| mīļākās sajūta |
[Jan. 3rd, 2026|01:04 pm] |
5 nedēļas pēc attiecību izbeigšanas.
Nevaru pārstāt sevi vainot par to, ka man nebija pilnīgi nekāds respekts pret sevi. Nāk ar vien jaunas atmiņas par to, ko esmu centusies pieņemt, nogludināt, un kas ticis pavērsts pret mani.
Tā kā attiecību dinamika bija tāda, ka viņam bija 4 bērni un viena, kopīga māja ar bijušo sievu, tad man kaut kā vienā brīdī likās, ka tas, ka viņš tur brauc un nakšņo liek man justies kā mīļākajai, un tā itkā viņš vēl aiz vien būtu precējies. Tikai piebraukā tur, piebraukā pie manis, pārnakšņo, atkal aizbrauc. Un es to arī pateicu, ka tas man tā liek justies. Un tā bija liela patiesība, kuru es pati pateicu, bet nespēju apzināties un nerespektēju. Un tas protams tika pagriezts pret mani, jo man ir bijušas daudz attiecības, un jā, arī ar vairākiem precētiem vīriešiem, kas man uzreiz tika pārmests un lika ļoti nokaunēties, ka šo šķīsto cilvēku, kuram ir vis labākie nodomi es atļaujos pielīdzināt savai slimajai pagātnei.
Bet reāli, ja šī dinamika man tā lika justies, tas nebija bez pamata, un tas nebija kaut kāds gļuks no iepriekšējām pieredzēm! Tā bija sajūta, tas bija tas, kā es jutos un to nevajadzēja ignorēt. Bet tā kā attiecības bija traumas piesaiste tas, ka es apzinājos to neveselīgumu, nepalīdzēja rast risinājumu, risinājumi nebija iespējami. Tikai šķiršanās.
Manos spēkos nav kādu, kurši ir atkarīgs no bijušās, un kuram ir tik liela pienākumu bagāža, pārmainīt. Vai nu es to pieņemu, vai eju tālāk.
Par laimi man pietika spēka iet tālāk! |
|
|
