[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]
Below are the 20 most recent journal entries recorded in
Eos' LiveJournal:
| Sunday, May 12th, 2024 | |
| 2:15 am | Relationships are ships, they sail Vakar bija tā jocīga sajūta, kad es pateicu paziņam pirms apmēram gada, ka mūsu kopējā paziņa meklē attiecības. Viņš mazliet pasmaidīja un teica, ka jā, viņa tiešām ir tik jauna, cik viņai tinderī teikts. Es viņai dotu 38, bet ir tikai 32. Un tas bija pirms apmēram gada. Tagad viņi ir kopā. Viņiem ir apmēram 14 gadu starpība. Sanāk, ka es esmu palīdzējis tam notikt. Paziņu pulkā visi pārīši normāli tur roku viens otram uz ceļa, sarunājas ar citiem, visi jūtas ērti. Vai tas ir peer pressure, vai tikai domas, kāpēc man tik grūti ar to iet? Tā jau ir, ka kompānijā parādas brīvi cilvēki ik pa laikam, un tikai tāpēc, ka visi satiekas apmēram 3-4x mēnesī, visi arī tur iepazīstas. Tā bija metālistu bariņā, tā ir šeit. Tas ir normāli. Cilvēki nonāk saskarsmē, saprot, ka tērēt laiku meklējot "Mr. Perfect" ir lieki, un veido attiecības turpat. Gaišreģe gan teica, ka man uz sejas rakstīts, ka es negribu attiecības. Un tā seja konfliktē ar to, ka it kā es gribu. Vai arī es gribu kaut ko ļoti konkrētu, bet tas, ko var dabūt, tas ir garlaicīgi. Tad ko es vispār gribu? Attiecības vai ļoti konkrētu sajūtu, ko var dabūt ar meiteni, kam patīk kaķi, tējas dzeršana, garas vēstules, un kurai, visticamāk, ir IQ ap 130? Šodien paziņu pulkā salika mani kopā pārī ar dāmu, kas strādā policijā, cik zinu, bet ir ļoti sirsnīga. Viņai bija auskari ar sirsniņām. Man ļoti nāca miegs ap 10.00 no rīta, un es nepateicu, ka viņai ir ļoti skaisti auskari. Blakus sēdošā dāma gan pateica, ka kādai citai ir skaista kleita. Bet nu ok, es gan jau pateikšu nākamreiz, kad būs tie paši auskari. Tai dāmai ir 47 gadi, viņa ir jau ilgāku laiku šķīrusies, ar meitu attiecības kaut cik ok. Ko vispār cilvēki grib no dzīves 47 gados, kad meita drīz ies augstskolā, citu bērnu nav, vīra nav, darbs apmierina, nu, ar veselību vienmēr var būt labāk? Viņa man pirms nepilna gada pateica, ka grib uzlabot attiecības ar mammu, kamēr mamma vēl ir šai saulē. Ka grib vairāk darīt radošas lietas. Man nav sanācis viņai pajautāt, vai pa šiem 9 mēnešiem tas ir sanācis. Kad citi klausās, tādas tik intīmas lietas nešķiet pareizi runāt. Toreiz bija pasākums, mēs sēdējām saulē divatā galda galā un runājām par dzīvi. Es pavisam nedomāju, ka es viņai patīku vai kā citādi, bet vienkārši - ir kaut kāds iemesls, kāpēc cilvēks 47 gados labā amatā negrib attiecības, tās nemeklē. Matemātika nestrādā tādā veidā. Domāt par to, ka 10 gadus vecākai dāmai par mani būtu interese, ir absurdi. Domāt, ka paziņa, izveidojot attiecības ar 32 g meiteni, kaut pašam ir 46, ir perverss, laikam arī ir absurdi. Es nesaprotu, kāpēc manam paziņam neinteresēja pamēģināt ar šo 47 g dāmu? Pārāk nopietna, vieda, vai? Rudenī iešu augstskolā, man būs 37 gadi, kursabiedrenēm 20 gadu. Pēc sociālā statusa mēs būsim 2.kursa studenti. Bet tāpat diez vai es ar viņām runāšu, pirms viņas uzrunās mani. Es jau labu laiku nelieku meikapu. Ir dienas, kad meikapu gribētos likt, tad es uzaudzēju bārdu un nedzenu nost. Uz sejas kaut kas ir un tas sargā. No kā? No sevis paša. |
| Thursday, May 9th, 2024 | |
| 11:40 pm | “Dzīve bez traumām, pēc traumu sadziedēšanas” “Ar katru soli mēs mazāk pazīstam sevi” bija Senajā Grieķijā uzraksts. Viedi cilvēki pārstāja staigāt tik ātri un pievērsās refleksijai par izdarīto, izdomāto, nodomāto un pateikto. Daži cilvēki pārstāja staigāt vispār, aizgāja kalnos, kamēr attina kamolu atpakaļ. Viņi piedzima, viņi izvēlējās savus vecākus, pirms piedzimšanas pateicās tiem par sadarbību, ka viņi piekrīt atbalstīt līdz pilngadībai. Izvēloties šos vecākus viņi zināja, ka vecākiem ir labās un sliktās rakstura īpašības. Taču svarīga ir pieredze. Viņi ar vecākiem kopā mācījās kļūt par pieredzējušākām dvēselēm. Sākumā bērns ir pateicīgs par visu, jo zina tikai, kas ir pārpilnība. Šie kamola attinēji sēdēja alā kalnos un centās nonākt šajā stāvoklī. “Spīd saule” - tas ir skaisti. “Pūš vējš” – ir cita sajūta, tas ir interesanti. “Līst lietus” - zāle aug. Cilvēks jūt, ka asociē sevi ar zāli, kokiem, sēnēm, viņam debesis lej nektāru mutē, cilvēks dejo lietū un smejas. “Snieg sniegs” - cilvēku pārņem suniska jautrība. Izskriet ārā, izvārtīties pa sniegu. Cilvēks tina savu kamolu atpakaļ, lai atcerētos, kāpēc piedzimis. Ko