad es to noskaidrošu.
link	post comment

iekšējais kritiķis	[Apr. 9th, 2026\|02:14 pm]
Labs piemērs kā es dzirdu savu iekšējo kritiķi, kurš man neļauj dzīvot. Neizmazgāju matus jau kuro dienu staigāju ar netīriem, jo strādāju no mājām un ir pofig. Bet pēc darba nekur nevaru aiziet, jo netīri mati. Nevaru uz sportu, jo kā tas izskatīsies, nevaru uz kafejnīcu, nevaru ieplānot sabiedriskas lietas, jo mati netīri. Ar tādiem matiem varētu iet vannā, bet negribas. Varētu iet paskriet, bet ir vējains un pārāk auksti. Tātad ir lietas, ko nevar, bet ir lietas ko varētu. Un gala beigās es ienīstu sevi par slinkumu, ka neizmazgātie mati ierobežo manas iespējas darīt kaut ko, lai justos labāk. Tajā pat laikā atceros meiteni no meditācijas kursa vakara, kurai bija nu speķa mati, nenosodu, bet pamanīju, un nodomāju - kā var tā vispār iziet no mājām. Bet cilvēks priecīgs, apmietināts, dara foršas lietas, kas pašu interesē un uzmundrina. Tajā pat laikā es - nosodu sevi par nevīžību, un līdz ar to liedzu sev būt apmierinātai ar netīriem matiem. Sabojāju sev noskaņojumu, overthinkoju, un gala beigās negribu neko, pilnīgi neko darīt!!
link	1 comment\|post comment

	[Apr. 7th, 2026\|02:51 pm]
Jā, saprotu, esmu tendēta uz partnerattiecībām, un kad vienas izjūk, ir jāmeklē citas. Bet es nerespektēju sevi un savas sajūtas, un nodarbojos ar sevis ignorēšanu šajā brīdī. Jā, esmu tiksui tik tālu, ka iespējamu atgriešanos pie bijušā uztveru kā slimību, un kaut ko, ko nevēlos ar katru dienu ar vien skaidrāk. Vēl ir dažādas pazīmes, kas liecina par sadzīšanu. Taču ar būšanu Tinderī es šobrīd daru sev pāri, jo neesmu tik emocionāli stipra, un visu uztveru ļoti saasināti. Kāpēc gan nedot sev laiku vēl vismaz 1 mēnesi? Kāpēc nedarīt kaut ko foršu un aizmirst par visām šīm attiecību veidošanas peripetijām un līkločiem? Vecā labā sajūta - ja man nav attiecību - man nav vērtības un nekam nav nozīmes, neļauj normāli dzīvot. Un nevaru nekā sev iestāstīt neko labāku un jēdzīgāku, jo iestāstīšana nebūs tā īstā pieeja. Šodien ir trauksme jau no paša rīta.
link	post comment

