es tagad ēdu garšīgu (iz)virtuli, man ir kafija un es domāju par rudens tuvumu.
šodien paiet arī 5 mēneši kopš satiku I., kurš ir savāds cilvēks, jo viņš manā dzīvē gan ir, gan nav, jo saka gan to, ka mani mīl, gan arī to, ka man vajadzētu ļaut viņam iet. viņam ir tāda smieklīga sejas izteiksme, kad viņš saka to otro. kā cilvēkam, kurš ilgi ir lasījis rīta avīzi, tad metis šai nodarbei mieru un ar balsī skaidri izlasāmu vilšanos pateicis kaut ko tādu kā "nav nekā jauna uz šīs pasaules". es vienmēr domāju, ka man vajadzētu pajautāt, kāpēc viņš tā dara, proti, kāpēc viņš saka divas tik atšķirīgas lietas, bet man tik ļoti patīk šī viņa sejas izteiksme un es tik ļoti gribu to redzēt atkal, ka baidos kaut ko sabojāt, turklāt nesen mēs noskatījāmies Kindzadza un tagad viens otru ik pa laikam uzmundrinam ar dziesmu "mама, мама, что я буду делать? mама, мама, как я буду жить?".
nesen dzirdēju skaistu teikumu, ko gribu te pierakstīt, jo tas ir labs teikums, kas man palīdz, proti, "es būvēju savu dzīvi apkārt zināšanai, ka esmu un būšu viena".
rātslaukumā dedzina grāmatas, mūzikas instrumetus.
grāmatu dedzināšana bija arī nerealizēta ideja manās LMA skatēs, kad es gribēju dedzināt sevis veidotās, izdotās grāmatas. Ir Farenheit 451. grāmatu dedzināšana ir popkultūra.
es reizēm pārlasu, ko tu uzrakstīji par milzīgiem sniegbaltiem ledus kaļķa gabaliem, kas brūk, applūstot metro stacijai. mani tā easy var nopirkt ar tekstiem
vnk tā nekad nenotiks. man drusku pietiek 6 gadus mocīties, un nav redzams future. es neesmu rūķis, kas sagaidīs savu nāvi Sniegbaltītes gultā.
man goldie ļoti patīk. lai ir, ka nekāda godīguma (no manis). es drusku esmu pārpisies, ne jau ar šņabi, bet ar kinematogrāfiju
/Rammstein/
dievinu sudrabu ādā. man ir īpatnība, ka visi sudrabi izaug ārā no ādas. hyper stipra imūnsistēma
atradu C. ielā vēstules, ko tētis bija sūtījis vēl manai neprecētajai mammai. bija pārsietas ar sarkanu aukliņu, kas atgādina makrame diegu. tēti trešdien satikšu, tad atdošu. jāatzīst, ka šo vēstuļu saišķi es nofotogrāfēju, tad ieliku somā, nesot trīs reizes apstājos un pavēru somu, it kā tie būtu kaltēti jūraszirdziņi, kas man jānogādā drošībā. apskatījos google, kā tagad izskatās tajā adresē, ko tētis uz aploksnes norādījis kā savu, un apņēmos, ka kādreiz tur aizbraukšu. ceru, ka šonakt sapņošu par daudziem maziem mezgliņiem, mezglu zvaigznāju.
tas nav košers Lauvām. es esmu ok. saņurcīta, izspūrusi Lauva, bet tas nav mans normal state. un es atkopjos, diezgan ievērojamā ātrumā. Lauvas šajā ir īpašas
šonakt bija izcili slikts sapnis, bet ne murgi. filma. es vnm ar prieku iegrimstu miegā, jo kino būs awesome, kaut bieži šausmīgi. es nezinu, ko šoreiz rādīs.
