[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]
Below are the 20 most recent journal entries recorded in
Eos' LiveJournal:
| Saturday, November 30th, 2024 | |
| 12:03 am | If truth was easy, you wouldn't be living a lie. -MrLangobard |
| Thursday, November 21st, 2024 | |
| 5:12 pm | Svarīgi ir, lai mēs mīlētu savu darbu, nauda tad nāks Vakar aizgāju gulēt, pirms tam izlasīdams redditā par letiņiem un naudu - https://old.reddit.com/r/latvia/comment Secinājums tāds - ja Tu naudu tērē uz vairāk nekā vienu pozīciju, ir uz ko ietaupīt :D Otrs - jāplāno vismaz tas, ko var plānot. Trešais - drošības spilvena nauda ir nevis ceļojumam uz Parīzi, bet gan kādam lieliskam piedāvājumam, kur vajag tikai mazliet, lai iesaistītos. Kādai biznesa idejai, piemēram. Ceturtais - ir labāka sajūta dzīvojot bez kredītsaistībām un pieticīgi, nevis ar kredītiem un tad no algas līdz algai Piektais - meklēt jaunus klientus un reklamēt savu uzņēmumu neuzkrītoši ir prasme, kas jātrenē katru mēnesi Sestais - iepazīsti savus paziņas. Varbūt kāds no viņiem prot ko tādu, ko saliekot kopā ar Tavām prasmēm, var padarīt par pakalpojumu, kas ir pieprasīts tirgū Septītais - esi pateicīgs vienmēr un visur, taču patiesi. Laipnība naudu nemaksā, taču uzspēlēta laipnība gan. |
| Tuesday, November 12th, 2024 | |
| 10:27 pm | Recenzija par izrādi "Lūk, istaba šī" Mihaila Čehova teātrī šovakar. Izrāde bija liels pārsteigums, jo notika tiešām mazā dzīvoklītī pagrabstāvā pašā Vecrīgas sirdī. Sajūta, telpā ienākot, bija kā The Smiths dziesmā "Take me out tonight Where there's music and there's people And they're young and alive" jo visi bija priecīgi saspiedušies, istabā ap četrdesmit cilvēku. Izrādes vadītāja apjautājās sanākušajiem, vai visiem ir silti un mājīgi. Aicināja ieliet sev tēju un paņemt cepumus. Izrādes pamatā bija gruzīnu dziesminieka Bulata Okudžavas dziesmas, ko izpildīja soliste/izrādes vadītāja un ansamblis, kurš sastāvēja no ģitārista, čellista un akordeonistes. Interesants elements izrādē bija tas, ka vadītāja no zāles izsauca skatītājus, lai tie izvēlas puzzles gabaliņu no puzzles, kurā bija attēlots pats Okudžava. Atbilstoši izvilktajam gabaliņam tika dziedātas dziesmas no kādas no tematiskajām grāmatām - par cilvēku, par mīlestību, par sievietēm, un vēl bija piecas citas grāmatas. Pārāk aizrautīgas izrādes baudīšanas dēļ izrādes vadītāja arī mani izsauca uz skatuves. Sākumā lika izvēlēties numuru dziesmu grāmatai. Pēc tam izsauca otrreiz un lika nodziedāt kopā ar viņu vienu no Okudžavas dziesmām. Jāsaka godīgi, ka nebiju pārāk gatavs, taču citiem skatītājiem patika. Okudžavas dziesmas man asociējās ar Džoniju Kešu. Viņi abi dzīvoja vienā laikā - no 1932. gada līdz gadsimta beigām. Dziesmas un emocijas līdzīgas, tikai, saprotams, ka krievu mentalitāte ir atšķirīga no amerikāņu mentalitātes. Lai arī mana krievu valodas prasme dažreiz bija par vāju, lai izsekotu ātriem dzejas rečitējumiem, kopumā man patika sirsnīgā atmosfēra, mazais "dzīvokļa izrādes" formāts. Izrādei mīnusu bija maz - mikrofons apmēram divdesmit piecu kvadrātmetru telpai bija uzregulēts par skaļu. Par pašu Okudžavu bija dažas remarkas, to varēja būt daudz vairāk. Gaišums, labsirdība un kopā sanākšanas prieks mājoja klausītāju sirdīs, tikai bija mazliet klātesoša sajūta, ka tiek dziedāts par kādiem aizgājušiem laikiem, kad šādu dziesminieku bija daudz vairāk, tos sauca par tautas māksliniekiem, tie bija lielā cieņā, taču tagad tos atceras vien šaurs loks entuziastu. Sajūta kā latīņu dzejas vakarā. Varbūt tā šķita tikai man, jo es patiešām tajā laikā, kad Okudžava bija populārs, nedzīvoju. Taču tieši tāpēc bija tik vērtīgi pabūt šajā atmosfērā un uzzināt. Brīnums no teātra, brīnumu sezona ir sākusies! |
| Thursday, October 31st, 2024 | |
| 10:51 pm | Vakars bez ezera Šodien uz šaha nodarbību neviens neieradās. It kā jau bija gaidāms, bet nu būtu forši, ja kādam bērnam šahs šķistu svarīgāks par svētku svinēšanu. Šodien atkal runājos ar augstskolas pasniedzēju par to, kā piesaistīt sponsorus matemātikas atklātajai olimpiādei. Es tiešām ceru, ka kāda no manām idejām nostrādās: 1) Jāmeklē starp to bērnu vecākiem, kuru bērni paši tajā olimpiādē piedalās 2) Jāmeklē nevis 2.5 mēnešus iepriekš, bet vismaz pusgadu iepriekš. Biznesā ir ceturkšņi un pusgads/gads grafiks uz priekšu 3) Jāmeklē caur paziņām, LV tā daudz kas aizvien notiek 4) Jāmeklē caur RV1Ģ absolventu salidojumu. Tā skaitās krutākā skola, kuras beidzēji mēdz būt lielu biznesu līdzīpašnieki. Rīt piecas nodarbības, četras pēc kārtas. Augstskolā profesore saka, ka jau pēc 2 lekcijām augstākās matemātikas trešajā viņa sāk pielaist neuzmanības