vai mēs visi no kaut kā bēgam?	[Mar. 27th, 2026\|10:31 pm]
Pagājuši 4 mēneši kopš izbeidzu attiecības. Un tagad tā bilde liekas kopā. Man ir bijis grūti aptvert kā es varēju tā kļūdīties?! Visu centos darīt pareizi, biju viena veselu gadu, nemeklēju plāksterus, sēdēju ar savām emocijām, liku sevi kopā no jauna, lai varētu mēģināt atkal un apzinātāk meklēt kaut ko labāku, īstāku un dziļāku. Un es atradu kādu, kurš sakrita ar gandrīz visu, ko biju vēlējusies atrast partnerī, bet...kaut kā pieļāvu vis lielāko kļūdu un nepamanīju, ka attiecību dinamika būs tā, kura no jauna atvērs manus ievainojumus un mani traumēs, un ka ne tuvu neesmu tik sadzijusi vai izaugusi lai to ieraudzītu, tā nu lieliskā partnera sastapšana pēc 2 gadiem beidzās ar ļoti sāpīgu vilšanos, kurai vēl ilgi būs psiholoģiski emocionāla pēcgarša. Tagad skaisdrāk redzu, ka es nebiju īsti labā vietā tajā pavasarī, kad nolēmu, ka spēju atkal iepazīties, un zinu ko es meklēju. Kad sāku iet uz randiņiem paralēli man diagnosticēja HPV, un steidzami nosūtīja uz operāciju. Tas bija psiholoģiski ļoti smagi, jo jau dažus gadus man bija sajūta, ka man būs vēzis un tas būs kaut kur dzemdes apvidū. Vēzis man vēl nebija, bet varēja būt. Par laimi izdevās to laicīgi atklāt, un izņemt bojātās daļas. Es protams stāstīju ģimenei, draugiem, bet kā jau es - jutos tajā visā pilnīgi viena. Nezināju kā iedzert pietiekoši, lai man pietiktu visu to laiku pēc oprācijas, kad nevarēšu lietot alkaholu. Uz operāciju arī devos viena, kaut arī jutu, ka ļoti būtu noderējis kāds atbalsts. Tātad biju psiholoģiski ļoti ievainotā vietā, un es tiešām visā šajā laikā vēl spēju sarakstīties un Tinderot?! Apbrīnojami, cik ļoti es spēju novērsties, un meklēju iespējas vīriešos, lai tikai nebūtu jājūt tā sāpe, tā vienatne, tas kas patiesībā ar mani notiek. Tāda kā ķeršanās pie pēdējā salmiņa, vai tiešām es izmisīgi nemeklēju kādu, kas mani glābs? Vai mēs visi no kaut kā bēgam, un skrienam attiecībās, kad neesam ne tajā vietā, ne laikā, lai skaidri domātu? Es domāju, ka ļoti daudzi cilvēki no kaut kā bēg, un tāpēc meklē otru pusi. Lai kaut ko aizmirstu, lai kaut kam tiktu pāri. Lai dzīvotu uz priekšu cerot, ka šoreiz būs citādāk... Tobrīd man bija ļoti svarīgi, lai kāds mani izvēlas, jo jutos atkal pilnīgi nederīga kā sieviete, un man vajadzēja apstiprinājumu no ārpuses, ka tā nav. Varbūt tas ir tikai cilvēcīgi, un nav sevi par to jāienīst. Visi tie gudrie padomi par to, ka jāmeklē attiecības tikai tad kad esi iemīlējis sevi, un tev ar sevi ir labi, tikai tad var atrast īsto cilvēku, kurš tavai dzīvei dos pienesumu, nevis būs tās centrs. Man tāds stāvoklis šķiet ļoti neiespējams, un tāls. Daudzi cilvēki sevi nemīl, jūtas vieni, iet cauri grūtībām. Ir tikai cilvēcīgi gribēt, lai kādam rūp. Bet vai šādos brīžos vajag iepazīties? Vai arī tikai es varēju būt tik tālu no savām iekšējām sajūtām, ka tomēr ielecu attiecībās, par kurām pati pateicu, ka tur nekas nesanāks... un pēc emocionāli trakiem 2 gadiem man izrādījās taisnība.
link	post comment

	[Feb. 3rd, 2026\|08:27 pm]
Ja man kādam atkal jāstāsta, ka nu jau pirms 2 mēnešiem izšķīros, tas ļoti maina manu emocionālo noskaņojumu, un iemet atpakaļ nepatīkamās emocijās. Tas ir bezjēdzīgi, to apspriest, un kādam par to stāstīt. Labāk vienkārši pateikt faktu un kādu frāzi, ka nesaskanēja, vai nebija tomēr pa ceļam, nevis censties paskaidrot, kā tur viss bija un kas tieši notika, cerot sagaidīt kādu līdzjūtību vai uzmundrinājumu. Es neesmu parādā stāstu par šo visu pat saviem draugiem, ja man tas nav patīkami. Šodien ir trauksmīte, bet svarīgi ir apzināties, ka tas ir ok, ka nevajag par visām varēm tikt no tām sajūtām prom, un novērsties. Labāk ir tomēr tām pievērsties, un tās atzīt, un būt ar savu sajūtu, lai tā pati varētu pāriet. Interesants skatījums uz nākotni. Tā vietā lai baidītos un domātu - Ja nu "...", jāmēģina vairāk sev teikt - Pat ja "..."
link	post comment

