| |
[Jan. 29th, 2026|01:19 pm] |
Netieku ar sevi galā. Ciešu no izolācijas. Man vairs nav savu cilvēku kopuma, draugu kopuma ar kuriem būtu kaut kas kopīgs, kas saista. Pietrūkst tās komūnas sajūtas, tā, kas bija kādreiz, kad to vispār uzskatīju par pilnīgi ikdienišķu parādību, un vispār nenovērtēju. Vēlējos palikt viena. Nu esmu viena. Ir ziema, klusums, un visi mani iekšējie dēmoni ir ļoti skaļi. Teikums, kas izglāba šo dienu - ir situācijas kuras paliks neatrisinātas un tas ir ok.
Izšķīros no drauga, līdz ar to zaudēju iespējamu piederību ar vēl 8 cilvēkiem, kuri bija manā dzīvē. Sastrīdējos ar mammu, jo nespēju vairs runāt ar cilvēku, kura kļūdas precīzi izdzīvoju savā dzīvē un attiecībās, un ar ko cīnos pēdējos 10 gadus terapijā. Ir variants, ka viņa savas traumas man ir iebarojusi ar savu pienu, un savu piemēru gadu garumā, un es to nespēšu mainīt šīs dzīves ietvaros.
Bija labi laiki, kad vēl ticēju visādām mistikām un manifestācijām, un "buršanām", un likās ka tas mani izglābs. Kad satiku savu pēdējo vīrieti man tiešām šķita, ka viss būs, ka viņš nebūs tāds kā visi iepriekš, bet nekā... Es esmu tā pati, tikai ar terapijas pieredzi, un manas izvēles tās pašas, mana spēja redzēt ļoti ierobežota.
Es atceros tos laiku, kad man šķita, ka man ir pašvērtējums, man ir spēks, un jauda kaut ko darīt, tagad man tā nešķiet. Vai ir iespējams zaudēt pēdējās pašvērtējuma paliekas 40 gadu vecumā? Protams, tas jaunības pašvērtējums ir tāds ego uzpūsts un varbūt neīsts, bet vismaz ir spēks dzīvē doties uz priekšu. Tagad es pat nezinu, pāri palicis nav īsti nekas, un vietā nekas nerodas, tikai jaunas bezcerības sajūtas par nākotni.
Kāda ir mana vērtība? Līdz šīm mana vērtība balstījās izdabāšanā citiem, jo tā esmu audzināta, un trennējusies pēdējos 20 gadus. Es pat nezinu kā tas ir - neizdabāt, nepakļauties. Esmu iemācījusies smaidīt, kad man dara pāri, jo varmākas ir žēlojami cilvēki, un viņi jau nav vainīgi, viņiem arī ir grūti. Esmu mācījusies paciest visu, kamēr vēl ir kaut cik spēka. Jo man ir bijis jāpacieš, un jāsmaida, jāizliekas sev, ka viss taču ir labi un kārtībā, un kāds cits ar savu necienīgo attieksmi taču mani nevar ievainot, jo esmu iemācījusies būt ļoti stipra, kas ir gan spēks, gan mans lielākais vājums. |
|
|