paredzējis darīt šajā dzīvē, kas ir tas lielais, ko darot, no viņa sanāks “lielas lietas”. Kamolā viss ir iekšā, cilvēks rūpīgi centās AIZMIRST visu lieko, ko kopš dzimšanas bija uztvēris, lai atcerētos būtisko. Aizmirsa ielu, kur dzīvoja trīs gadu vecumā, aizmirsa Brežņeva vārdu, aizmirsa ledusskapja marku, kurā cerēja atrast saldējumu bērnībā, aizmirsa sava pirmā drauga vārdu bērnudārzā, lai tikai atcerētos to, kāpēc vispār te ieradies. Pēc tādas lielas aizmiršanas un atcerēšanās cilvēks sāka strādāt ar sevi. Sāka sevi slīpēt. Sāka saprast, kādas iemaņas šajā dzīvē viņam jāattīsta, lai izdarītu “lielo lietu”. Viņš/viņa kļuva sabiedriskāka, atvērtāka, sirsnīgāka, laipnāka, vitālāka, mazāk domāja un vairāk darīja. Jo viss ļoti pamazām tapa skaidrāks. Cilvēks katrā pretimnācējā un paziņā ieraudzīja sevi un vēlēja sev to pašu labāko. Tāpēc citiem bija iespaids, ka šis cilvēks ir ļoti empātisks, kaut vienkārši bija attinis sevi līdz tai stadijai, kurā visu ābolu pusītes vēl ir tikai sēkliņas dzīvības kokā. Tajā pat laikā cilvēks ļoti cienīja sevi, savu laiku, jo zināja, ka ir jāgatavo sevi “lielās lietas” realizēšanai. Visam ir savs laiks. Mācīties, strādāt un atpūsties. Cilvēka pilnbrieds, vieduma un darba spēju krustpunkta gadi bija tas, kam viņš gatavojās. Uz to brīdi ir jāzina vairāk. Ar katru dienu viņš zināja vairāk un vairāk un kļuva aizvien līdzīgāks pats sev. Jo vairāk kārtu no sevis notina – sabiedrības stereotipus, cilvēces bezapziņu, gēnos pārmantotos pussarautos dzīparus, jo vairāk viņš iepazina sevi. Jo vairāk viņš zināja, jo mazāk ilūziju viņam bija, ka zina daudz. Arī to Senajā Grieķijā daudzi bija jau sapratuši. Ka jātin nost vēl vairāk kārtu. Taču cilvēks saprata, ka sēdēt visu dzīvi malā ir lieki, tam ir paredzēts laiks starp dzīvēm. Tāpēc cilvēks, sasniedzot darba spējīgu vecumu, gāja darīt savu “lielo lietu”. Lai cik cilvēku viņu slavētu, lai cik peltu, viņš darīja, jo juta, ka tāpēc ir atnācis. Ar iekšēju smaidu pieņēma jebkādu vērtējumu. Visu, ko viņš darīja, viņš darīja sev. Citi teica: “Sevi atradis cilvēks”, viņš pats par sevi klusēja. Darbi gāja pa priekšu, citus iedvesmoja, viņš aizgāja pilnīgi vesels, kad savu “lielo lietu” bija paveicis. |
| Tuesday, May 7th, 2024 | |
| 3:25 am | Radošā brīvība un randiņi Noskatījos vēl vienu video ar psihiatru Dr K. un strīmeri Asmongold. https://www.youtube.com/watch?v=l-r9wIT *** Tur beigās bija par dating crisis USA un Eiropā. Asmons pateica: "Jā, man šķiet loģiski iet uz randiņiem ar meiteni, kas dara to pašu darbu, ko es. Tā ir vieglāk saprasties". Tad es padomāju: "Kāpēc man daļa skolotāju šķiet garlaicīgas?". Man bijusi sajūta, ka viņām trūkst radošās brīvības mācīt, kā viņas pašas grib. Skola, izglītības ministrija, pašvaldība un pašas kautrība liedz? Es Asmonu skatos, jo viņš visaugstāk savā dzīvē vērtē brīvību dzīvot, kā viņš pats grib. Viņš jūtas brīvs daudzējādā ziņā. Es arī jūtos brīvs. Es, privāti mācot bērniem šahu un matemātiku, varu to darīt kādā formā vēlos, pat ja ap 95% gadījumu es tik tiešām izmantoju augstskolā apgūtās metodes un maz atšķiros no parasta skolotāja. Drīzāk runa ir par to, ka es varu kombinēt dažādas pieejas un piemēroties katram bērnam, sameklēt, kas vislabāk der. Es varu iekārtot savu darba kabinetu baltu, salikt tajā augus, vēdināt, varu skolēnam uztaisīt tēju, ja viņš ir nosalis. Tas ir darba kabinets, taču tā ir arī droša telpa. Safe space, kur skolēnam izrāda līdzjūtību, viņā ieklausās, ar viņu sadarbojas, ja vien viņš pats brīvprātīgi ir ieradies. Skolā ir citādāk bieži vien. Jo skola līdz 9.klasei ir obligāta, un pēc 9.klases daļa bērnu jūtas vecāku piespiesti iet vidusskolā. Tādā ziņā man patīk, ka ir aizvien skolas un fakultātes, kur tiešām vienam skolotājam vai profesoram ir viņa pamata klase/auditorija, ko viņa/viņš iekārto kā savas otrās mājas. Ar kartēm, fotogrāfijām, gleznām pie sienām. Ar priekšmetiem, kas rada atmosfēru. To es arī sievietēs ievēroju, gaumi un stilu, spēju radoši izpausties ikdienā. Kad man kāda direktore jautāja, kāpēs es nestrādāju šobrīd skolā, es biju izbrīnīts par šādu jautājumu. Es strādāju skolā, kuras direktors esmu es pats. Vai arī - es varu strādāt skolā, kuras direktoram ir viena vīzija ar manējo. Cilvēks, kurš ir pieradis samierināties ar mazumiņu un to, ka, cik labi, ka vispār ir darbs un priekšnieks normāls, par tādu lietu kā radošā brīvība varbūt nedomā. Sevi mīlēt vajag! Kā saprast no tā, kā sieviete runā par sevi un savu dzīvi - vai viņa sevi mīl, to diez vai var racionalizēt. Varbūt vēlāk mācēšu to pamatot, taču tas ir fantastiski. |