kļūdas. Man, ja esmu labi izgulējies, sanāk ok, taču viņai tā ir augstākā matemātika, man tikai vidusskolas. Un viņa ir par ap 15 gadiem vecāka. Es to rakstu drīzāk tāpēc, lai sev atgādinātu, ka, ja viņa regulāri saka, ka viņu vajag izlabot, tad man nav ko kaunēties, ja privātskolēnu klātbūtnē kļūdos. Novembrī būs silti, būs ļoti daudz darba, taču pirmais semestris ir jau pāri pusei. Turklāt, ja uzraksta pēdējo kd. kombinatorikā decembra vidū, tad decembra 3.nedēļā var dabūt matemātiskās spēles, mums vismaz tā solīja. Šautriņu mešanai laika paliek aizvien mazāk, jo es ļoti gribu kvalitatīvi noprezentēt par matemātikas filozofiju otrdien. Manai prezentācijai atvēlētas 15 minūtes. Lasu daudz zinātnisku tekstu par to. Latvijā, varbūt, tikai Šuvajevs ir ko tajā jomā pētījis. Lai tur pētītu, it kā vajag vismaz divus grādus, vienu katrā nozarē, un tā ir reti kuram. Man ir ievads filozofijā nokārtots vairākas reizes, turklāt vienu rudeni studēju filozofijas bakalaurā. Taču tā ontoloģija un epistemoloģija ir viena sarežģīta padarīšana. Edit - Kārlis Podnieks, LU informātikas profesors, ir šo un to uzrakstījis. |
| Wednesday, October 23rd, 2024 | |
| 12:17 am | Reklāma par šautriņu mešanas sportu Ar lielu gandarījumu šodien saņēmu šautriņu mešanas kluba Asās Adatas Darts biedra kreklu. Šautriņas metu hobija līmenī, veltot tam ap 7 - 14 stundām nedēļā, taču labprāt iemācīšu spēles noteikumus interesentiem. Mani var sastapt pie mērķiem gandrīz katru otrdienu no 18.00 Rīgā, Pepsi centrā, Uzvaras bulvārī 10. Šautriņu mešanas sports ir precizitātes sporta veids, tāpat kā golfs vai loka šaušana, tāpēc fiziskā sagatavotība ir vajadzīga minimāla. Klubā spēlē arī dāmas un juniori. Metot šautriņas var iemācīties savaldību, iepazīt sevi, attīstīt roku un acu koordināciju. Sports ir atšķirīgs no citiem ar to, ka spēlētājs, galvenokārt, spēlē pats pret sevi - jo mierīgāks, drošāks ir, jo vairāk sacensībās izpilda apgūto tehniku, jo labāku rezultātu var sagaidīt. Sasniegt jaunus personīgos rekordus ir lieliska motivācija. |
| Sunday, October 13th, 2024 | |
| 4:26 am | "Sajūsma" Vienu dienu viņa piecēlās no gultas brīvdienā un nodomāja: “Mums visiem ir talanti, kur ir palikusi sajūsma?” Mani talanti ir pārtapuši prasmē labi darīt savu darbu. Gribētos pamēģināt darīt ko jaunu, ja nu man tur arī ir talants. Vismaz brīvdienās dzīvot kā cilvēkam, kuram ir samaksāti visi rēķini, ledusskapis ir pilns, kumode arī pilna ar uzkodām, var vismaz vienu dienu aizmirst par ēst gatavošanu, par atbildēšanu uz e-pastiem, par telefona pārbaudi. Es pati uzņēmos visas šīs saistības, taču gribētu tikpat viegli būt ārpus tā visa. Es gribu būt brīvs cilvēks. Piemēram, šodien es zvanu uz Saulkrastiem, jo tur strādā mana draudzene. Viņa ap 10.00 paceļ trubiņu un ir jau izdzērusi divas rīta kafijas, izstaidzinājusi visus zirdziņus, un nu kārto stallī barības siena ķīpas. Viņa drīz dosies uz dārzu. Es viņu sazvanu un palūdzu, lai man atstāj atslēgu. Iekāpju auto un braucu. Saulkrasti ir tuvu. Mazāk par stundu. Ārā pūš silts rudens vējš. Pie jūras ir tik svaigs gaiss. Zirgi bubina un ir pārsteigti. Es esmu ciemos. Vienmēr noglaudu muguras, pabužinu. Paņemu savējo, ar ko man viskopīgākā valoda, dodos gar jūras krastu. Vaigos ir sārtums. Plus desmit grādi, rīta saule, tik svaigs gaiss, ka plaušas no prieka dejo. Es domāju, vai zirdziņš jūt to manu sajūsmu. Ka esmu ārā no ofisa, ka jāju, ir saule, vējš, jūra, un es ļoti mīlu iespēju būt dzīvai. Esmu ļoti pateicīga draudzenei, kura man uztic atslēgu. Un zirgu. Pēc izjādes aizvedu zirdziņu atpakaļ. Iebraucu pie draudzenes, kura šobrīd dārzā apcērp krūmus. Ievedu viņai no vakardienas pašceptās plātsmaizes gabalu. Viņa sastrādātām rokām apskauj mani, sakās, ka tik laimīgu mani sen nav redzējusi. Mēs ejam viņas verandā dzert karsto upeņu dzērienu. Jautāju, vai visiem zirgiem labi ar veselību, vai ir nosiltināts viss, vai viņa ir gatava ziemai. Viņa atbild, ka mūsdienās ir vieglāk, daudz kas ir izturīgāks. Viņas divstāvu koka māja ar mazajiem, apaļajiem lodziņiem un dārzu kā tāds aizpagājušā gadsimta brīnums arī manī sajūsmu rada. Kā mazas, priecīgas bezdelīgas, es velku savas plaukstas gar mājas ādu – ārējām sienām, durvīm, cenšos ar acīm sameklēt mājas patieso saimnieku - rudu runci. Mēs pabeidzam sēdēt un pļāpāt, apēdušas manu cienastu, samīļojušās sirsnīgiem vārdiem, nu gan manas plaušas, gan sirds pielijusi daudz sīkas, čalojušas sajūsmas. Viņai ir sava ikdiena, man sava. Aizbraucot ciemos, viņas problēmas šķiet kā atjautības uzdevumi, kurus atrisinot, no Ziemassvētku eglītes salatētis noceļ pēperkoku par katru. Viņai mana ofisa dzīve