| HPV sāga turpinās |
[Apr. 17th, 2026|12:02 pm] |
Liekas, ka akūti pietrūkst ar ko parunāt, un tāpēc jāatsāk iet terapijā, bet drīzāk ir tā, ka es pati radu domas, kuras mani uztrauc un tas viss sagriežas tādā vienā kamolā, un beidz mani nost, un es gribu no tā atbrīvoties, jo tas mani draud ievest depresijā, vai kaut kādā vājprātā.
Stāsts ir par to, ka man ir HPV diagnosticēts pirms 3 gadiem un veikta operācija, lai izņemtu bojājumus, kuri laika gaitā var izraisīt vēzi. Pirms 3 gadiem es šo diagnozi ļoti pārdzīvoju, un likās, ka nespēšu iedzert pietiekoši alkahola lai tiktu ar šīm sajūtām galā. Es jutu riebumu pret sevi, riebumu pret visiem ar kuriem man bijušās intīmas attiecības, un vēlmi zināt kurš no visiem bijis tas, kurš man šo vīrusu ir iedevis!! Bet saprotu, ka tādas domas neko neatrisina, un arī sevis ienīšana nekad neko neatrisina.
Nu ir pagājuši 3 gadi, un vīruss man vēl jo projām ir. Ne operācija, ne vakcinēšanās nav to uzvarējusi, un tas nav izzudis. Tā vietā man veica analīzes ar domu, ka iespējams atkal būs jātaisa operācija. Godīgi sakot nezinu ko vainot, bet gribas kādu vainot. Ja tas būtu kādu 7 gadus atpakaļ, tad es vainotu sevi, izdomātu kā sev nodarīt pāri, lai šis viss man tik ļoti nesāp. Un tas ir tāds traks risinājums, kādu esmu neapzināti piekopusi gadiem ilgi.
Šodien es gribu rīkoties citādi. Pirmkārt tas nav nekāds nāves spriedums, un arī operācija - ir nepatīkama, bet nav smaga. Vis grūtākais ir noturēt savas domas veselīgā vietā, vai vienkārši viņas noturēt, lai tās nespēj man nodarīt pāri vairāk nekā pati situācija!!!
Es jūtu kaunu, bēdas, izmisumu, vientulību, nevērtību par to, ka esmu vīrusa nēsātāja. Tās visas ir 100% respektējamas izjūtas, un to nevajag noliegt, bet gan pieņemt, ka viņas ir.
Lai palīdzētu sev es varu pieņemt, ka šis nav pasaules gals, un nepieļaut scenāriju, ka overthinkings noved mani depresīvā stāvoklī.
Tātad jānomierina prāts, un jāatgriežas šajā mirklī, kurš eksistē tagad un šobrīd, kad es varu staigāt, es redzu, es dzirdu un varu izaudīt lietas. Jo tikko kā esmu pagātnes sodīšanā, vai savas nolemtās nākotnes apcerēšanā visos iespējamos negatīvos veidos, tā ar mani ir cauri, es pazūdu, manis nav, ir tikai sūdi un bēdas. Tikai manās rokās ir sevi noturēt tagadnē, un neļaut manam prātam visu sabojāt, un tā ir prakse, katru dienu, katru stundu, katru minūti. Tas vispār nav viegli, un gribas ļauties izmisumam, jo esmu tā dzīvojusi ļoti ilgi, ļāvusies bezdibenim.
Tagad ir citādi, tagad būs citādi! |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}