| Monday, May 6th, 2024 | |
| 11:06 pm | Viedums Gan paziņai frizierei, gan draugam dzīvokļu meistaram šogad paliek 44. Tāds skaitlis, kurš man šķiet jo mazāks, jo mans paša skaitlis paliek lielāks. 44 ir trīsdesmitgadnieks ar pieredzi. Viņi abi ļoti labi prot savu arodu. Ņem pārāk mazas atlīdzības, ir pārāk labi cilvēki. Abiem bērni izauguši. Abi ļoti labi saglabājušies. 1980.gads ir pēdējais Mileniāļu gads. Ar viņiem sākās 80-gadnieku paaudze. Viņi sāka iet skolā PSRS. Viņi abi ir beiguši meklēt sevi, man tāds iespaids, strādās savā profesijā atlikušo mūžu. Abi dzīvo tuvu Rīgai, bet tomēr ārpus tās, kur zaļāka vide, vairāk klusuma. Viņiem abiem ir kaķi. Viņi savā starpā ir pazīstami, bet toreiz, kad iepazinās, bija precējušies ar pirmajiem partneriem. Abiem ir pašiem savs bizness. Paši sev priekšnieki. *** No tā, kas viņiem ir, man patiktu vairāk vieduma. Pārējo jau sastrādāšu. |
| Saturday, May 4th, 2024 | |
| 3:08 pm | 21.gs tējkannām Pārpublicēju šo rakstu no paziņas paziņas bloga, jo trāpīgi pateikts par apzinātību "Mūsdienu pasaulē viss šķietami ir vienas aplikācijas vai sociālo tīklu ieraksta attālumā. Ar ideālo mēs saskaramies ik dienas – ideālu bērnu audzināšanu, ideālu veselību, ideālām darba dienām. Rodas sajūta – ja informācija par to, kā darīt labāk ir tik viegli pieejama – kāds ir mans attaisnojums nedarīt? Informācijas aprites temps nekad nav bijis ātrāks, mēs nekad neesam strādājuši vairāk, un nekad uz katru indivīdu nav bijis arī lielāka spiediena pēc sasniegumiem un perfekcijas. Viena no daudzajām problēmām, ko tas rada – mūsu smadzenes vienkārši kļūst pārstimulētas. Tas rada nemieru un trauksmi. Budisti to sauca par pērtiķa jeb nemierīgo prātu, tagad mē zinām, ka pie “vainas” ir amigdala – smadzeņu daļa, kuru ir ārkārtīgi viegli stimulēt. Mūsdienu stimulu pilnajā pasaulē nav viegli dzīvot ar savannas nedrošajai videi radītajām smadzenēm, kuras cenšas reģistrēt katru vides impulsu, lai mūs aizsargātu. Es neesmu neiroloģe, taču uzskatu, ka pamata zināšanas par šo sarežģīto un reizē primitīvo orgānu – mūsu smadzenēm – ietilpst tajā, ko es saucu par 21. gadsimta pamatzināšanu grozu. Bez šīm zināšanām mēs nespējam būt apzināti. Pieņemu, vārds “apzinātība” jau labu laiku ir zaudējis savu pirmreizējo šarmu; pēdējā laikā tas aizvien vairāk tiek lietots vietā un nevietā. Taču jomās, kas nodarbojas ar mentālās labbūtības veicināšanu, viss agri vai vēlu pie tā atkal un atkal atgriežas. Ko mēs zinām par savām smadzenēm? Piemēram, to, ka tad, kad mūsu smadzenes ir pārstimulētas, tās “iestrēgst”. Liekas, visa ir par daudz. Neko nevaru, neko nesaprotu. Iepriekš nospraustie mērķi pēkšņi šķiet neaizsniedzami – vai tā būtu maģistra darba pabeigšana, vai jauna darba atrašana. Gribas vienkārši nolīst kaut kur maliņā, no visa atslēgties. Redziet, smadzeņu prioritāte ir drošība, šī orgāna mērķis ir mūs pasargāt. Smadzenes nevēlas nemitīgi saskarties ar jauno, nezināmo, nesaprotamo un tādējādi – nedrošo. Taču problēma, protams, tāda, ka, mērķu sasniegšana bieži vien paredz tieši to un neko citu; jaunas, nezināmas un nesaprotamas pieredzes. Kā tikt ar to galā? Tas, ko dara mani klienti un ilgstoši esmu darījusi arī es – mēs vienkārši sevi piespiežam. Darām, kaut bail, riebjas, negribas. Un tas strādā! Āķis tikai tāds, ka šādi ir neiespējami noturēt motivāciju ilgtermiņā. Smadzeņu centrs, kas ražo dopamīnu, kas mūs dzen uz priekšu, ir cieši saistīts ar smadzeņu baudas centru. Tas nozīmē to, ka smadzenes nav ieinteresētas darīt kaut ko, kas tām liek justies slikti. Īstermiņā sevi pamocīt ir iespējams; darīt, nejūtot gandarījumu, darīt par spīti. Taču ilgtermiņā smadzenes ir gatavas darīt tikai to, ko tās saista ar baudu. Piedevām mūsdienu pasaulē ir pieejamas tik daudz vienkārši iegūstamas baudas! Sociālie tīkli, cukurs, ekrāni. Kā pierunāt smadzenes uzrakstīt maģistra darbu, nevis noskatīties kārtējo seriālu? Pirmais solis ir novērošana un līdzjūtība. Lamājot sevi, ir iespējams saņemties tikai uz brīdi, nevis gūt motivāciju. Pavēro sevi. Neanalizē un nesodi. Sazemējies, saslēdzies ar to, kā jūties. Vai tev ir bail? Vai gribas aizbēgt? Vai ir dusmas? Emocijas nav šeit, lai mums traucētu, tās ir šeit, lai mums pastāstītu kaut ko par mums pašiem. Paliec uz brīdi ar savām