šķiet neizprotama, viņa dzīvo tuvu jūrai, audzē zirgus, kamēr es menedžēju cilvēkus. Kad mana sirds iet pāri malām, es pasmeļos no viņas sirds, un viss salīst atpakaļ par mazām pudelītēm. Visas emocijas izgaist, iestājas manai sirdij tāds agregātstāvoklis, kad man var notikt, kas notikdams, es smaidīšu un māšu ar galvu, un visi klienti telefona otrā galā varēs domāt, ka “šī ir pārāk ķerta, lai iežēlinātu, viņa visur saredz izaugsmi un izaicinājumu, ar trakām pa labam”. Braucu mājās pēcpusdienā pēc sarunas, magnetolā auto pilnā kaklā dzied par dzimtas sargātāju, dievieti. Es dziedu līdzi, tāpat vien. Par tiem jaunajiem zirdziņiem, kas pēc desmit gadiem manai meitai sagādās daudz prieka. Meitai atstāju uz galda sviestmaizes un uz tām zīmīti: “Aizbraucu pie draudzenes zirgiem. Būšu vēlā launaudzī”. Viņa droši vien tagad, kamēr es auroju savā auto, lasa grāmatu pie loga istabā un ir pats miera un paklausīguma paraugs. Cik labi ir būt brīvai un darīt tikai to, ko dvēsele liek! |
| Thursday, October 10th, 2024 | |
| 8:25 pm | Pirmais pētījums ir veikts, nākamais sekos (pedagoģija) Jo tālāk pedagoģijas studijās, jo mazāk man šķiet, ka es vēl jebkad strādāšu skolā. Kā direktors varbūt, citādi diez vai. Visi mani profesori/docētāji skolas vietā izvēlējušies augstskolu kā darba vietu jau agrā jaunībā. RTU un LU ir daudz lielāka autonomija no Izglītības un Zinātnes ministrijas. Jā, RV1Ģ, RV2Ģ, RV3Ģ, Siguldas, Cēsu, Valmieras ģimnāzijām arī esot mazliet autonomijas, taču mazāk nekā augstskolām. Otrdien veicu studiju vidē pētījumu: "Kāpēc tik maz vīriešu strādā par matemātikas skolotājiem sākumskolās Latvijā?" Pētījuma rezultāti ir tādi, ka atvērtajā jautājumā respondenti atbildēja visbiežāk, ka: "Vīrieši jūtas nekomfortabli klasē ar maziem bērniem". Jautājumos, kur 10 ballu skalā bija jānovērtē lielākās problēmas, kas traucē sākt vīriešiem mācīt matemātiku 1. - 6. klasē, top 3 iemesli ir: 1. stress darbā 2. zemais atalgojums 3. nesamērīga darba slodze Šobrīd skolās ir ap 13% skolotāju vīriešu, 2023.gada dati. No psiholoģijas viedokļa tieši mazajās klasēs bērniem ir vajadzīgi paraugi, ka abu dzimumu skolotāji ir normāla parādība. Tieši tajā vecumposmā, pirms pusaudžu gadu iestāšanās, skolēni var gūt daudz vērtīga, mācoties no skolotāja vīrieša. |
| Monday, October 7th, 2024 | |
| 4:09 pm | Katriem studentiem savas lūgšanas Our prayer before tests in chemical engineering school: Our Professor Who art in equilibrium with his environment Cited be thy name Thy activity coefficient equal to one Thy ideal work be done In lab as it is in theory Forgive us this day our non-idealities As we forgive those who create entropy against us Lead us not into assumption But deliver us from error. For thine is the engine, the power, and big G. For ever and ever. Ah-CHEN |
| Monday, September 30th, 2024 | |
| 1:10 am | Dating Apps Are Dead https://www.youtube.com/watch?v=9wsNPOu From Asmongold. Izskatās, ka būs vien jāiet ārā no mājas un jāprasa visām paziņām, lai iepazīstina ar savām draudzenēm. |
| Friday, September 27th, 2024 | |
| 2:49 pm | People are people, introverts unite behind covers of their favourite books Patiešām nesaprotu, kāpēc cilvēki iepazīšanās portālos neraksta par sevi. Bildes izsaka maz. Skaistums nāk no iekšām. Kādai dāmai bija citāts profilā "If your personality is ugly, you are ugly. No matter how beautiful cover is". +100 par to. Tik daudz cringe. Vai ir daudz prasīts, lai cilvēks būtu izglītots? Es esmu studējis pedagoģiju, filozofiju, fiziku, valodas. Vissakarīgākās sarunas man ir ar tiem cilvēkiem, kas pārzina mākslas un filozofijas vēsturi. Kāpēc lai es satiktos ar kādu, kas nezina, kas ir Sturm und Drang? Vai, nav lasījusi Vertera ciešanas, Faustu? Brīvs cilvēks zina vēsturi. Pats rada mākslu, pašam ir viedoklis. Brīvam cilvēkam ir savs mugurkauls, sava pārliecība. Tāpēc man patīk sievietes ar mugurkaulu un kritisko domāšanu. Kas prot rakstīt. Un runāt. Un ģērbties. Un ir pašpietiekamas. Vai tas ir tik daudz prasīts? Varbūt tiešām vecumgrupā 45+ šis viss ir daudz reālāk. Kā man literārais konsultants teica: "Daļai sieviešu pēc 40 uznāk kaut kas, kas viņas urda dabūt otro maģistra grādu. Gribas aizlāpīt caurumus izglītībā". Man šķita, ka pēc 16 gadu vecuma visi, kas ir mācījušies vai mācās ģimnāzijā, prot nosaukt savu mīļāko filozofu. |