	[Jan. 30th, 2026\|05:59 pm]
Ko gan citu šajā aukstumā darīt, ja ne sēdēt mājās un overthinkot. Kad uzsāku savu pēdējo online dating karjeru es ievēlējos atrast kādu, nu kurš būtu tikko izšķīries no ilgstošas laulības, jo visi normālie taču ir precējušies! Tāda bija loģika manā naivajā prātā, ka ar tiem precētajiem jau nu būtu jābūt visam ok. Tagad saprotu, ka šķirteņi, kuri ir bijuši precējušies 10+ gadus, un kam ir bērni utt. ir dzīvnieki, kuri varbūt piedzima brīvā dabā, bet visu savu dzīvi ir pavadījuši nebrīvē - zooloģiskajā dārzā (laulībā/ģimenē), kur valda noteikta kārtība, un viņi maz zina par to, kas notiek tur ārā! Varbūt tas tāpēc, ka mātīte ir bijusi īsta vadone un noteicēja, un nav ļāvusi tēviņam nobriest un pieaugt, bet arī viņa augusi nebrīvē. :D Viņa solījumi un mērķi man reizēm lika domāt par to, ka man vairs nav 20, bet ir sajūta, ka viņam gan vēl ir, kaut gan patiesībā ir 40. Nav iespējams sadzīt visu laiku par šo domājot. Tā pat kā nav iespējams notievēt sēžot dīvānā un konstanti rijot. Vai es gribu kaut kad sadzīt? Es gribu, bet man ir bail, ka tad es viņu aizmirsīšu - tā izklausās atkarība.
link	post comment

	[Jan. 29th, 2026\|01:19 pm]
Netieku ar sevi galā. Ciešu no izolācijas. Man vairs nav savu cilvēku kopuma, draugu kopuma ar kuriem būtu kaut kas kopīgs, kas saista. Pietrūkst tās komūnas sajūtas, tā, kas bija kādreiz, kad to vispār uzskatīju par pilnīgi ikdienišķu parādību, un vispār nenovērtēju. Vēlējos palikt viena. Nu esmu viena. Ir ziema, klusums, un visi mani iekšējie dēmoni ir ļoti skaļi. Teikums, kas izglāba šo dienu - ir situācijas kuras paliks neatrisinātas un tas ir ok. Izšķīros no drauga, līdz ar to zaudēju iespējamu piederību ar vēl 8 cilvēkiem, kuri bija manā dzīvē. Sastrīdējos ar mammu, jo nespēju vairs runāt ar cilvēku, kura kļūdas precīzi izdzīvoju savā dzīvē un attiecībās, un ar ko cīnos pēdējos 10 gadus terapijā. Ir variants, ka viņa savas traumas man ir iebarojusi ar savu pienu, un savu piemēru gadu garumā, un es to nespēšu mainīt šīs dzīves ietvaros. Bija labi laiki, kad vēl ticēju visādām mistikām un manifestācijām, un "buršanām", un likās ka tas mani izglābs. Kad satiku savu pēdējo vīrieti man tiešām šķita, ka viss būs, ka viņš nebūs tāds kā visi iepriekš, bet nekā... Es esmu tā pati, tikai ar terapijas pieredzi, un manas izvēles tās pašas, mana spēja redzēt ļoti ierobežota. Es atceros tos laiku, kad man šķita, ka man ir pašvērtējums, man ir spēks, un jauda kaut ko darīt, tagad man tā nešķiet. Vai ir iespējams zaudēt pēdējās pašvērtējuma paliekas 40 gadu vecumā? Protams, tas jaunības pašvērtējums ir tāds ego uzpūsts un varbūt neīsts, bet vismaz ir spēks dzīvē doties uz priekšu. Tagad es pat nezinu, pāri palicis nav īsti nekas, un vietā nekas nerodas, tikai jaunas bezcerības sajūtas par nākotni. Kāda ir mana vērtība? Līdz šīm mana vērtība balstījās izdabāšanā citiem, jo tā esmu audzināta, un trennējusies pēdējos 20 gadus. Es pat nezinu kā tas ir - neizdabāt, nepakļauties. Esmu iemācījusies smaidīt, kad man dara pāri, jo varmākas ir žēlojami cilvēki, un viņi jau nav vainīgi, viņiem arī ir grūti. Esmu mācījusies paciest visu, kamēr vēl ir kaut cik spēka. Jo man ir bijis jāpacieš, un jāsmaida, jāizliekas sev, ka viss taču ir labi un kārtībā, un kāds cits ar savu necienīgo attieksmi taču mani nevar ievainot, jo esmu iemācījusies būt ļoti stipra, kas ir gan spēks, gan mans lielākais vājums.
link	post comment