emocijām, kaut arī tās ir nepatīkamas. Mēģini saprast, ko ķermenis ar šo emociju tev mēģina pateikt. Konstatējot nogurumu, varbūt ir vērts apstāties un atpūsties. Konstatējot bailes, varbūt ir vērts dot sev vairāk laika, sadalīt lielo pienākumu mazākos solīšos, sastādīt detalizētu laika vai darbu plānu. Līdzjūtīgi iedziļinies situācijā. Pajautā – kā es sev varu šobrīd palīdzēt? Otrais solis, kas strādās īstermiņā, ir smadzeņu “pārstartēšana”. Ir dažādi vingrinājumi, kas palīdz to izdarīt brīdī, kad tu jūties paralizēts, iestrēdzis, vai kādas sajūtas pārņemtas. Pētījumi rāda, ka, lai “restartētu” smadzenes, ir vajadzīgas ne mazāk kā divas minūtes. Izdari pāris dziļas ieelpas un izelpas, lai apturētu traucējošās domas, uzliec taimeri uz divām vai vairāk minūtēm, un kārtīgi izpurinies. Iztēlojies, ka tev uz brīdi ir pieslēgta elektrība. Purini rokas, kājas, vēderu. Svarīgi ir kratīties un purināties, jo mērķis šai darbībai ir sevis atslābināšana, nevis nogurdināšana. Skan smieklīgi? Tomēr pamēģini. Trešais solis, un tas jau ir mēģinājums sev palīdzēt ilgtermiņā, ir sevis fokusēšana. Šajā stimulu pārpilnajā vidē mūsdienu cilvēks bieži jūtas pazaudējies. Tas ir saprotami, un tomēr rada ne mazums ciešanu. Apzinātība paredz laiku, ko veltām sev, un tikai sev, lai apstātos un izvērtētu – kas es esmu, kas ir manas vērtības, ko es vēlos no dzīves un kā to dabūt. Ja instagram algoritms vai kaimiņiene mums pateiks priekšā, kā justies un, ko no dzīves gribēt, diez vai mēs beigās jutīsimies laimīgi. Nezinot savas vērtības vai galvenos dzīves mērķus, ir grūti, piemēram, atrast darbu, kas patiktu, vai saprast, kā izvēlēties tēmu maģistra darbam. Neapzinoties, kur visu laiku pazūd laiks un nauda, ir grūti, piemēram, atrast brīžus kvalitatīvai atpūtai vai beidzot nopirkt sen kāroto sporta zāles abonementu. Lai fokusētos, ir nepieciešama skaidrība, un, lai gūtu skaidrību, ir nepieciešams apzināties, kur un kādos brīžos, mēs tērējam savu laiku vai enerģiju. Skaidrība rada miera, drošības un pašpārliecinātības sajūtu. Tā ļauj ne tikai sasniegt mērķus, bet arī rūpīgi izvērtēt – kādiem mērķiem es vispār vēlos tērēt savu laiku, enerģiju un naudu. Skaidru prātu un saulainu pavasari vēlot, Krista Anna Belševica (Zalāne) rakstniece, pētniece, radošuma un akadēmiskais koučs" |
| 12:54 pm | Slinkums Ar labāko draudzeni martā izveidojām slinkuma sarakstu/ prokrastinācijas sarakstu. Tajā ir lietas, ko it kā vajadzētu darīt, bet atliekam nedēļām, mēnešiem ilgi. Bez triviālām lietām kā atcerēties nomazgāt durvju stenderes reizi divās nedēļās, nevis divos mēnešos, tur man ir 1) Igauņu valodas mācīšanās, lai varētu izlasīt grāmatu 2) 40 lpp stāsta uzrakstīšana, jo Rakstnieku savienības eksperts teica, ka man jāiemācās rakstīt plašāk Šodien ir pat man brīvdiena, tāpēc būs jāķeras pie punkta numur viens. |
| Tuesday, April 30th, 2024 | |
| 11:17 pm | Matrikss Šajās dienās atradu YouTube kanālu "Matrix explained" un mazliet binge veidā izgāju cauri jaunākajām teorijām par Matrix 4 filmu. Kā arī jaunumiem par Matrix 5. Atziņas tādas, ka 1) Nevis mīlestība glābj un rada, bet beznosacījumu mīlestība glābj un rada. 2) Mašīnas un mākslīgais intelekts pūlas saprast divu cilvēku beznosacījumu mīlestību, atdarināt to, taču velti. 3) Liela daļa cilvēku nemaz negrib būt brīvi, bet tikai bagāti, tāpēc nemaz necenšas mīlēt, bet tikai pavadīt laiku matriksā komfortabli. 4) Materiālisms cilvēkam palīdz aizmirst matriksa iepriekšējos ciklus, iegalvojot, ka ir tikai viena dzīve. Un tam notic pagaidām daudzi. 5) Matriksā sākumā bija paradīze, taču daudziem cilvēkiem tajā apnika. Cilvēkiem šķiet, ka viņi grib mieru, bet patiesībā viņi, lielākā daļa, grib tikai relatīvu mieru. Ļoti mierīga dzīve viņus garlaiko. |
| Sunday, April 28th, 2024 | |