| 12:51 am | Es gribēju randiņu Mežaparkā, kad tur bija pavasarī tik skaisti. Pastaigu takas, restorāns Bella Bella, sēdēt ar siltu tēju termosā pie Ķīšezera. Dāma nepiekrita un tā vietā otrajā tikšanās reizē lika man strādāt. Saregulēt pulksteņus, gatavot ēst, palīdzēt pārkārtot dzīvokli. Arī miskasti viņai iznesu. Ļoti prozaiski. Taču es ļoti novērtēju. Vai tas ir normāli vienreiz satiktam vīrietim iedot savas dzīvokļa atslēgas? Es sēdēju viņas istabā un skatījos uz gleznām ar eņģeļiem. Tie man patika visvairāk. Viņai bija daudz eņģeļu. Pagāja gads, un es arī sev istabā ieliku eņģeli. Uzzīmēju viņai kleitu ar eņģeļa dekoru. Uzrakstīju stāstu, kur viņas aizstāvis ir eņģelis. Es sev pateicu, uzliku par pienākumu, ka, lai ko viņa darītu, es cenšos to pieņemt ar beznosacījumu labvēlību. Uz to atskatoties pēc pusotra gada šķiet, ka vajadzēja sevi cienīt vairāk. Es bieži piedāvāju palīdzēt, jo man bija liela ticība, ka viņa tiks uz savām kājām. Tā arī notika, taču bez manis, stipri vēlāk. Taču laiks ir relatīvs jēdziens. Ja viņa tika uz savām kājām pusgadu pēc manis pareģotā laika, arī tas ir fantastiski. Tieši tā atbildības sajūta attiecībās jau no otrās – trešās tikšanās reizes man šķiet tas, kas man sevī visvairāk patīk. Es daudz ko protu, arī daudz ko praktiski varu palīdzēt. Lielākoties mēs esam bijuši jauni, atsacīties neprotot. Man pēc tam aizrādīja, ka es esmu ieguldījies viņā par daudz un par ātru. Man šķita, ja man tā uzticas, es arī darīšu gandrīz visu, ko varu. Es aizmirsu, ka jāprot gan dot, gan ņemt. Ko tad vispār jauna sieviete var man dot? To, ka viņa mīl sevi, mīl dzīvi, ir labestīga, izstaro atbalstu un dzīvesprieku, viņas klātbūtnē ir miers un iedvesma. Es saprotu, ka tas ir daudz prasīts. Pa priekšu jādabū stabils darbs, stabila veselība, jāuzlabo attiecības ar radiem, draugiem, jāpiedod sev, jānotic, ka esi pelnījusi ko vairāk... Tik daudz kas jāizdara, pirms jauna sieviete sāk spēt izstarot dzīvesprieku! Taču tā var kļūt par viņas kruķi. Ko ar laiku noliek malā, kad nostājas uz savām kājām. Man ir bijušas attiecības, kad es cenšos būt vienkārši labs draugs, un paiet 5 – 7 gadi, un viņa tā arī paliek ar vienu roku karājoties bezdibeņa malā. Salauzto spārnu putni. Žēlo sevi, un tas spārns nedzīst. Glābt vajag pašam sevi. Tā man ir bijusi liela mācība. Beigt tēlot psihologu kādai, kura grib, ka viņu žēlo. Lai ko es teiktu, sieviete var iemācīties sevi mīlēt tikai pati. Pašvērtējumu var izaudzēt tikai pati. Emocionalitāti harmonizēt un saikni ar visaugstāko var iegūt pati. Ja arī kādā iepriekšējā dzīvē es esmu bijis mācītājs, tā ir pagātne. Man patīk būvēt. Es esmu celtnieka dēls. Attiecības, laimi. Varbūt ir vienkārši jājautā biežāk sievietēm tieši: “Vai ir kāds harmonisks veids, kā es varu palīdzēt Tev būt laimīgai?” Jo es tik bieži esmu darījis, pat ja man nejautā. Centies lasīt no lūpām, taču kļūdījies. Viens smaids vai labs vārds var izmainīt dzīvi, taču, vai no manis to gaida? Bieži gaida no kāda, kas ir autoritāte, ideāls, dzīves cirka spēlē vienu horizontāli augstāk jau ticis. Es vienmēr esmu sev jautājis, ko es varu dot. Un, vai tas ir par maz. Taču bieži, daudz vēlāk, izrādījies, ka es esmu gribējis pretī daudz par maz. Kā teicienā: “No ļoti aizņemta cilvēka palīdzību novērtē vairāk”. Tās visas ir rotaļas ar emocijām, jēga ir dvēseles kliedzienā: “Man ir jābūt kopā ar šo cilvēku, tas mums abiem daudz ko dos!!” Ja dzirdi savu dvēseli, tad raksti, saki, dari un pierādi savu “Es Tevi mīlu”. Ja pārpratīs, tad dari vēl, darbus pārprast ir daudz grūtāk par vārdiem. |
| Sunday, September 22nd, 2024 | |
| 1:01 pm | Friends Pēc "How to Make Friends As An Autistic Adult" video https://www.youtube.com/watch?v=LNmgATw noskatīšanās sapratu, ka varētu uztaisīt vēl vienu čeklisti. No sērijas - Tu vari atrast tikai tādus draugus, kāds esi Tu pats. Tātad, manas intereses. 1. Šautriņu mešana 2. Šahs 3. Garīgā attīstība 4. Mūzika, koncerti, mākslas galerijas, zīmēšana, dejošana 5. Proza, literatūra 6. Valodu apguve un tulkošana 7. Lietas par un ap pedagoģiju 8. Radošums, mākslinieciska izpaušanās jebkurā veidā 9. Ēst gatavošana un diētas 10. Kaķu psiholoģija 11. Zinātniskā fantastika filmās un grāmatās 12. Galda teniss 13. Medicīna 14. Skeitbords 15. Animes 16. Tērpu modelēšana Veiksmes stāsts - Kopīgie paziņas mani iepazīstināja ar mana vecuma sievieti, kura dzied, dejo, glezno ļoti labā amatieru līmenī. Mēs aizbraucām uz pasākumu kopā, pa ceļam izrunājām savas dzīves, iepazināmies. Sapratām, kāpēc varam būt TIKAI draugi, viņa godīgi pateica, ka cilvēkiem uzticas maz. Mēs pirmajā tikšanās reizē novilkām skaidras robežas. Pēc tam mēs ar kopīgajiem paziņām vēl regulāri ejam uz mākslas izstādēm un koncertiem. Es ar viņu sarakstos un satiekos apmēram reizi mēnesī. Viņai ir boifrends, un tas visu padara drošāku. Ja es viņu tikšanās reizēs redzu pārstrādājušos vai lielā stresā, to parasti pamanu, un mēs izrunājam, ko viņa gribētu savā dzīvē mainīt, lai būtu vieglāk. Mēs viens otram dāvinam uz svētkiem dāvanas un izsakām komplimentus. Godīgi jāsaka, ka šādās situācijās ir svarīgi, ka es viņas puisim kā cilvēks patīku, un viņas puisis zina, ka mēs esam un būsim ar viņu tikai draugi. Veiksmīgi droši vien ir arī ir tas, ka es viņai vienmēr varu izstāstīt, kā es jūtos, ja kas liels atgadījies. Kas liels atgadās parasti reizi pa pusgadu, tāpēc mums abiem ir labi, ka mēs vienkārši esam. Es viņu ļoti cienu. |
