| favourite |
[Jan. 24th, 2026|09:27 am] |
I love the smell of freshly brewed coffee in the morning. And I love the sound of no one speaking to me while I drink it. |
|
|
| |
[Jan. 24th, 2026|06:56 am] |
it didn't turn out the way you wanted it
did it
vakar no otraelpa plauktiem izķeksējās "Her Body and Other Parties: Stories" by Carmen Maria Machado - ja man kaut ko ir iemācījuši mani studiju gadi, tad tā ir labas grāmatas saošana jau pa gabalu. kā kāds ir varējis šķirties no kaut kā tāda? man tik ļoti patika tas pats pirmais stāsts, ka domāju par to pat klausoties urbja dīkšanā.
es nekur neiešu šodien.
es palikšu šeit iebarikādējusies ar kafijām, stāstiem un Ibumetinu. |
|
|
| |
[Jan. 24th, 2026|01:24 am] |
https://www.youtube.com/watch?v=lD3cYqSdWJE
Jā, protams. Tas jau viss skaidrs. Ka dumji tā pārdzīvot. Tu taču nepārdzīvo. Visticamāk guli kā noplīsis ar tukšu sapņošanas bateriju un telefons uz klusumu. Bet es šonakt skatos uz savu dzīvi no putna lidojuma skatapunkta (varbūt tā vēl ir zoba anestēzija, kas šādi iedarbojas). Un es redzu visu, kā ir. Es varu tā dzīvot, kā tagad. Es varbūt pat varu sarast ar domu. Bet tajā nekad nebūs nekāda prieka. Neprasi tad no manis, lai smaidu. |
|
|
| |
[Jan. 22nd, 2026|07:10 am] |
tik salds miegs šajā aukstumā
kā man tāda pietrūks vasarā, kad putni tik nelabi vīteros jau pus četros
mostos piecas min pirms savas maiņas sākuma
un esmu pilnīgi gatava samalt šodienu putekļos
why won’t you do it for me
when all i do is for you |
|
|
| |
[Jan. 21st, 2026|08:10 am] |
|
oi, meitenes. Ja jūs zinātu. paskatījos, kā dzeimijs olivers pa virtuvi plosās un kļuva tik silti ap sirdi. Jau zinu, kas man bus pusdienās. Tieši nekas. |
|
|
| |
[Jan. 21st, 2026|06:57 am] |
|
Pārdabiski stipra. Pārēdusies spinātus kā Popeye. Staipu līdzi savus smagumus tā, it kā no tiem spētu izdīgt manas rītdienas. Biju cerējusi, ka mums viss sanāks. Joņoju atkal laikam pa priekšu. Vainīga? Es tikai gribētu, lai citi zin, ko viņi zin. Es pati zināšu to, kas jāzina man. Citādi - jau ierasts noklausīties balss ziņu no citroncilvēka. Viņš no manis baidās, man šķiet, tāpēc paliek. Nav tā, ka es neklausītos viņā vai citos. Vienkārši ierastais tukšums izpleš savus spārnus pār visu, ko nu te esmu savilkusi sev visriņķī, un tajā, kā es jau tagad esmu viņu ierindojusi starp saviem spokiem, ir kaut kas tik... spokains? salts? Saku, ka fonā viņa runātajam dzirdu sekunžu dārdēšanu. Prasu, vai viņam ir tur sienas pulkstenis. Jā, esot pat divi. Bet dzirdami tikšķot virtuves pulkstenis. Viņš garšīgi gatavo ēst un pūš savas cigaretes dūmus manā tvaiku nosūcējā. Dažreiz viņam ir tāds stiklains, neko neredzošs skatiens, it kā viņam būtu 40 grādu temperatūra. Es pret to vienmēr apdedzinos. Kā Jums liekas, vai Hopkinsa memuāri man patiktu? Jums patika? |
|
|
| |
[Jan. 20th, 2026|08:12 pm] |
Otraelpa vakar manīju Jane Birkin The Munkey Diaries. vāciski gan. Sirdī iedūrās. Tā būtu bijusi tik skaista grāmata. Tik skaistā dienā.
Izvilku no skapja dziļumiem nivea. Ārā šajā aukstumā nemitīgi šņaukājos un deguns sarkans. Tā smarža tik mierinoša. Saistās ar mammu.
Vispār visvairāk gribas justies un just. Just gribētu zemi zem kājām. Justies gribētu pacietīgi, jebkā, bet tā, lai tas saistītos ar palikšanu. Pacietīgu palikšanu.
"Why love what you will lose?