| 3:10 am | Pateicība māsai (Für Schwester) Šajā pavasarī, gatavojot divas devītās klases meitenes eksāmeniem, jo vairāk jūtu, cik labi, ka es saprotu 14 gadīgu meiteņu psiholoģiju. Tas ir pateicoties, galvenokārt, māsai, kura 15-16 gadu vecumā, varbūt pat tajos 14, man stāstīja diezgan daudz par savām izjūtām. Varbūt viņa stāstīja vēlāk, atceroties, kāda bija 8-9.klasē. Tas ir laiks, kad pusaudžiem gribas izcelties. Parādīt savu individualitāti. Meitenēm mēdz gribēties atrast tādu make-up un drēbju salikumu, kas ir unikāls, un ir viņai vienīgajai visā skolā, vai savu draugu vidū. Lai arī viņa, varbūt, kā daudzas smagās mūzikas klausītājas, staigā ādas jakā, melnās biksēs un koši sarkanu lūpukrāsu, ir kāda nianse, kas viņu atšķir no pārējām. Vai tie ir auskari, vai rokassprādze, vai kaklarota. Dažreiz tie ir pīrsingi. Dažreiz tie ir ārzemēs pirkti zābaki ar spīdumiem. Citreiz matos ielikts kāds dekors, kas var arī saturēt cirtas, lai ieveidotā frizūra vakara laikā saglabātos. Parasti to kombinē ar mežģīnēm, legingiem, svārkiem, dažādu nokrāsu acu ēnām. Var arī uz sejas uzzīmēt miniatūru sirsniņu ar hennu. Vēl ļoti svarīgi ir nagi. Rokas redz visi. Tāpēc nagiem jābūt ar unikālu dizainu. Melnā vai sarkanā krāsa ir par maz. Nagus var uztaisīt kā mazu glezniņu. Tajos var būt rietošs mēness vai zvaigznes. Tas viss kopā, šī sapošanās, vienalga, vai tā ir iešanai uz skolu, vai ballītei ar draugiem vakarā, ir gara un pamatīga. Cik stundas tiek pavadīts pie spoguļa mācoties uzklāt grimu ideāli! Cik ļoti dīkts vecākiem, ka tas vai šis topiņš ir tā vērts, lai vecāki no ārzemēm to pasūtītu! Tas viss tiek darīts, lai varētu skolas sistēmā, kur visus sarindo alfabēta un atzīmju secībā, saglabāt savu es. Vai arī, ja skolā vienā klasē ir trīs Ievas, lai esi Ieva ar mēness auskariem, nevis Ieva nr. 3. Laikam ejot, saprotu, ka meitenes bieži vien man kā draugam ir paraudājušas uz pleca par dažādām lietām, bet reti kad stāstījušas visu. Māsa stāstīja ļoti daudz. Pusaudžu laiks, 11 - 17 gadi, bieži vien saskan ar laiku, kad jaunais cilvēks ir visievainojamākais. Viņu var viegli saraudināt vai sadusmot. Zēni dumpojas pret vecākiem, meitenes taisa histērijas. Vecāki cenšas viņu galvas stūrēt pretī pieaugušo dzīvei un lielākai prasmei uzņemties atbildību par savu rīcību. Visi vecāki, kuri cenšas just līdzi un vienmēr atceras, kādi paši bija 14-15 gados, pamatskolas beigšanas pavasarī, ir pelnījuši manu atzinību. Tas arī ir laiks, kad daudz kas notiek pirmoreiz. Pirmie eksāmeni. Pirmās ballītes. Pirmais skūpsts, attiecības. Pirmā iemīlēšanās līdz ausīm un sekas no tās. Jaunais cilvēks iziet no tā visa ārā stiprāks, pieredzējušāks, viedāks. Tas ir lielu pārmaiņu, lielas izaugsmes laiks. Man kā vecākajam brālim un tagad skolotājam, ir bijis un ir gods to redzēt un atbalstīt tos un tās, kas tam iet cauri. |
| Friday, April 26th, 2024 | |
| 7:16 pm | Šajā pavasarī lasu grāmatu sēriju, ko sarakstījusi ginekoloģe ar daudzu gadu stāžu. Jo vairāk redzu paralēles ārsta un skolotāja darbā. Man 10 gadu laikā visi bērni tikuši pārcelti uz nākamo klasi. Visiem paaugstinājušās atzīmes. Tie, kas gribējuši tikt ģimnāzijās, tikuši. Eksāmenus nokārtojuši. VISI. Man to bijis grūti atzīt, bet tā ir, ka mazliet ar to lepojos. Šajā pavasarī ir skaidrs, ka ir liela iespēja, ka divi bērni paliks uz otru gadu. Tas ir jāpalaiž vaļā. Jo cilvēkam IR jāmaina ieradumi, dzīvesveids, domāšana gan lai atveseļotos, gan, lai paceltu atzīmi matemātikā par 3 ballēm pusgada laikā. Ārsts vai skolotājs atbalsta, dod sistēmu, rutīnu, metodes kā to izdarīt, taču cilvēks dara tikai tik, cik grib. Man ir jāatzīst, ka esmu jauns skolotājs, jo šādā situācijā esmu tikai tagad. Grāmatā lasu, ka ir daudzi cilvēki, kas ir gribējuši izveseļoties UN saglabāt esošo dzīvesveidu. Taču zāles ir palīdzējušas īslaicīgi, katrs nākamais saasinājums bijis stiprāks, un cilvēka lepnums/ego viņu novedis kapā. Jauns ārsts uztraucies, ko citi kolēģi padomās, ka viņa pacients nomiris. Pieredzējis ārsts pieņems to par dabisku lietu kārtību, ka ir arī tādi gadījumi. Man vēl daudz jāmācās. |
| 1:22 am | Radošie Šodien noskatījos video par radošo procesu, kura premisa man šķita galīgi aplama: “Why artists are (almost) never happy" https://www.youtube.com/watch?v=WKMnkfS Par to, ka radīt nozīmē reflektēt par pasauli sevī, kas rodas, mijiedarbojoties ar pasauli apkārt. Man šobrīd nav daudz paziņu mākslinieku. Reiz bija grafiķe, kura dzīvoja man tuvu, mēs šad un tad sarunājāmies par to, kā ir gribēt darīt lietas, par ko Latvijā maz maksā. Kā ir strādāt maizes darbu, lai varētu atļauties atlicināt laiku tās darīt. Šajā video uzsvērtas vairākas lietas: Radošie cilvēki: 1) Ir ļoti jūtīgi 2) Jūt vajadzību dot pasaulei 3) Veido tādas analoģijas savā iekšējā pasaulē par procesiem, notikumiem, jūtām, emocijām, ka loģiski domājošie ārsti viņus var noturēt par psihiski slimiem 4) Ir ar lielu vajadzību pēc laika vienatnē Tā nobeigumā pieminēta Japānas grāmata un koncepts Ikegai, kas saka, ka cilvēks ir spējīgs dzīvot sabiedrībā, ja ir atradis lietu, kas 