	[Jan. 21st, 2026\|02:22 pm]
Ja mums būtu reāla iespēja katru nakti miegā nomirt, būtu pavisam citāda pieeja dzīvošanai. Katru vakaru mēs atvadītos no mīļajiem un katru rītu mēs pamostos ar milzīgu esības prieku, jo mums ir vēl viena jauna diena! Varbūt kādam tas nāk dabiski. Bet man nē. Ne jau Latvijas ziemā, ne jau tad, kad dzīvē jāsamierinās ar darbu kurš atļauj izdzīvot, un neesošām iespējām īstenot savu potenciālu. Varbūt vecumā, kad šī būs daudz tuvāka realitāte - nomirt miegā, mēs beidzot spēsim novērtēt dzīvošanu katru dienu. Bet varbūt arī nē, ja būs slikta veselība. Taču doma šķiet skaista.
link	post comment

	[Jan. 21st, 2026\|12:35 am]
Pēkšņi sapratu ka pārmaiņas pēc es neesmu upura pozīcijā pēc šo attiecību izbeigšanas! Jo pārsvarā es vienmēr biju upuris, lai kā arī attiecības nebeidzās, pat tajās, kurās es pieņēmu lēmumu par šķiršanos. Tagad saprotu, ka var ļoti sāpēt, var būt sajūta, ka mīlestība nav beigusies un ir jāsēro cik tas ir nepieciešams, bet upura pozīcija nav obligāta, jo es sekoju savai iekšējai sajūtai pieņemot šo lēmumu, savai nervu sistēmas izdegšanai. P.S. Vai tiešām vajag sastrīdēties pa telefonu, tad bloķēt otru, un pēc nedēļas speciāli sadedzināt sevi rokas, jo kaut kā sev jānodara pāri par savu izvēli, toreiz, pirms 7 gadiem. Toreiz man bija briesmīgs kauns būt atkal vienai, un jutos kā pilnīgi neizdevusies sieviete, un tad vēl māsai bija kāzas, un viss sagāja tā, ka beigās bija jāsāk lietot antidepresanti. Grūti bija, jo nemīlēju sevi, nemīlēju dzīvi, un vīrietis bija mans vienīgais glābiņš, mans vienīgais pašvērtējums.
link	post comment

