| |
[Jan. 6th, 2026|05:53 pm] |
Ja man tagad būtu jāsāk iepazīšanās tad es pat nezinu.
Nav bijis pietiekami laika sērot. Visi tie svētki pa vidu, un te arī atbilde kāpēc īstenībā nevajadzēja sevi piespiest doties pie ģimenes, kolēģiem, draugiem un svinēt, ja jutu, ka tas prasa milzīgu sevis piespiešanu. Nevajadzēja, jo tas nepalīdz, tas tikai novelk laiku, un atliek sērošanu uz vēlāku. Tā kā varu oficiāli sākt tikai tagad, kad viss ļembasts apkārt beidzies.
Ziema arī nepalīdz, jo es to ienīstu. Gribas uz siltajām zemēm. Plānoju pati saņemties un aizbraukt uz Ēģipti, bet sapratu, ka ar šī brīža mentālo stāvokli, tas nav iespējams. Liekas, ka sabrukšu pie pirmās problēmas, un domas par plānošanu tikai dod vēl papildus trauksmi.
Arī manu mīļo Arābu kultūru iepazinu kopā ar viņu un tas tikai liks atcerēties brīnišķīgo ceļojumu uz Maroku. Jā, kaut kas starp mums jau bija beidzies, un likās neizturams, bet ceļojums bija skaists, un neaizmirstams. Patreiz neticu, ka nākotnē vēl kāds ceļojums līdzināsies šim, kad zini, tev ir blakus kāds, uz ko vari paļauties, kas atbalstīs, un nebūs par daudz, jo ceļot jau nemaz nav tik viegli. Bet šis jau atkal ir tāda sevis žēlošana.
Jautāju AI kā atšķirt sevis žēlošanu no emociju izjušanas. Un zinu, ka esmu liels sevis žēlotājs, jo tajā ir tik daudz visa kā, ko šķetināt, tik daudz nianses... Bet emocijas, tās tu vnk izjūti, nosauc vārdā, un viss. Brīnišķīgs process, bet sajūta ka ir tik maz to vārdu ar kuriem mēs apzīmējam emocijas. Daudz aizraujošāk ir žēlot sevi, un īdēt, nīst, čīkstēt, dusmoties un maisīt to pagātnes putru, nodarot sev daudz vairāk slikta, nekā situācijā reāli bija. :D :D Joks, protams. |
|
|