1) Padodas 2) Patīk 3) Par ko maksā 4) Kas ir vajadzīga sabiedrībai Tajā pat laikā minēts, ka liela daļa mākslinieku, kas neprot un negrib neko citu darīt, kā tikai radīt, sabiedrībā dzīvot nemaz negrib. Un tāpēc ir nelaimīgi, jo cilvēks bez sabiedrības pilnībā iztikt nevar veselīgā formā un ilgstoši. Video man šķita tiešām depresīvs. Cilvēks var palaist vaļā savu mākslinieka identitāti un dzīvot ar citu sajūtu, ja viņam ir kaut viena cita kopiena, profesija, amats, sabiedrība, pie kā viņš pieder. Es, piemēram, trenēju šahā, un šaha treneri ir citādāki kā rakstnieki. Mācu latviešu valodu un angļu valodu, tulkoju, un valodnieki ir citādāki kā šaha treneri. Laboju datorus, un IT speciālisti ir citādāki kā valodnieki. Mans pašvērtējums tāpēc nav tik ļoti atkarīgs no tā, vai mans jaunākais stāsts kādam ir paticis, vai kaut viens cilvēks pateicis, ka tur izlasījis jaunu veidu kā paskatīties uz pasauli, un tas viņu sajūsminājis. Tajā pat laikā komplimenti manu ego neceļ tik ļoti debesīs, jo zinu, ka augšana un izcilība ir daudzu gadu pakāpenisks process, turklāt humanitārajās zinātnēs un mākslā arī mazliet relatīvs. Es kaut ko daru, jo mīlu procesu. Gala rezultāts nekad nav tāds, lai būtu 10/10, nekad nav perfekts. Es kļūšu viedāks un izdarīšu vēl labāk. Tā vienmēr notiek. Vissvarīgākais ir radošam cilvēkam saprast pašam sevi. Jo Tu esi sev pirmais kritiķis, pirmais fans un atbalstītājs. |
| Tuesday, April 23rd, 2024 | |
| 3:08 am | Satīri savu istabu, vecīt! Dž. P., iespējams Manas pārdomas sākās, kad mans čoms pagājušajā gadā apprecēja pedantisku dāmu. Īsi pēc tam viņš ieradās manā dzīvoklī un paziņoja, ka te kārtība ir 3/10 līmenī. Man tas kā skolotājam piedūra un es nolēmu laboties. Drīz pēc tam viņš mums ar dzīvokļa biedreni nopirka jaunu spoguli, lai būtu labāka kārtība. 40 gadus atpakaļ ražots spogulis, lai arī praktiski jauns, ko grasījāmies uzstādīt, labāk lai iet miskastē. Uztraucoties par to, ko vēl viņš varētu mums uzdāvināt, es iegādājos mini putekļu sūcēju, lai drošības labad izsūktu dzīvokli reizi dienā. Ja nu viņš piebrauc kādu reizi bez brīdinājuma un atkal secina, ka man te ir bardaks. Kopš tā laika es katru rītu pētu putekļus uz grīdas. Tos, kurus var 1.5m attālumā saules gaismā redzēt, ar roku vai putekļu sūcēju, vai lupatu, pārvietoju prom no grīdas vai virsmām. Speciāli noteicu, ka sestdienās es pārbaudu durvju stenderes un rokturus, vai tie ir nospeķoti ar sviedriem. Vēl virtuves grīda, tā ir īpaši bīstama. Pleķus ir jāpamana, pirms tie iesūcas linolejā. Virtuves linoleju ar egļu ekstraktu mazgāju katru nedēļu. Sienas viņš draudēja pārkrāsot, ja tās nosmērēsim. Tāpēc tām eju garām, ēdu atstatus no visām sienām virtuves vidū, lai drošāk. Uz galda obligātas ir vaska drānas vai paliktņi. Citādi ar bietēm vai citu grūti tīrāmu sulu var nosmērēt galda virsmu. Ņemot vērā manu tīrības pakāpi, gandrīz visas mēbeles ir baltas, lai labāk varētu redzēt putekļus. Logus jātīra ļoti bieži, jo no ārpus vējš sanes putekļus. Ventilācijas lūkas tāpat. Kājslauķis jātīra arī bieži. Viņš solīja pēc nedēļas pie manis atbraukt, un es jau domāju, ko vēl varētu nospodrināt. Jo tomēr gribu parādīt, ka varu tīrības ziņā ar viņa sievu - inženieri stāvēt blakus. Neviena sieviete mani nav tā lamājusi par bardaku mājās kā viņš. Tāpēc, kad ir brīvs brīdis, meklēju, vai izlietnē ir kaut mazliet tauku, ko notīrīt. Pēc tam paliek ap sirdi tik labi. |
| Monday, April 22nd, 2024 | |
| 1:54 pm | Pirmdiena 22.04 Pamodos ap 13.00, kaut aizgāju gulēt kā parasti. Ārā sniegs. "Rīts" vēss. Dzeru ingvera tēju un sildos. Vakar skatījos kandidātu turnīru šahā. Pēc vairāku stundu partijas divi galvenie pretendenti uz pasaules čempiona nosaukumu pēdējā kārtā partiju pabeidza neizšķirti, un kandidātu turnīru uzvarēja jaunais spēlētājs Gukešs no Indijas. Tikai 18 gadu vecumā viņš spēlēs novembrī par pasaules čempiona nosaukumu šahā. Līdz akadēmiskā gada nobeigumam Latvijā palikušas apmēram 8 nedēļas. Iekopēju novēlējumu šai dienai: "Tu vari visu, Ja vien dari no sirds, Kad radi ar smaidu, Bet ieliec patiesu atdevi.. To var sajust, Pat neko nesakot, Jo sirdslietas Nemaz nevajag izskaidrot. Turpini, Tev lieliski sanāk!!! Lai patiesi laimīga radīšanas dieniņa🕊🦋🌼🌺🤗🤗🤗" |
| Monday, April 15th, 2024 | |