There is nothing else to love." - Louise Glück |
|
|
| |
[Jan. 19th, 2026|06:23 pm] |
pohujs par visu. es jau viņu esmu aizmirusi. kaut kur, es ticu, mēs guļam nobāzti vistālākajā plauktā - uzrakstīti un pabeigti - un pārklājamies ar putekļiem. mēs abi.
marijas ielā šmotku veikalā pārdevēja atspiedās pret slotu un laimīgi nopūtās - saule. saule tobrīd tiešām spīdēja un tikko izmazgātā grīda tiešām laistījās.
nopirku liellopu buljonu. šķidrā veidā. es atvainojos buljonam, kurš ne pie kā nav vainīgs, bet vemstīdamās dzēru. tu gribi vai negribi spīdīgus un kuplus matus, kliņģerveidīgā? gribu. nu, tad davai bez davai. |
|
|
| |
[Jan. 18th, 2026|02:10 pm] |
izbīdījos šodienas saulē kā sanīcis telpaugs, ar kuru kaut kas steidzami jādara
un pēkšņi nav nekā, kas man nebūtu pa spēkam |
|
|
| |
[Jan. 17th, 2026|09:19 pm] |
Es daudz domāju. Domāju, ka tā ir mana stiprā puse. Piemēram, domāju es visādus sīkumus. Ko vēl varētu apēst? Kur palika viss laiks? Kā lai zin, ka cilvēkam var uzticēties? Ka nenodos? Kā Tu to zini par mani? Nekā to nevar zināt, man šķiet. Tikai tā var cilvēku iepazīt. Pielaižot tuvāk. Tu nemaz neļauj sev tuvoties. Tu tikai skaties pa logu uz savu nekurienes nomali, kur pa ceļu aizrikšo zirgs, kuru tu šoreiz neapturi ne ar skatienu, ne ar vārdiem. Man patika tas A., kurš bija pārdzēris visu jēgu. Zini, ko Tu man pateici tad? Tu teici, ka man būšot vēl daudzi , bet beigās es vienalga būšot Tava. Tu jau visām to saki.
Man vienalga, kā būs beigās. Es tikai gribu uzrakstīt grāmatu. Es visiem reiz mēdzu teikt, ka rakstu grāmatu. Es domāju, ka neviens vairs tam netic. Kādreiz man šķita, ka visi tam tic, tikai ne es. Tagad es tam ticu pati, bet par citiem vairs nezinu neko. Tu esi izņēmums. Bija tāds skaists dzejolis. Angliski gan. Bet es nevaru tagad atrast ne pēc nosaukuma, ne tiem dažiem atslēgvārdiem, kuri man ir. Ka tā dzīvē gadās. Ka zobārstam arī savajagas pie zobārsta. Un pats Dievs naktī iet cauri tukšam paša radītam parkam un pat viņam gribas, lai būtu kāds, kam ticēt. Nu, bet es tiešām neatceros precīzi. Bet doma bija tāda vai aptuveni tāda.
Patīk, ka vakaros sūti mani gulēt. Ko citu Tu vari ar mani darīt? Es gribu būt parasta un es gribu, lai Tu tumsā guli man blakus un lai es bez redzēšanas zinu, ka Tu uz mani skaties un drusciņ smīkņā par to, kāda tā viena ir izrādījusies. Ja godīgi... Es vēlu iedzēru trešo kafiju. Tāpēc ir tā, kā ir. Tikko skatījos telefonā īsos video, lai aizvirzītu domas no raudāšanas uz jebko citu. Bet man bija blakus blodiņa ar riekstiem un rozīnēm. Un es tās rozīnes ar pirkstu pavelku uz leju, it kā tas būtu īsais video, kuru man negribas skatīties. Sajuka. Misējās. Ha. |
|
|
| |
[Jan. 17th, 2026|05:36 am] |
cepts ķirbis ar fetas sieru
ārkārtīgi garšīgi, vienīgi esmu paspējusi izrīt visu ledusskapi, kamēr tas cepas |
|
|
| |
[Jan. 17th, 2026|05:34 am] |
vakar laimīga, kad esmu tikusi pie savas sedziņas, pie sava spilventiņa
happy to have found my bed
tā varētu saukties dziesma
man šodien darba diena
jo ātrāk sāksim, jo ātrāk beigsim
tad iešu staigāt
mani laikam adoptēs kaķītis
drīz |
|
|
| |
[Jan. 10th, 2026|05:50 am] |
Vispār ir tik savādi, ka šajā milzīgajā manis ietvarā joprojām ietilpst maza meitenīte. Viņa ir apvainojusies un raud, un viņa vicina dūrēs savilktas plaukstas, jo viņai visu laiku vajag, lai viss būtu godīgi. Viņa jau labprāt ierāptos klēpī jebkuram. Bet tas nebūtu godīgi.