| Friday, September 13th, 2024 | |
| 10:30 pm | “Kustīgās bildes” Mēs sākām plānot nedēļas vidū. Svētdien iesim uz kino. Mums vajadzēja laiku, lai saprastu, kas ir visatbilstošākais šai nedēļai. Izdomāt, ko vilkt, kādas smaržas lietot, kur iet. Pēc kino mēs parasti ejam uz restorānu. Tādu klusu, mierīgu, pietiekami izsmalcinātu, lai tur būtu maz cilvēku. Uzposties un būt patīkamās priekšnojautās, cik būs jautri. Darba nedēļas rudenī ir dažādas, taču agros rītos stāvēt sastrēgumā un domāt par svētdienu ir labāk. Ir prieks izsmieties, filmai vajag būt sirsnīgai, ar piedzīvojumu, gaišu morāli un draudzību un mīlestību. Kā Aristotelis teica: “Cilvēks gūst katarsi un attīrās”. Mēs attīrāmies no slinkuma. Vajag just prieku, aizrautību, degsmi, kaisli, centību, interesi, daudz pateicības un pāri visam kopā būšanu. Labs teātra vai kino skatītājs ievēro kodēto valodu, kas ir aktieru tērpos, mīmikā, žestos, balss tembrā. Kopējais vēstījums palīdz atrisināt cilvēkos konfliktus, kas dziļi nogulsnējušies zemapziņā un aizmirsti. Kino vai teātris tad ir veselīga terapija. Pēc kārtīgas izsmiešanās un izraudāšanās var iet paēst pusdienas vai launagu. Iepriecini sevi un citus – ieveido matus, nokrāso nagus, izvēlies smaržas, piemeklē kurpes un rotaslietas. Es darīšu tāpat. Mēs esam dāvanas viens otram. Mūsu klātesamība pagodina mūs pašus un visus citus, kam ir tas vēriens mūs satikt tās dienas gaitā. Kopā pavadītais laiks smaidos un smieklos, piekrišanā klusējot, mirdzošu acu uzzibsnījumos, ir fantastiska atslodze pēc darba nedēļas. Sievietes, kuras iet gulēt vakarā, ceļas ap rītausmu, dzer kafiju, smaida un sakārto matu cirtas kabatas spogulītī vairākas reizes dienā. Kas ar mani notiek? Vai es aizvien esmu sev lieliska? Birojs ar iestīvināto kreklu, bikšu, kostīmu, augstpapēžu kurpju, kaklasaišu atmosfēru ieliek rāmī. Mēs protam paēst pusdienas aizvērtām acīm ar tādu uzmanību, ka blūze vienmēr paliek balta, pat ja pie otrā ēdiena ir daudz kečupa. Mēs vienkārši esam profesionāļi. Taču piektdienas vakars ar prieku par darba sejas nomaiņu uz privāto seju, par saplānoto atpūtu svētdienā, ir jau priekšvēstnesis brīnumiem. Mēs radām brīnumus ikdienā. Mēs vienmēr izpildām piecu dienu plānu ar uzviju un uzsitam sev uz pleca. Dažreiz kāds cits mūs paslavē, taču tikai pašiem labāk zināms, ko un kā var labāk. Jo vienmēr var labāk. Restorānā skan maiga itāļu mūzika. Šoreiz esam mainītām lomām – klienti esam mēs, un mūs apkalpo. Taču cieņa paliek vienmēr. Kleita izskatās labi, ja mugura ir taisna, pleci atbrīvoti, un sejā ir mierīga, labi padarīta darba un piepildītas dzīves izteiksme. Viss rit pēc plāna un ir labi. Mēs ēdam ļoti lēni, jo svarīgākas ir sarunas. Kādas grāmatas izlasītas, kāda mūzika dzirdēta, kādi jauni plāni izveidoti, kā esošie pavirzījušies. Lēnā dzīve paģēr priecāties un būt pateicīgai par esošo mirkli vienmēr. Vislabākā vieta, kur es varu būt, ir šeit un tagad. Tev jau viss ir. Taču Tu gribi dot citiem un paplašināt savu darbību. Tu jau esi laimīga, taču gribi realizēt ieceres, kas vairotu laimi visā sabiedrībā. Tev jau ir komfortabli, taču vēl varētu būt ārkārtīgi skaists dvēseles saviļņojums klasiskās mūzikas koncertā. Mēs tiecamies uz tādu dzīves mākslu, kurā pašcieņa un laime ir ikdiena. Radām brīnumus sev un citiem. Brīnums notiek tad, kad Tu ieliec savus 100% ierasto 80% vietā. Kad piedomā, lai būtu sirsnīgi un mīļi. Tā enerģija, kad otrs cilvēks, ieraugot Tevis izdarīto darbu, sajūsmā paliek uz pauzes. Dzerot restorānā minerālūdeni un ēdot salātus, ir viegluma sajūta. Pēc restorāna un patīkamas čalošanas par ārpus ikdienas lietām, dodamies mājās. Viņa uz mani tā paskatījās, it kā es viņu būtu patīkami pārsteidzis līdz sirds dziļumiem. Es uz viņu tā paskatījos, lai viņa saprot, ka laime ir attieksmē. Atvērtajās durvīs, pa kurām palaidu viņu pa priekšu, atvilktajā krēslā, kur viņai apsēsties, aiz muguras turētajā jakā, kurā ielikt rokas, ēdienkartē tikai ar garšīgiem ēdieniem, abpusējai cieņai un rūpēm. Viņa man patiešām rūp, un viņa to zina. Pirmdien īsi pēc saullēkta viņa uzliks darba seju, uzvilks kostīmu un dosies darba vidē. Taču man un viņai maciņā ir mūsu kopējais foto, kas mūs sargā visas piecas darba dienas. Sargā no slinkuma, kas liek aizmirst, ka sevi vajag ļoti, ļoti mīlēt un cienīt. |