| 5:43 pm |  . No vadītājas Ineses https://www.facebook.com/inese.auzi https://www.instagram.com/handmade_by_i "Liesim sojas vaska svecītes, dekorēsim ar Mīļās Māmuļas Zemes veltēm🌿, dzersim siltu tēju🫖 un svinēsim kopā būšanu🥳! Un tagad - ejam un Radām! (var arī sēdēt)💚 Lai skaista un priekpilna šodiena un visa dzīve!🥰" Lūgums pieteikties pie Ineses personīgi līdz 22.04. (Tas vajadzīgs savlaicīgai izejmateriālu sagādei) Pilns pasākuma apraksts: https://fb.me/e/4o7oJErpx |
| Friday, April 12th, 2024 | |
| 2:28 am | Tā ir viena no dienām Tu pamosties un man saki "Šodien ir fantastiska diena" "Viss ir iespējams" "Mēs mūs mīlam" Mēs dzeram brokastu tēju, ir silti un jauki Es saķemmēju Tev matus, Tu sameklē man skapī saskaņotu uzvalku Autobuss atnāk laikā Blakus sēž smaidīgi cilvēki Darbā Tevi apskauj un priecājas redzēt Tu atver logu Pa biroja galdu lēkā sauleszaķīši Nostājies saulē un ievelc pilnas krūtis gaisa Tad uz jogas paklājiņa, turpat darba kabinetā Izstaipies kā kaķis Diena ir sākusies |
| Thursday, April 11th, 2024 | |
| 3:16 pm | Blogošana ceļ vibrācijas ↑  . |
| Friday, April 5th, 2024 | |
| 1:20 am | “Skaistā dzīve” Mēs šovakar sākām plānot sestdienu. Brīva diena mums abiem. Mēs noteikti gulēsim vismaz līdz desmitiem. Tad es viņai uztaisīšu brokastis. Putru un pankūkas ar džemu. Padzersim karstu tēju. Brokastu laikā būs klusums. Vajag pamosties. Tad paspēlēsimies ar kaķiem. Tie priecīgi skrien pakaļ bumbiņām, tvarsta plīša putniņu, iesietu koka kātā. Pēc tam mēs sataisīsimies uz pilsētu. Dosimies apskatīt mākslas galerijas. Pasēdēsim picērijā, pusdienās apēdīsim picas. Nesteidzīgi un laiski, kā gurdeni kaķi, dosimies klaiņot pa Rīgu drēgnā pavasara rītā. Varbūt sarīkosim pikniku Ķīnas namiņā Kronvalda parkā. Atpakaļ brauksim, kad būs apskatītas galerijas, noklausīts kāds koncerts, mūsu ziņkārīgās acis būs novērtējušas, kas jauns vietējo dizaineru veikaliņos. Mēs daudz strādājam, bet vēl vairāk atpūšamies. Daudz meditējam, bet vēl vairāk esam māte un tēvs. Viņu sauc Rasa, un viņa strādā veseļotavā. Viņa sākumā bija fizioterapeite, tad vēl mākslas terapeite, tad vēl mūzikas terapeite, tagad viņai vienkārši ir savs kabinets. Pie viņas var tikt, ja rehabilitologs nosūta. Viņa cilvēku izceļ ārā no panīkuma. Ja Tev ir mazs dzīves besītis – samīcīs Tavu ādu, liks besīti uzzīmēt, izdauzīt uz ksilofona. Beigās paprasīs, uz cik desmit ballu skalā jūties. Samīļos un pateiks, ka viss vienmēr var palikt tikai labāk. To pateiks tādiem vārdiem, ka iziesi no kabineta optimisma pilns. Man pašam darbs līdzīgs. Sākumā strādāju ar neredzīgiem bērniem, tad ar autiskā spektra bērniem, tad ar bērnudārza bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm, tad ar pieaugušajiem, nu atkal mācu visus, kam vajadzīga ticība saviem iekšējiem spēkiem. Plaša spektra pedagogs. Mani var atrast kabinetā ar nosaukumu “metodiķis”. Kādā skolā, kura ir mazliet ārpus Rīgas. Kad mēs atbrauksim mājās, droši vien gulēsim. Jo kaķiem patīk ar mums kopā gulēt uz lielā dīvāna. Pēc tam ēdīsim. Dzersim tēju. Atkal gulēsim. Paskatīsimies kādu multfilmu. Ja ļoti sagribēsies strādāt, tad es varēšu rakstīt pasaku, viņa to ilustrēt. Vai arī mēs varēsim iedziedāt kādu duetu. Kaut vai Menueta “Viņi dejoja vienu mūžiņu”. Kā saprotat, vārdus mēs mainītu, mūzika paliktu. Mums patīk arī taisīt intravertu diskotēkas. Tas ir tā, ka Zūmā saslēdzas astoņi intraverti. Ekrānā nav neviena. Katrā no astoņiem lodziņiem pēc kārtas skan dziesma. Pārējie intraverti to klausās un sēž deju plača (savas istabas) malā uz dīvāna un skatās pa logu. Patiesībā viņi ļoti jūt līdzi melodijai un savā iztēlē kratās uz visām pusēm kā traki. To tikai nevar redzēt. To var iztēloties. Arī tas jau ir daudz. Mēs esam spēlējuši arī melanholiķu teātri. Atnāk skatītāji, divi aktieri nosēžas uz skatuves atrotītām piedurknēm un skatās uz zilu gleznu, kas tiem nolikta priekšā. Skatītāji arī tiek aicināti vērot zilo gleznu. Gleznā ir tikai maiga zilā krāsa. Pēc piecām minūtēm viens no aktieriem sāk raudāt. Tad raud otrs. Pēc brīža publikā viens pakaļ otram visi sāk raudāt. Šņuksti un stenēšana, vaimanas un smiekli sāk mīties zālē. Tas viss kļūst skaļi un vēl skaļāk, līdz pēdējais skatītājs vairs nespēj raudāt un sāk skaļi smieties. Tad trešais aktieris zilo gleznu no skatuves nones un tās vietā noliek dzelteno. Visi skatās uz to. Pēc brīža abi pirmie divi aktieri paspiež viens otram roku. Sāk teikt komplimentus. Pēc iespējas grandiozākus “Tu esi tik skaists, ka Tu varētu pāvam asti dekorēt ar savu acu skatienu” un “Tava roku veiklība ir tāda, ka Tu varētu žonglēt