Vispār es domāju, ka dzīve tādā ziņā ir sasodīti skumja padarīšana. Tiklīdz tu saproti, ka kādam esi svarīgs, tu automātiski par to cilvēku aizmirsti. Ne ātrāk un ne vēlāk. Tieši tajā mirklī. Zināmā mērā. Pārnestā nozīmē. Bet es domāju, ka kaut kur ir jābūt kādam, kurš saprot. Un lai kā arī tur nebūtu... manu plīša lācīti tagad sauc _[viņa uzvārds]_. |
|
|
| Simba |
[Jan. 10th, 2026|03:56 am] |
|
kādreiz (ļoooti sen) pavisam mazliet mācīju angļu valodu privāti. tajā ģimenē toreiz viņiem bija viss, ko vien sirds kāro. puikam varēja būt gadi 10, es nemaz īsti nezināju, bet nu tāds vecums starp bērnību un pusaudža gadiem. viņam bija cukura diabēts. es sākumā nesapratu. pēc tam tikai sapratu, kad man pateica. ļoti foršs puika, ārkārtīgi apķērīgs. noteikti zinu, ka no viņa iemācījos daudz vairāk, nekā viņš no manis. nu un viņiem bija kaķītis. persijas. un kopš tā laika es visu laiku domāju par kaķīti. B. ielas pagalma kaķītis ir tikai mani pēdējie 3 gadi. pirmais kaķītis noteikti bija šis. visādi man te ar to domu par kaķīti iet, bet zinu, ka pamazām, pašai to nemanot, "ja man kādreiz būs kaķītis" ir pārvērties par "kad man būs kaķītis". tad nu kad man būs kaķītis, saukšu viņu par Simbu. |
|
|
| |
[Jan. 9th, 2026|07:32 am] |
|
vakar āgenskalnā iekāpu 21. autobusā , bet tur bija sakāpuši medicīnas studenti, trīs meitenes, runājās par kaut kādu pārbaudījumu, apsprieda jautājumus. bija interesanti paklausīties, es uzreiz saspicēju ausis. meitene, kas sēdēja pie loga, bija vissmukākā, jo izskatījās garlaikota, it kā viņa visu zinātu tāpat, bet nealktu pēc iespējas izcelties ar savām zināšanām. ātri vien viņa ielika ausīs austiņas un pievērsās garāmslīdošajai pilsētai. |
|
|
| |
[Jan. 9th, 2026|05:48 am] |
sapnī vēlreiz kāpu pāri tam ceļam pārkritušajam kokam netālu no šīs vietas: https://en.wikipedia.org/wiki/Likani_Villa
un kaut kas man teica, ka tagad ir svarīgi neatskatīties pār plecu |
|
|
| |
[Jan. 8th, 2026|06:53 pm] |
Šī man ir visgrūtākā ziema, kādu vispār esmu piedzīvojusi. Parasti man ziemas patīk. Viss nākas caur šausmīgu piepūli. Aiz matiem sevi velku pie darbiem. Kad esmu pastrādājusi, spiežu sevi iet pastaigāties. Citur lasu gados vecāku vīrieti, kurš raksta skaistus atmiņu tēlojumus, veltītus savai mīļotajai, kuras vairs nav uz šīs pasaules. Reizēm ļoti aizkustina, citreiz gribas aizsūtīt viņam niknu vēstuli. Ilgi tu vēl pa to tumsu tur kūņosies, dūņu rūķi?
Atceros, bērnībā laukos pie omītes, tēta mammas, bija tāda milzīga bieza zaļa sega, deķis ar biezu pildījumu, ar kuru sasedzos ziemās. Pa dienu ar māsīcu izdauzījāmies pa mežiem. Vakarā palīdu zem tās segas. Tā sega bija šausmīgi smaga, smaržoja pēc kaut kā veca. Omīte ar to segu vienmēr apklāja katlu ar izvārītiem griķiem - lai neatdziest. |
|
|
| |
[Jan. 6th, 2026|04:34 am] |
nopirku spilgtu fuksiju rozā matētu lūpukrāsu un milzīgus riņķu auskarus čūskas ādas krāsā
pārdevēja, izbesījusies par manu "nē, šis tomēr nebūs īstais tonis, kas man padomā", man novēl pavasari
bet īstā ziema tikai tagad sāksies
es priecātos, ja tuvojoties manai dz-dienai iestātos spelgonis
jo man patīk tas vārds - spelgonis
es vispār domāju, cik labi, ka pasaulē ir kaut kas tāds kā parunāšanās par laikapstākļiem
tās nekad nav garlaicīgas sarunas
ja vien tu pats neesi garlaicīgs cilvēks
manuprāt
bet, jā
sastādu sarakstu ar lietām, kas man atgādina par viņu
izrakstu šo to no viņa sūtītajām īsziņām
it kā tās būtu valstis un to galvaspilsētas, kas man ir jāiegaumē
bet visu laiku domāju, cik lieki tas viss ir
we could be nice to each other
nice to each other |
|
|