| Wednesday, September 11th, 2024 | |
| 8:24 pm | Vēl par darbu Šodien sanāca forši parunāt ar matemātiskās analīzes profesori par tēmu "Kāpēc uz sarežģītiem jautājumiem ne vienmēr var sniegt vienkāršas atbildes". Man tiešām ir sajūta, ka pieeja "Esi sajūsmā par to, ko māci, lai līdzsvarotu to, ka bērniem besī ārā" strādā. Ilgstoši par augstāko matemātiku es pagaidām neesmu bijis sajūsmā, taču mazliet nāksies. Kursa biedri izskaidroja, ka 12.klases matemātikas padziļinātais eksāmens tāpat veidojas no Matemātikas I un Matemātikas II darbu summas dalītas ar divi. Tā kā teorētiski, ja pirmo daļu uzraksta uz 40% un otro uz 0%, vidējais ir 20%, un viss eksāmens skaitās nokārtots. *** Pirmoreiz, kopš no kodu kartēm pārgāja uz kalkulatoriem, došos rīt uz Swedbank tikt pie jauna kalkulatora. Tas droši vien ir normāli, jo baterija kādreiz beidzas. *** Šaha darbā man iedeva trenēt meiteni ar vārdu Ēvī. Šis vārds ir pokemona Eevee latviskotā versija, ļoti iespējams. Paguglēju, tas esot igauņu vārds. *** Radošuma skola, visdrīzāk, darbu atsāks oktobrī vai novembrī. Ir skaidrs, ka būs pāru deju nodarbība. |
| Monday, September 9th, 2024 | |
| 9:22 pm | Padziļinātais matemātikas eksāmens Skola 2030, 12.klase Uzņēmos mācīt skolniecei Matemātika II kursu, lai sagatavotos padziļinātajam 12.kl eksāmenam. It kā jau tas integrāļu, atvasināšanas un robežu teorijas minimums, kas viņiem jāzina, ir tiešām izdarāms, taču tā ir pirmā reize, kopš šī Matemātika II ir, kopš 2022.gada, kad kāds ir prasījis privātstundas par šo. Parasti uz Mat II piesakās spējīgi skolēni, taču šeit kādu iemeslu dēļ, ko uzzināšu šonedēļ, padziļinātajai matemātikai pieteicās skolniece, kas matemātiku zinot uz 4. Izaicinājumi ir interesanta lieta. Man patīk. 2025.gada pavasarī nokārtots eksāmens skaitīsies pie 20%, kas arī ir ļoti zems slieksnis, ja rēķina pa 10h nedēļā. |
| Friday, September 6th, 2024 | |
| 1:15 pm | Par studijām un stilu Piefiksēju, ka tajā vidē, augstskolā, ieslēdzas tāds kā stila analizētājs. Salīdzinu sevi ar citām meitenēm, domāju, kāpēc viņas ģērbjas, krāsojas tieši tā, kā to dara. Kāpēc tieši tā? Ja meditāciju centrā mums ir diezgan klasisks un vienots stils - visas dāmas (vidējais vecums 45+) ir praktiski bez kosmētikas, ap 85% dāmu ir svārki vai kleitas, rotaslietas ir reti, pārsvarā kaklarotas, tad augstskolā, izskatās, ka pēdējos 15 gados daudz kas ir apmēram tā pat. Gan krāsoti mati, gan daudz tetovējumu, gan pīrsingi, gan spilgta kosmētika. Tā skaitās akadēmiskā vide. Tāpēc ir prieks redzēt studentes žaketēs, kostīmos, solīdās kleitās. Manā kursā nav nevienas meitenes, kas ģērbtos klasiski. No vienas puses, gribētos vienkārši visu pieņemt un beigt par šo domāt. Taču tā laikam ir kāda ģenētiski predisponēta lieta - meitenes salīdzinās savā starpā pēc izskata, džeki salīdzinās citos veidos. Mani glābj tas, ka esmu lieliskā fiziskā formā, man ir solīdi krekli un bikses, turklāt es atceros, ka man ir 37, bet viņām 20. Man ir pilnīgi ok komunicēt ar kursabiedreni krāsotiem matiem, miroņgalvām uz T-krekla, košu kosmētiku. Salīdzinot ar kursabiedriem, kuri smēķē starp lekcijām, un tad auditorijā smird, tas viss ir ļoti pieņemami. Taču cenšos aprast ar vidi, kurā tagad esmu. Varbūt paies mēnesis un beigšu par to domāt. Gribētos beigt par to domāt ātrāk. |
| Tuesday, September 3rd, 2024 | |
| 11:34 pm | Reklāma tiem kas tic vai grib ticēt Sveiciens Septembrī ✨📚 Gaismas Laikmeta Universitāte ieskandinās jauno mācību gadu jau šo svētdien! Aicinām pievienoties garīgās attīstības un pašpilnveidošanās 9 mēnešu kursam, kura laikā apskatīsim tēmas kā: 🌌 Kosmoloģija 🗿 Civilizācijas 💫 Dvēseles ceļš 🗺️ Kosmiskā ģeogrāfija 🧘 Ķermeņa filozofija 🪷 Dziedināšana Un citas interesantas, sevi un Visumu izzinošas tēmas! Ekvivalents par vienu nodarbību (reizi mēnesī): 30€ 💛 IEPAZĪŠANĀS NODARBĪBA - BEZ MAKSAS 💛 Jau 8.septembrī tiekamies uz pirmo nodarbību klātienē un ZOOM. Vairāk informāciju un pieteikšanās linku meklē Gaismas Laikmeta Universitātes Telegram grupā - https://t.me/+LTwdr3QeocI3YTA0 1.nodarbības darba plānā: ✨Lekcija par kosmiskajiem cikliem ✨Meditācija ✨Lekcija par Gaismas un tumsas īpašībām ✨Gaismas skolotāju loterija Tiekamies jau pavisam drīz! Ar mīlestību, G.L.U. komanda 🙏🪷💛 |
| Monday, September 2nd, 2024 | |
