| vai mēs visi no kaut kā bēgam? |
Mar. 27th, 2026|10:31 pm |
Pagājuši 4 mēneši kopš izbeidzu attiecības. Un tagad tā bilde liekas kopā. Man ir bijis grūti aptvert kā es varēju tā kļūdīties?! Visu centos darīt pareizi, biju viena veselu gadu, nemeklēju plāksterus, sēdēju ar savām emocijām, liku sevi kopā no jauna, lai varētu mēģināt atkal un apzinātāk meklēt kaut ko labāku, īstāku un dziļāku. Un es atradu kādu, kurš sakrita ar gandrīz visu, ko biju vēlējusies atrast partnerī, bet...kaut kā pieļāvu vis lielāko kļūdu un nepamanīju, ka attiecību dinamika būs tā, kura no jauna atvērs manus ievainojumus un mani traumēs, un ka ne tuvu neesmu tik sadzijusi vai izaugusi lai to ieraudzītu, tā nu lieliskā partnera sastapšana pēc 2 gadiem beidzās ar ļoti sāpīgu vilšanos, kurai vēl ilgi būs psiholoģiski emocionāla pēcgarša.
Tagad skaisdrāk redzu, ka es nebiju īsti labā vietā tajā pavasarī, kad nolēmu, ka spēju atkal iepazīties, un zinu ko es meklēju.
Kad sāku iet uz randiņiem paralēli man diagnosticēja HPV, un steidzami nosūtīja uz operāciju. Tas bija psiholoģiski ļoti smagi, jo jau dažus gadus man bija sajūta, ka man būs vēzis un tas būs kaut kur dzemdes apvidū. Vēzis man vēl nebija, bet varēja būt. Par laimi izdevās to laicīgi atklāt, un izņemt bojātās daļas. Es protams stāstīju ģimenei, draugiem, bet kā jau es - jutos tajā visā pilnīgi viena. Nezināju kā iedzert pietiekoši, lai man pietiktu visu to laiku pēc oprācijas, kad nevarēšu lietot alkaholu. Uz operāciju arī devos viena, kaut arī jutu, ka ļoti būtu noderējis kāds atbalsts. Tātad biju psiholoģiski ļoti ievainotā vietā, un es tiešām visā šajā laikā vēl spēju sarakstīties un Tinderot?! Apbrīnojami, cik ļoti es spēju novērsties, un meklēju iespējas vīriešos, lai tikai nebūtu jājūt tā sāpe, tā vienatne, tas kas patiesībā ar mani notiek.
Tāda kā ķeršanās pie pēdējā salmiņa, vai tiešām es izmisīgi nemeklēju kādu, kas mani glābs? Vai mēs visi no kaut kā bēgam, un skrienam attiecībās, kad neesam ne tajā vietā, ne laikā, lai skaidri domātu?
Es domāju, ka ļoti daudzi cilvēki no kaut kā bēg, un tāpēc meklē otru pusi. Lai kaut ko aizmirstu, lai kaut kam tiktu pāri. Lai dzīvotu uz priekšu cerot, ka šoreiz būs citādāk...
Tobrīd man bija ļoti svarīgi, lai kāds mani izvēlas, jo jutos atkal pilnīgi nederīga kā sieviete, un man vajadzēja apstiprinājumu no ārpuses, ka tā nav.
Varbūt tas ir tikai cilvēcīgi, un nav sevi par to jāienīst.
Visi tie gudrie padomi par to, ka jāmeklē attiecības tikai tad kad esi iemīlējis sevi, un tev ar sevi ir labi, tikai tad var atrast īsto cilvēku, kurš tavai dzīvei dos pienesumu, nevis būs tās centrs. Man tāds stāvoklis šķiet ļoti neiespējams, un tāls. Daudzi cilvēki sevi nemīl, jūtas vieni, iet cauri grūtībām. Ir tikai cilvēcīgi gribēt, lai kādam rūp. Bet vai šādos brīžos vajag iepazīties? Vai arī tikai es varēju būt tik tālu no savām iekšējām sajūtām, ka tomēr ielecu attiecībās, par kurām pati pateicu, ka tur nekas nesanāks... un pēc emocionāli trakiem 2 gadiem man izrādījās taisnība. |
|