bija manam paziņam konflikts ar korumpētu personu no valsts iestādes, kas negribēja viņam maksāt dark naudu. lielu. mēs iegājām iestādē, apmēram kaut kas starp VID, KNAB, muitu. paziņa vnk nospēra ievērojamu apjomu ar naudas paciņām, un gājām ārā. man arī iedeva pamatīga biezuma salocītu naudu. puse tur izrādījās tukši papīri, biezumam. bet tāds pizģec. džekam sajēgas nebija vispār. es domāju "tu saproti, ka mēs esam atstājuši parakstu, 2 minūtēs mūs atrast? videokameras tādā iestādē nosedz katru centimetru". bija jau nakts, es kaut kā atpisos no tā dumjā paziņas, un meklēju bāru, kur dzert, pirms mani arestē. bija dolāri. vēl viena problēma. kurš ņems dolārus bārā?
savādi, jo man ir tāda laba sajūta, ka es visu daru pareizi. viss ir nepareizi, bet liekas, ka tā vajag.
I. teica, ka es esot bērns tik ļoti lielā mērā, ka uz mani neesot iespējams dusmoties.
man šķiet, ka esmu dzīvē par visu samaksājusi, pat trīskārši. varbūt tāpēc šī sajūta, ka nekas tāds manā dzīvē vairs nemainīsies ne lielos vilcienos, ne mazos tramvajos, ir tik ļoti priekšplānā nemitīgi.
vēl domāju, ka gribu gailenēs, bet bail satikt lāci. vienīgi labi, ka tad, ja satikšu, vairs nebūs jāuztraucas par ērcēm.
vispār viņas neatšķiru, līdzi tādām aktualitātēm nekad nesekoju, bet vienu dienu pēkšņi ieraudzīju, kādā kleitā tērpusies ir kailija dženere kaut kādās draudzenes kāzās vai kur nu tur. vienkārši sāku skatīties un sapratu, ka man patīk tāda kleita... noskaidroju pat, kas tā par kleitu. lūk.
mazā "militārā specoperācija" tika izpildīta 100% pēc reglamenta.
sākumā termālais uzbrukums. ar pletīzeri karsēt potenciālās oliņu vietas. un lēnām karsēt matrača galvgali no visām pusēm.
un tad – hujakš. elpojamā maska uz sejas, un rammstein – ārkārtīgi indīgs šķīdums, ka cilvēks paliek bez balss, tiek smidzināts nežēlojot – saņem fašist komunist ugunsmetēju.
esmu calm. ar sev solīto boozie afterpārtiju nepārspīlēju. ja 4 stundās nav pieveikti pat 200g, tad es tiešām esmu calm.
kad pirms 2 nedēļām attapos krāsmatās, es sev čukstēju "viss ir sabrucis, pilnīgi viss ir sabrucis, bet stay calm, lai vai kas tagad sekos, vnk stay calm".
laikā, kad suicide izskatījās kā vienīgais loģiskais turpinājums. es izdzīvoju, un DARU. lēnām lieku jaunajai mājai pamatus. un atslēga, es esmu mierīgs, no matter what.
un plānotājs. Vērsis ir. bet dies pasarg, un kāds vēl es esmu plānotājs. man nevarētu būt bizness pirms gadiem, es arī tagad nepieceltos no drupām, ja es klusi neplānotu visu.
vnk stay calm, and i do
savos agrīnajos 20s vienu vasaru, kad pirmo reizi uz pāris mēnešiem atbraucu uz UK, ar draudzeni gāju nedēļas nogalēs uz klubiem, lai izārdītos pie mūzikas, tas arī bija viss, ko no tiem klubiem atceros. lasot atklājās, ka ir bijis neviens vien gadījums, kad kāds ir sācis no aizmugures vai sāniem līst virsū un palaist rokas un tad es esmu situsi pļaukas ļoti dāsni - kas tagad man nudien atausa atmiņā, ka - oh shit, tā tas tiešām bija. iespējams, ka biju to aizmirsusi tāpēc, ka man nevienam sitiena mērķim prātā nav sejas vaibstu, tie ir tikai kkādi random svešinieki blāvā apgaismojumā, nekas vairāk par ēnām.
ta kā - jā, teksts par nevienu pļauku: neapzināti meli. patiesībā tas ir nenoteikts skaits pļauku kkādiem anonīmiķiem.