| 12:49 am | What if... jeb īsā LV interneta vēsture manā mērcē Kā būtu bijis, ja es meklētu draugus, tā vietā, lai iemācītos sadzīvot ar sevi? Internets Latvijā bija jau no 90-tajiem gadiem. IRC kanāli man nešķita interesanti, jo cilvēki runāja tajos par ikdienišķo. Ap 2000.gadu bija daudz dažādu forumu, kur varēja sastapt ļoti dažādus cilvēkus. Tajā laikā lielākā daļa interneta lietotāju bija amerikāņi. Kas man lika ik pa laikam dzīvot pēc ASV laika, jo es gribēju ar viņiem pačatot. Es biju vīlies, ka ārzemēs arī ir tikai puiši un meitenes. Ārzemes bija pārāk līdzīgas Latvijai. Tā es domāju, kad biju bērns. Meitenes ap 2000.gadu runāja par darbu, par sapņiem, par ikdienas dzīvi un pienākumiem. Par brīvību, ko var internetā izbaudīt, izveidojot savu personu. Internets bija tāds kā datorspēles SIMS paplašinājums. Tajā varēja ielikt bildes, kuras ir pārtaisītas ar PhotoShop un CorelDraw, var uzlikt sev citu vecumu, profesiju, komunicēt. Var role-play-ot pavisam citu cilvēku un mācīties no citu cilvēku reakcijas uz sevis izveidoto personu. Daļu no tā visa es arī 2000.gadā darīju, taču patiesi draudzīgu attieksmi arī internetā bija jāmeklē. Cilvēki gribēja atrast kādu pēc iespējas līdzīgāku sev, taču pretējā dzimuma. Turklāt smuku un ar bagātiem vecākiem. Taču manā klasē mācījās smuki zēni ar bagātiem vecākiem, man tā bija ikdiena. Tomēr man trūka cilvēku, no kā mācīties būt par atbildīgu jaunieti, tāpēc es centos iedraudzēties ar ārzemniekiem. Angļiem, vāciešiem, amerikāņiem un citiem. Man ļoti reti bija, ko teikt, jo es uzskatīju, ka, ja kāds ir jau manu viedokli kaut par 65% pateicis, tad to papildināt un individualizēt ir lieki. Tāpēc forumos man bija ļoti maz ziņu, taču es tos lasīju divreiz dienā. Par vēsturi, politiku, mākslu. Man, atšķirībā no citiem, gribējās komunicēt ar cilvēkiem, kas būtu maksimāli atšķirīgi no manis. Jauniešiem no Ķīnas, Japānas, no Brazīlijas. Taču tajā laikā daudz ko noteica laika joslas un serveri. Ja biji Eiropas serverī, tad tur priekšā bija vācieši, poļi un briti kā lielākās tautas. Sarakstoties ar puišiem no Vācijas, radās interese mācīties vācu valodu, ko arī 10.klasē sāku, papildus krievu valodai. Līdzīgi vēlāk notika ar franču un poļu, norvēģu valodām. Es sevi 13-15 gadu vecumā neuzskatīju par datorspēļu fanu, pat ja rakstīju rakstus datorspēļu žurnāliem, spēlēju tās datorspēļu klubos un tās aizņēma daudz laika. Jo tajā laikā visi jaunieši kaut ko šad un tad spēlēja, kaut meitenes it kā daudz mazāk. Tas gan bija mīts, un galvenais iemesls bija tāds, ka Rīgā lētu un labu internetu daudzās vietās ievilka tikai ap 2005. gadu. Maksāt lielus telefona rēķinus iezvanpieejai par datorspēļu spēlēšanu daudzi vecāki nebija ar mieru. Kad reāli pienāca tas 2005.gads, un daudzi latvieši sāka spēlēt World of Warcraft, man jau bija klāt studenta vecums un man nebija laika domāt par datorspēlēm. Gribēju saprast, ko iesākt ar to prasmju kopumu, kas man bija. Vidusskola ari bija tas laiks, kad dzīvē man bija tiešām daudz draugu. Baleta dejotāja Līva Dāvis, kurš kļuva par QA testeri lielā kompānijā Marģers, kurš bija ieceļojis no Mongolijas LV, te pabeidza skolu, tad pārcēlās uz UK Andrejs, kurš pelna naudu finanšu jomā, un sāka ar to, ka datorspēlēs ātri kļuva par miljonāru, jo viņam ir talants Vairāki klasesbiedri, ko nesaukšu vārdā privātuma dēļ Tajā laikā es mācījos gidu kursos, gāju uz kung-fu treniņiem, dziedāju korī, braucu ar skeitbordu. Saldie 16, yo! Un tā internets man, iestājoties augstskolā Liepājā, kalpoja par normālu saziņas līdzekli skaipošanai un draugiem.lv. Tajā laikā bija populāra Ferma, ko es neesmu ne reizi spēlējis. Iestājoties augstskolā, man bija dzīvē Kristīgā Studentu brālība ar dzīviem cilvēkiem. Varbūt tāpēc man ir paveicies. Man pirmais dators mājās bija 1993.gadā. Un jau ap 2005. gadu man bija tik daudz ko darīt dzīvē, ka internets šķita lielā mērā epastiem un viss. Ja es būtu gribējis, es būtu atradis internetā aseksuālus autisma spektra cilvēkus, kuri ir draudzīgi. Taču man nebija vientuļi, un es nekad neiedomājos tādus meklēt. Kādu laiku biju aseksuāļu (Ace) cilvēku forumā, taču man šķita absurdi censties tur iepazīties ar meitenēm no Latvijas, jo ir daudzas citas lietas kā kopīga reliģija vai alkohola/smēķēšanas ieradumi, kas ir svarīgākas iepazīšanās sākumā. Man vienmēr sanāca viegli izveidot kontaktu ar citiem cilvēkiem, un es pilnībā sapratu, ja biju kādam/ai pilnīgi garlaicīgs. Varbūt tāpēc internets kā ātri braucošs vilciens, kurā tik ātri mainās pieturas un pasažieri, man vienā brīdī šķita laika izšķiešana. Ir tik daudz svarīgu jautājumu, par ko neraksta avīzēs un internetā arī reti kad. Piemēram - kāpēc uz šīs planētas ir būtnes ar divām rokām, kamēr citur, iespējams, ir ar četrām? Kāpēc skolās mūsdienās gatavo sabiedrības locekļus, nevis laimīgus cilvēkus kā Platona laikā? Kāpēc cilvēki zina par kaitīgo vielu kaitīgo ietekmi, taču tik un tā tās lieto? Vai vieglāk ir ticēt, ka ir tikai viena dzīve un nebūs nekāda soda par riebeklībām tajā, vai ticēt, ka sods būs, taču mēs to nepiedzīvosim? Es visiem turpināju uzdot šādus jautājumus arī stipri pēc 5 gadu vecuma un, ne dzīvē, ne internetā, cilvēkiem nepatika tos pat mēģināt sākt atbildēt. Kādā sanatorijā, kad man bija 18 gadu, man teica, ka šos jautājumus es uzdodu par agru. Kad tad tādus uzdod? 