ar piecpadsmit karotēm gaisā vienlaicīgi”. Visi skatītāji tiek aicināti teikt arī komplimentus blakus sēdošajiem. Pēc brīža visi ir brangi salielījuši un izteikušies uz otru, saņēmuši fantastiskus komplimentus un teju levitēdami atstāj teātra telpas. Visiem pieauguši spārni, pirms tam izraudot visu, kas turēja pie zemes. Šādas izrādes prasa daudz enerģijas, bet mēs ar Rasu priecājamies tās vadīt. Efekts parasti turas divas nedēļas no vienas pusstundu garas izrādes. Sestdienas vakarā der pastaiga pa mežu. Dažreiz mēs ņemam kaķus līdzi mugursomās ar iluminatoriem. Kaķi prot prasīties ārā, ja vajag uz tualeti. Mēs tad kāpjam kalniņā un atkal taisām pikniku. Pikniks saulrietā ar diviem kaķiem un diviem mīlētājiem. Mēs tādu gleznu plānojam pasūtīt. Sestdienas pašā vakarā galva ir tukša no visa, kas noticis. Daudz iespaidu, kustību, mākslas un mūzikas. Rasa dziedina kaķus, tie nevis viņai guļ virsū, bet blakus. Medicīna un pedagoģija. Tās saiet kopā vārdā “doktors”. Doktors “docē”. Docēt nozīmē mācīt. Zināšanas dziedina. |
| Sunday, March 31st, 2024 | |
| 11:31 pm | Pavasara prieks Šodien pie manis Radošuma skolā bija kvilinga nodarbība. Veidojām priecīgus un košus, pavasarīgus ornamentus. Nākamo plānoju sveču liešanas nodarbību 28. aprīlī. Laipni aicināti visi interesenti Rīgā, Biķernieku ielā 25.  . |
| 4:43 pm | Šorīt man bija jēdzīga saruna. Man pateica, ka iet 13 gadus psihoterapijā un 6 gadus uz meditāciju centru ir sevī ieguldīts laiks un nauda. Ar to vajadzētu lepoties. "Cilvēki grib krutu dzīvi - privātmāja, auto ar personīgo šoferi, darbs ērtā laikā un daudzumā, skaistu sievu vai gudru vīru. Bet, vai viņi paši ir tik kruti, lai būtu tādu dzīvi pelnījuši? Vai viņi strādā ar sevi, kaļ savu laimi, lai tiktu gan uz priekšu, gan uz augšu dzīvē? Vai viņi uzņemas atbildību par visu, kas viņu dzīvē notiek? Lielākoties, nē. Jā, ir sievietes, kam jēdzīgāk liekas, ka čalim ir moderns auto, nevis viņš ir mīļš, gādīgs, rūpīgs un jauks. Taču izmainīt savu raksturu un ieradumus ir daudz grūtāk nekā dabūt auto tiesības un uz kredīta paņemt auto. Ja Tevi nenovērtē, tad pārtrauc kontaktu ar tādu cilvēku. Punkts." Current Music: The neverminds |
| Wednesday, March 27th, 2024 | |
| 1:57 am | Teenage angst? Atceros, kad man bija 15 gadu, es domāju, ka pieaugušie ir stulbi, jo nesaka to, ko domā un jūt. Pieaugušie man šķita stulbi, jo daudz ko darīja pienākuma dēļ. Lai būtu ģimene, maize uz galda. Uzupurējās, lai tikai mašinērija, sistēma, darbotos. Pieaugušie uzticējās ekspertiem, viens otram, valdībai, armijai, lai tikai būtu relatīvs miers. Pieaugušie nešķīrās, lai tikai bērniem būtu abi vecāki. Pieaugušie meloja acīs skatīdamies, jo vairījās sāpīgās patiesības. Mātei nav taisnība, jo viņa norij skumjas Tēvam nav taisnība, jo viņš nepilda solījumus Vecvecākiem nav taisnība, jo viņi, dzīvojot 20 gadus kopā, nav iemācījušies bez plēšanās sadzīvot. Citi bērni, tiklīdz iemācās melot un liekuļot, kļūst līdzīgi pieaugušajiem, tāpēc pretīgi. Pieaugušajam nau vērc teikt, ka viņš ir stulbs, jo viņš to zina. Tā kā viņš to zina un patiesība kož acīs, tad parasti viņš paliek dusmīgs, jo norāda uz viņa meliem, liekulību, norītajām emocijām, dusmām, aizvainojumu, bailēm un vispār norīto individualitāti. Vīriešiem nau vērc teikt, ka viņi ir stulbi, jo viņu ego jau tā ir uz pārsprāgšanas robežas. Sievietēm nau vērc teikt, ka viņas ir stulbas, jo viņas jau tāpat raud un dzer vīnu par daudz. Vecmāmiņai nav vērc teikt, jo viņa vaimanās, ka bez upurēšanās neviens bērns nebūtu piedzimis, mātes loma ir nest kaklā krustu līdz bērns spēj sevi uzturēt. Vectētiņam nav vērc teikt, jo viņš, vai nu izvilks siksnu, vai pateiks, ka "Tu pati neko nesaproti." Jēga ir no dzīvniekiem, jo tie nav stulbi. Kad grib mīļoties, rej un ņaud. Kad grib, lai liek mierā, rej vai šņāc. Saka, ko jūt. Jēga ir no draugiem, kas nebaidās būt ievainojami un ir trū friends. Trū draugi pateiks sejā, ja esi tajā dienā bijusi miskaste, bet nedurs dunci mugurā, tenkojot un aprunājot. Pieaugušie arī ir stulbi, jo mēģina dzīvot manu dzīvi manā vietā. Domā, kur man studēt, par ko strādāt, ar ko tikties, kādu mūziku klausīties, kādai reliģijai pievērsties. Es gribu būt brīva!! ps. Visi pieaugušie nav stulbi. |
| Sunday, March 24th, 2024 | |
| 2:45 pm | Piedāvāju noklausīties interviju ar muzikoloģi No šī rīta Radio Klasiska par situāciju ar muzikoloģiju Latvijā https://klasika.lsm.lv/lv/raksts/di |