	[Jan. 21st, 2026\|12:13 am]
Ja runājam par attiecību veidošanu, tad skaidrs ir tas, ka vienmēr var būt kādas šaubas, vai neērta sajūta par otru, un to sanāk pārrunāt ar draudzenēm. Uzklausīt ko viņas domā, bet neņemt vērā viņu padomus, vai ieteikumus. Ja viņas saka kaut ko no sērijas - pacieties, samierinies, tev taču arī ir trūkumi, tā dzīvē ir, tā pasaule ir iekārtota. Nevajag klausīties citu padomos, bet gan savā intuīcijā un savā būtībā, tā pateiks kā ir. Visi šie attaisnojumi, ko pati sev stāstu vai klausos citos, pārsvarā ir nederīgi. Ja tas, ka vīrietis pēc šķiršanās dzīvo vienā mājā ar bijušo sievu man šķiet nepareizi, liek justies mazliet jocīgi, neveikli, un ne tā kā es vēlētos justies esot attiecībās, tad tas vienkārši nav priekš manis. Var jau klausīt citu padomiem, ka tas ir normāli mūsu vecumā, katram ir sava bagāža, vai arī - paskaties kādi tev ir trūkumi, bet viņam tikai šis, viss taču ar laiku sakārtosies. Nē, paldies. Ja man ir sajūta, ka tas nav ok, tātad tas man nav ok. Es nevaru ņemt un pēkšņi mainīt savu personību, savu nervu sistēmu tikai tāpēc, ka tā vajag, un ka tāds tagad ir piedāvājums attiecību laukā. Man ir jāmainās tikai tad, kad pati līdz tam nonākšu, kad būs sajūta, ka mainīties ir labi, veselīgi, noderīgi un es vēlos būt foršāks, pašpietiekamāks, labāks cilvēks. Nevis tad, kad sevis mainīšana ir neatliekams piespiedu uzdevums, lai saglabātu attiecības. Man šķita, ka es uzvedos kā mazs bērns, nespējot pieņemt tādu situāciju, ka man jānobriest, jāpieaug, jābeidz būt tik nepārliecinātai par sevi. Bet kā ar to, ka es vnk nevēlos būt tādā dinamikā, un tādā situācijā?! Apsveicu visas tās, kuras to izvēlas, un kurām tas ir ok, bet kāds man ar to sakars? Kāds sakars man ar citu sieviešu izvēlēm - ja jau viņas var, tad man arī jāvar?! Tas, ka es kaut ko emocionāli nespēju, vai nevēlos attiecībās nepadara mani par sliktāku. Ja arī pieļauju kļūdu pasakot nē, tā ir mana kļūda, un es par to uzņemos atbildību, un mācos no tā.
link	post comment

	[Jan. 7th, 2026\|12:08 pm]
Šoziem ir šausmīgi grūti. Es zināju ka tā būs, ar attiecībām vai bez, pat gribēju būt viena, jo zināju, ka nav nekā ārēja, kas var palīdzēt nebūt šai sajūtā. Vienīgā izeja būtu braukt prom. Vienīgā izeja būtu nestrādāt no mājām katru dienu. Vienīgā izeja būtu neskrollēt gudrības par attiecībām un šķiršanos, lai neturētu savas smadzenes tajā vienā iznīcības pilnajā vietā dienu no dienas. Daudziem ziemā ir smagi. Man vismaz ir kaķis. Viņam viss cik nezik labi. Kāpēc sevi ir tik ļoti jāienīst, ja neko šobrīd nevar izdarīt? Ja nebūtu jāienīst, ja nebūtu bail, ka no mazkustības radīsies vēl neredzētas veselības problēmas, vai būtu vieglāk pārciest šo laiku? Kā vispār ir - dzīvot un sevi nevainot un neienīst?
link	post comment