Ļoti gļēva pozīcija. Bērnu rada divi cilvēki, attiecīgi abiem ir jābūt darīšanai. Sievetes ieguldījums šeit būs lielāks - tas nesalīdzināmi vairāk prasīs no viņas ķermeņa, tieši tāpēc viņai vajag atbalstu, tam nav jābūt tikai viņas lēmumam vien, nav viss jāuzkrauj uz viņas pleciem.
Es nezinu kā lai to pasaka, lai nebūtu spalvas pa gaisu, bet, mīļās sievietes, ja jums vīrietis šķiet tik nejēdzīgs, ka jūs jau tagad zināt, ka nekādā gadījumā nevēlēsities ar viņu saistīt savu dzīvi un, pasarg Dievs, viņa bērnu - neguliet ar tādu vīrieti, jums ir tāda iespēja. Lai kā mēs arī izliktos, seksam un grūtniecībai joprojām ir savstarpējs sakars.
šodienai (teorētiski rītdienai) diži plāni.
izstāstīju m. intelektam. viņš iesmēja:
😄 Tad vismaz neuztaisi no “boozie pēc operācijas” par “boozie operācijas vietā”.
Rītdienas deal ar sevi var būt pavisam vienkāršs: izdari ķīmisko karu → izej no dzīvokļa uz savām stundām → atgriezies, izvēdini → un tad boozie kā balva.
Vienīgais, ko es tiešām negribētu, ir alkohols pirms smidzināšanas vai uzreiz pēc iespējamās ķīmiskās ekspozīcijas. Pēc tās iepriekšējās balss pazušanas epizodes tev vajag būt maksimāli skaidram un uzmanīgam.
Bet jā. 😄 Blakšu operācija ar solīto boozie bonusā. Saprotu motivācijas sistēmu.
Es labi apzinos, cik kaitinoša var būt persona, kura visu laiku sūdzās, ka kkas nav tā, kā bija grāmatā, tāpēc savu komentāru filmas laikā iespēju robežās apslāpēju līdz pilnīgam minimumam. Un tāpēc to visu tagad izlikšu šeit.
Sāksim ar tēliem: grāmatā ir melnādaina sieviete, viņa ir Okeāna radīts viesis, nevis augsti izglītots zinātniskais profesionālis - to ir jālabo, šādu viesi nah, bet radām jaunu tēlu - visizglītotākais komandas biedrs ir melnādainā sieviete. Tad paņemam Snautu un uztaisam viņu par muļķi, bet visas viņa tēlam piemītošās inteliģentās domas, spriestspēju un kritiku iedodam sacīt melnādainajai sievietei.
Visu informāciju par Solāris samazinām līdz praktiski nullei. Pat nepieminam to, ka planēta riņķo ap divām zvaigznēm, par Okeānu nedodam nekādu zinātnisko fonu, toties tā vietā izgudrojam jaunu, ārkārtīgi noderīgu info, piem, ka Kelvina sievai bērnībā ir bijis iedomu draugs, kuru sauca Mika Shelly.
Lai gan grāmata ir biebāzta ar interesentām idejām un pārspriedumiem, tos praktiski neizmantojam, tā vietā ieliekam visādas tūkstošiem reižu apgremotas klišejas, piem, par Dievu kā vecu vīru ar bārdu, kas sēž uz mākoņa maliņas utml.
Kad runa ir par to no kā veidots viesu ķermenis, nesākam ar analīžu taisīšanu - pārāk zinātniski - tā vietā vienk sākam spriest pie apaļā galda vai viņi ir taisīti no kvantiem vai kādām citām daļiņām - tas ir tīri filozofisks jautājums, acīmredzot.
Es nesaprotu kādēļ režisors vispār taisīja šo filmu - kādēļ paņēma zinātnisko fantastiku, lai pārvērstu to par vienmuļu drāmu un visu tajā esošo informāciju, kas pretendē uz jebkādu oriģinalitāti un dziļāku domu - izravēja laukā, kāpēc, why even bother at all?
