| Jutēji to vnk jūt, bet domātājiem tas laikam prasa ilgāk |
Apr. 22nd, 2026|02:38 pm |
Es sapratu kas ar mani notiek, un kas ir šī iestrēguma sajūta, ka nekam nav jēgas, nekas nav svarīgs, es daru, bet neko nejūtu.
Tā kā man 2 gadus bija ļoti intensīvas attiecības kurās bija regulāri strīdi, nesaskaņas, un intensīva ķīmija, kas deva ļoti lielu pieķeršanās un pilnīgas laimes sajūtu, tad sanāca emocionāli dzīvot kā amerikāņu kalniņos. Tagad, pēc gandīz 5 mēnešiem es jūtu, ka trauksme vairs nav tik intensīva un bieža parādība, bet ir sajūta ka vēl pus solītis un būs depresija, jo viss ir apstājies, un neko nevaru izdarīt lai būtu sajūta, ka dzīve tiešām turpinās.
Un izrādās, ka šis diskomforts un tukšums ir tā vieta, kurā vairs nav intensitātes, bet ir miers. Un miers manai nervu sistēmai ir kā nāves draudi, jo tad ir sajūta, ka neko nejūtu, un kaut kas nav pareizi. Tas miers un stabilitāte, kam vajadzētu būt normāli ikdienā man ir kas jauns un diskomfortu izraisošs. Tātad ir jāpaiet laikam lai es pierastu, pielāgotos un sāktu to novērtēt. Sāktu redzēt savu dzīvi ar skaidru skatu, un jā, nav tas nemaz tik patīkami, ne arī komfortabli. Bet, fū...es vismaz sapratu, kas ar mani notiek!!!
Nu ko, atliek tikai cerēt un pielūkot, vai es šo mieru neesmu gatava atkal iemainīt pret narkotisku emocionālu intensitāti... Jo ir taču garlaicīgi... |
|