“Ziedi”
Vakar satiku kādu meiteni. Viņa stāstīja, kā viņas vecāki – mākslinieki dzīvojuši PSRS 1970-tajos un 1980-tajos gados. Tēvs ir grafiķis, mamma gleznotāja.

Tajā laikā bija iespējas strādāt laikrakstos par māksliniekiem, strādāt skolās un mācīt vizuālo mākslu, vadīt interešu pulciņus.

Tētis zīmēja apsveikuma kartiņas tipogrāfijām.

Viņa mani aizveda uz dzimtas mājām un rādīja apsveikuma kartiņas, ko viņas tētis ģimenei katru gadu veltījis.

Pie sienām mājās ir mammas gleznas. Kopš vectētiņš aizgāja, bišu stropi klusē.

Viņa stāstīja, ka vecāki nekad nemainījuši profesiju, situšies kā pratuši. Vienā brīdī poligrāfija gāja mazumā, ienāca datori. Mamma ilustrējusi bērnu grāmatas, tētis centies atrast pietiekami lielas firmas, kam vajadzēja maketētājus.

Meitene rādīja savu vecāku darbus, kurus tie veltījuši viens otram. Man tajā brīdī šķita, ka tas ir visskaistākais, ko esmu redzējis. Tie bija piepildīti ar rūpību, maigumu, labestību, tajos bija visi mīlestības pustoņi.

Viņas stāstā par vecākiem un aizgājušo PSRS dzīvi, kuras laikā viņa pati piedzima, bija krietna deva melanholijas.

Viņa teica, ka ziedu gleznošana ir ļoti terapeitiska. Katra augu ģints kārto ko citu.
Tās esot ziedu mandalas. Tāpat kā floristi zina katra auga simboliku, viņa stāstīja, ko dod tas, kad iemācies kādu augu perfekti pārzīmēt no tā, kas redzams dabā.

Es viņā klausījos un, man šķiet, telpā sāka smaržot. Es sāku šķaudīt no intensīvās smaržas, un viņa smējās.