	[Jan. 6th, 2026\|05:53 pm]
Ja man tagad būtu jāsāk iepazīšanās tad es pat nezinu. Nav bijis pietiekami laika sērot. Visi tie svētki pa vidu, un te arī atbilde kāpēc īstenībā nevajadzēja sevi piespiest doties pie ģimenes, kolēģiem, draugiem un svinēt, ja jutu, ka tas prasa milzīgu sevis piespiešanu. Nevajadzēja, jo tas nepalīdz, tas tikai novelk laiku, un atliek sērošanu uz vēlāku. Tā kā varu oficiāli sākt tikai tagad, kad viss ļembasts apkārt beidzies. Ziema arī nepalīdz, jo es to ienīstu. Gribas uz siltajām zemēm. Plānoju pati saņemties un aizbraukt uz Ēģipti, bet sapratu, ka ar šī brīža mentālo stāvokli, tas nav iespējams. Liekas, ka sabrukšu pie pirmās problēmas, un domas par plānošanu tikai dod vēl papildus trauksmi. Arī manu mīļo Arābu kultūru iepazinu kopā ar viņu un tas tikai liks atcerēties brīnišķīgo ceļojumu uz Maroku. Jā, kaut kas starp mums jau bija beidzies, un likās neizturams, bet ceļojums bija skaists, un neaizmirstams. Patreiz neticu, ka nākotnē vēl kāds ceļojums līdzināsies šim, kad zini, tev ir blakus kāds, uz ko vari paļauties, kas atbalstīs, un nebūs par daudz, jo ceļot jau nemaz nav tik viegli. Bet šis jau atkal ir tāda sevis žēlošana. Jautāju AI kā atšķirt sevis žēlošanu no emociju izjušanas. Un zinu, ka esmu liels sevis žēlotājs, jo tajā ir tik daudz visa kā, ko šķetināt, tik daudz nianses... Bet emocijas, tās tu vnk izjūti, nosauc vārdā, un viss. Brīnišķīgs process, bet sajūta ka ir tik maz to vārdu ar kuriem mēs apzīmējam emocijas. Daudz aizraujošāk ir žēlot sevi, un īdēt, nīst, čīkstēt, dusmoties un maisīt to pagātnes putru, nodarot sev daudz vairāk slikta, nekā situācijā reāli bija. :D :D Joks, protams.
link	post comment

	[Jan. 3rd, 2026\|02:25 pm]
Vēlos vairs nespēt ignorēt savas sajūtas. Vēlos vairs nevarēt ignorēt signālus, ko sūta fiziskais ķermenis. Vēlos būt tik nogurusi no pielāgošanās man nepieņemamām situācijām, ka varu tās atpazīt un izvēlēties sevi, izvēlēties mieru, pateikt nē. Vēlos dot sev to, ko mani vecāki nespēja man dot kā bērnam. Lai es, kā pieaugušais vairs izmisīgi neilgotos, lai man to sniedz mans partneris.
link	post comment

mīļākās sajūta	[Jan. 3rd, 2026\|01:04 pm]
5 nedēļas pēc attiecību izbeigšanas. Nevaru pārstāt sevi vainot par to, ka man nebija pilnīgi nekāds respekts pret sevi. Nāk ar vien jaunas atmiņas par to, ko esmu centusies pieņemt, nogludināt, un kas ticis pavērsts pret mani. Tā kā attiecību dinamika bija tāda, ka viņam bija 4 bērni un viena, kopīga māja ar bijušo sievu, tad man kaut kā vienā brīdī likās, ka tas, ka viņš tur brauc un nakšņo liek man justies kā mīļākajai, un tā itkā viņš vēl aiz vien būtu precējies. Tikai piebraukā tur, piebraukā pie manis, pārnakšņo, atkal aizbrauc. Un es to arī pateicu, ka tas man tā liek justies. Un tā bija liela patiesība, kuru es pati pateicu, bet nespēju apzināties un nerespektēju. Un tas protams tika pagriezts pret mani, jo man ir bijušas daudz attiecības, un jā, arī ar vairākiem precētiem vīriešiem, kas man uzreiz tika pārmests un lika ļoti nokaunēties, ka šo šķīsto cilvēku, kuram ir vis labākie nodomi es atļaujos pielīdzināt savai slimajai pagātnei. Bet reāli, ja šī dinamika man tā lika justies, tas nebija bez pamata, un tas nebija kaut kāds gļuks no iepriekšējām pieredzēm! Tā bija sajūta, tas bija tas, kā es jutos un to nevajadzēja ignorēt. Bet tā kā attiecības bija traumas piesaiste tas, ka es apzinājos to neveselīgumu, nepalīdzēja rast risinājumu, risinājumi nebija iespējami. Tikai šķiršanās. Manos spēkos nav kādu, kurši ir atkarīgs no bijušās, un kuram ir tik liela pienākumu bagāža, pārmainīt. Vai nu es to pieņemu, vai eju tālāk. Par laimi man pietika spēka iet tālāk!
link	1 comment\|post comment

