Recenzija par izrādi "Lūk, istaba šī" Mihaila Čehova teātrī šovakar.
Izrāde bija liels pārsteigums, jo notika tiešām mazā dzīvoklītī pagrabstāvā pašā Vecrīgas sirdī.

Sajūta, telpā ienākot, bija kā The Smiths dziesmā
"Take me out tonight
Where there's music and there's people
And they're young and alive"

jo visi bija priecīgi saspiedušies, istabā ap četrdesmit cilvēku.

Izrādes vadītāja apjautājās sanākušajiem, vai visiem ir silti un mājīgi. Aicināja ieliet sev tēju un paņemt cepumus.

Izrādes pamatā bija gruzīnu dziesminieka Bulata Okudžavas dziesmas, ko izpildīja soliste/izrādes vadītāja un ansamblis, kurš sastāvēja no ģitārista, čellista un akordeonistes.
Interesants elements izrādē bija tas, ka vadītāja no zāles izsauca skatītājus, lai tie izvēlas puzzles gabaliņu no puzzles, kurā bija attēlots pats Okudžava. Atbilstoši izvilktajam gabaliņam tika dziedātas dziesmas no kādas no tematiskajām grāmatām - par cilvēku, par mīlestību, par sievietēm, un vēl bija piecas citas grāmatas.

Pārāk aizrautīgas izrādes baudīšanas dēļ izrādes vadītāja arī mani izsauca uz skatuves. Sākumā lika izvēlēties numuru dziesmu grāmatai. Pēc tam izsauca otrreiz un lika nodziedāt kopā ar viņu vienu no Okudžavas dziesmām. Jāsaka godīgi, ka nebiju pārāk gatavs, taču citiem skatītājiem patika.

Okudžavas dziesmas man asociējās ar Džoniju Kešu. Viņi abi dzīvoja vienā laikā - no 1932. gada līdz gadsimta beigām.
Dziesmas un emocijas līdzīgas, tikai, saprotams, ka krievu mentalitāte ir atšķirīga no amerikāņu mentalitātes.

Lai arī mana krievu valodas prasme dažreiz bija par vāju, lai izsekotu ātriem dzejas rečitējumiem, kopumā man patika sirsnīgā atmosfēra, mazais "dzīvokļa izrādes" formāts.

Izrādei mīnusu bija maz - mikrofons apmēram divdesmit piecu kvadrātmetru telpai bija uzregulēts par skaļu. Par pašu Okudžavu bija dažas remarkas, to varēja būt daudz vairāk.

Gaišums, labsirdība un kopā sanākšanas prieks mājoja klausītāju sirdīs, tikai bija mazliet klātesoša sajūta, ka tiek dziedāts par kādiem aizgājušiem laikiem, kad šādu dziesminieku bija daudz vairāk, tos sauca par tautas māksliniekiem, tie bija lielā cieņā, taču tagad tos atceras vien šaurs loks entuziastu.

Sajūta kā latīņu dzejas vakarā. Varbūt tā šķita tikai man, jo es patiešām tajā laikā, kad Okudžava bija populārs, nedzīvoju.

Taču tieši tāpēc bija tik vērtīgi pabūt šajā atmosfērā un uzzināt.

Brīnums no teātra, brīnumu sezona ir sākusies!