90 gadu vecumā? Lielākā vajadzība man, beidzot vidusskolu, bija ģimene. Es principā gribēju to pašu, ko citi jaunieši - pabeigt studijas, apprecēties, izveidot ģimeni. Ar to atšķirību, ka es gribēju iegūt atbildes uz visiem augstāk minētajiem jautājumiem, plus iemācīties kā vienmēr būt laimīgam. Var teikt, ka internets ir palīdzējis netieši šajās lietās, taču kopā pieredzētais dzīvē ar draugiem vienmēr šķitis kaut kādā ziņā daudz vērtīgāks. Kāpēc? Jo toreiz jaunietis, ja varēja uzzvanīt skaipā, mēdza būt par slinku, lai brauktu cauri visai Rīgai vai Latvijai satikties uz tēju. Tā nu draugi ir tie, kas pie manis ir bijuši dzert tēju. Ar dažiem no viņiem patiešām iepazinos internetā. No tā izriet, ka mani tomēr daudz vairāk uzrunā 1980-gadu kārtība, kad cilvēki gāja viens pie otra ciemos, nesa katru reizi simbolisku ciema kukuli, posās ciemos tāpat kā uz teātri. Viens gan pa šiem 25 gadiem laikam ir palicis tas pats - daudzām jaunietēm aizvien patīk smuki un bagāti džeki. Kamēr PSRS laikos bija svarīgi, aizejot ciemos, prast uzvesties. Ar smuku kreklu un seju ir par maz. Ko lai saka - mans pirmais programmēšanas docētājs bija tāds pats - jauniešus saprot, pārzina jaunumus IT, taču ar sirsnību atceras mājas viesības. |
| Wednesday, August 28th, 2024 | |
| 12:54 am | “Ziedi” Vakar satiku kādu meiteni. Viņa stāstīja, kā viņas vecāki – mākslinieki dzīvojuši PSRS 1970-tajos un 1980-tajos gados. Tēvs ir grafiķis, mamma gleznotāja. Tajā laikā bija iespējas strādāt laikrakstos par māksliniekiem, strādāt skolās un mācīt vizuālo mākslu, vadīt interešu pulciņus. Tētis zīmēja apsveikuma kartiņas tipogrāfijām. Viņa mani aizveda uz dzimtas mājām un rādīja apsveikuma kartiņas, ko viņas tētis ģimenei katru gadu veltījis. Pie sienām mājās ir mammas gleznas. Kopš vectētiņš aizgāja, bišu stropi klusē. Viņa stāstīja, ka vecāki nekad nemainījuši profesiju, situšies kā pratuši. Vienā brīdī poligrāfija gāja mazumā, ienāca datori. Mamma ilustrējusi bērnu grāmatas, tētis centies atrast pietiekami lielas firmas, kam vajadzēja maketētājus. Meitene rādīja savu vecāku darbus, kurus tie veltījuši viens otram. Man tajā brīdī šķita, ka tas ir visskaistākais, ko esmu redzējis. Tie bija piepildīti ar rūpību, maigumu, labestību, tajos bija visi mīlestības pustoņi. Viņas stāstā par vecākiem un aizgājušo PSRS dzīvi, kuras laikā viņa pati piedzima, bija krietna deva melanholijas. Viņa teica, ka ziedu gleznošana ir ļoti terapeitiska. Katra augu ģints kārto ko citu. Tās esot ziedu mandalas. Tāpat kā floristi zina katra auga simboliku, viņa stāstīja, ko dod tas, kad iemācies kādu augu perfekti pārzīmēt no tā, kas redzams dabā. Es viņā klausījos un, man šķiet, telpā sāka smaržot. Es sāku šķaudīt no intensīvās smaržas, un viņa smējās. |
| Tuesday, August 27th, 2024 | |
| 11:09 am | Par autismu Es beidzot sapratu, kas ir autisms un par ko notiek sabiedrības izglītošana. Runa ir par maskēšanos. Cilvēki vēlas dzīvot pasaulē, kurā viņiem nav jāslēpj savs autisms un kurā viņi var mierīgi veikt stimulēšanu/stimošanu (mierināšanas darbības, kas viņus nomierina). Kurā viņiem nav jāpaskaidro, ka neskatīšanās acīs nav necieņa un autiska izdegšana nav epilepsija, bet tas ir ļoti nopietni. Kur cilvēki var dalīties savās īpašajās interesēs ar citiem, nebaidoties, ka viņus sauks par dīvainiem. Kur cilvēki var justies saprasti no to 95%+ iedzīvotāju puses, kas nav autiskajā spektrā. Ikviens vēlas justies brīvs paust savu individualitāti, un cilvēkiem ar autismu pašreizējā sabiedrībā tas ir grūtāk. Zāles ir sapratne un izglītošana. Pret autismu medikamentu nav, bet ir iespēja mācīt par autismu skolās psiholoģijas un sociālo zinātņu stundās, jo ASV aptuveni 3% bērnu ir autiskajā spektrā, savukārt par Eiropu dati saka, ka skaits ir 0,8% vai vairāk. Bez nepieciešamības maskēties cilvēki ar autismu var būt daudz, daudz laimīgāki. Cilvēkiem ar autismu ir savas mīlestības valodas, savs domāšanas veids, kas parasti ir ļoti tiešs, jo viņi daudzos gadījumos neiekļauj informāciju no žestiem. No antropoloģijas viedokļa cilvēki ar autismu man ir ļoti interesanti. Viņi patiesi var kļūt par speciālistiem vienā šaurā jomā un veikt milzīgus sasniegumus zinātnē/sportā/mākslā. |