komunikācija	[Dec. 30th, 2025\|03:23 pm]
Ko īsti nozīmē komunikācija starp 2 cilvēkiem? Kad abiem ir daudz sakāmā, tad kurš klausās? Ja vienam ir sakāmais, un otram tajā brīdī nav tik daudz, tad komunikācija var sanākt labāka. Ja viens ir trauks, un otrs ir ūdens, un pēc tam lomas var mainīt. Vai iespējams klausīties, nevaidojot sarunu no savas puses? Nepieliekot savu pieckapeiku, savu pieredzi, vai viedokli par otra stāstīto, kā parasti lielākā daļa cilvēku dara, tādējādi padarot mazāk svarīgu otra pieredzi. Bet ja otrs neko nesaka, tad jūties nesadzirdēts. Ko nozīmē tiešām klausīties? Uzdot jautājumus, un neizteikt viedokli, ja to nejautā?
link	post comment

svētki	[Dec. 26th, 2025\|12:09 pm]
Svētki bija ļoti grūti, bet kaut kā tiku cauri. Tagad laiks atpūsties vienatnē no visa un visiem. Smagi bija tas, cik ļoti šogad mana iekšējā sajūta nerezonē ar svētku atmosfēru. Iespējams, vajadzēja palikt mājās, un nebraukt pie ģimenes, bet tā nevar, pie mums nevar. Mamma zvanītos, brauktu histērijā mani glābt, jo viņa taču zin kā es jūtos... Neko viņa nezin, viņa vnk nesaprastu, un nespētu akceptēt tādu iespēju ka, ja man ir grūti, tad vieglāk ir pabūt vienai nekā ar cilvēkiem, kas mani atbalsta, bet tā tas reāli šobrīd ir. Izrādās varu būt labs atbalsts pati sev. Man vairs nav jāskraida apkārt un jāstāsta draudzenēm, ka man atkal ir beigušās attiecības, cik briesmīgi tas ir, atkal un atkal kādam jāstāsta viss tas murgs. Vairs man tā nešķiet nekāda pašpalīdzība ar citu atbalstu. Es gribu būt ar sevi, ar savām sāpēm, domām, lai beidzot sadzirdētu sevi, nevis cerētu, ka citi mani sadzirdēs, un tāpēc man būs vieglāk. Vis labāk man palīdz iet garās pastaigās, un just savas emocijas - zaudējums sāpes, skumjas, vilšanos, izmisumu. Visas pa vienai izjust sevī iekšā, un izraudāt ārā, ļaut tam visam pabūt, pievērst tām uzmanību savā ķermenī, un tikai tad patiešām kļūst vieglāk. + parunāt ar terapeitu.
link	post comment

	[Dec. 21st, 2025\|12:21 pm]
Vakar bija mazā darba ballīte. Tik patīkami doties mājās skaidrā un pamanīt, ka galvā nav nevienas domas, neviena mokoša satraukuma, ieraudzīt zvaigznes nakts debesīs, un sajust, ka esmu pat mazliet laimīga šajā mirklī.
link	post comment

navigation

[	viewing	\|	most recent entries	]
[	go	\|	earlier	]