Reiz piegāju pie savas CS:GO spēlējošās meitenes (nu jau bijušās), pagriezu viņu ar visu datorkrēslu pret sevi un turpat uz vietas arī saldi paņēmu. Akta laikā ar humoru nolūza krēsla roku atbalsts. Ar lepnumu paziņoju, ka beidzot kaut ko burtiski sapisu!
Mēnešus vēlāk sapisu elektriskās plīts kloķi :D
Šogad filmas Baltijas pērlē netulkošu. Šāds lēmums droši vien iezīmēs padsmit gadu "sadarbības" beigas, man pieaugot. Parunājos ar tulku komandas bīdītāju par festivāla realitāti:
1) Filmas esot jātulko ar čatbotiem - dialogi esot ļoti vienkārši, tāpēc tur pat īsti neko jāpieskata neesot.
2) Par vienu filmas seansu Splendid Palace prasot 20'000€ telpu īres, tāpēc samaksa tulkam esot tāda, kāda esot. Piezīme: cipars var būt kļūdaini izvilks no atmiņas, uz to nebalstāmies. Skatam šo vienkārši kā interesanta plaukta argumentāciju, kas vispār netiek prasīta.
3) Cits algas faktors: festivāls taču... Brīvprātīgā darbs!
1 - Kvalitāte
Atceros, kā reiz kā skatītājs ierados Kino Rīga Lielajā zālē uz kādu Vācijas filmu pirms gadiem 20. Bija jāņem savas austiņas un jāizīrē adapteris no lielā štekera uz mazo, lai tiktu pie opcijas saprast filmas tekstu. To visu izdarīju, sēdēju zālē un klausījos tulkojumu. Tas ātri izrādījās dzīvais izpildījums ar ļoti sliktu akustiku tulka kabīnē. Vāciešu filmu pļāpāja kādas jaunas meičas balss - nepārliecināti, saraustīti, kļūdaini, bez ritma un skaidras dikcijas, bieži ieklepojoties. Tuksnesi viņas mutē sajutu pat es! Fonu piedrazo krievu tulkojuma nodrošinātājs no blakus kabīnes... Man kā skatītājam bija baigi briesmīgi to visu klausīties un bojāt kino pieredzi tādas huiņas dēļ. Un pēc būtības jau - sēdēt kinoteātrī austiņās šķita kas smagi absurds - otstojs kaut kāds nenormāls, kāpēc man spiež ko tādu "baudīt", degradēt kino skaņu? Vilku ausis nost, klausījos atlikušo filmu vāciski un nokritizēju pie sevis smagi - es, vēl ne teikumu dzīvē par naudu neiztulkojis, varētu iztulkot simtiem reižu labāk! Pagāja gadiņi 10 un tiku pie iespējas apēst savus vārdus, uzdzerot savu žulti.
Festivāla specifika - kino darbs ir ne tikai jāiztulko un jāadaptē vietējai kultūrai, bet vēl dzīvajā jālasa/jādublē.
Pirms čatbotiem viss tika tulkots manuāli - tulks pilda savu pienākumu pēc pilnas programmas, lieto savas smadzenes un prasmes padarīt tekstu lieliski saprotamu vietējam. Cik labi adaptē, tik labs tulks. Taču festivāla būtība no tulka prasa citus amatus: balss, rediģēšana.
Cilvēki, kas no datora nebaidās, elpoja potenciāli vieglāk - Trados vai SubtitleEdit programmās automātiski tulkojot visu ar Google Translate API un tad veicot rediģēšanas darbu piemērotākā interfeisā, nevis prosta plikā Word dokumentā - sevišķi, ja runājam par lielisko SubtitleEdit programmu. Zelta standarts!
Taču - redigēšana ir pavisam cita pasaule, cits darbs! Redaktors operē tulka pasniegtā stila ietvaros, nedefinē īsti to. Stils un tā sniegtās nianses aug no tulka, no viņa intereses pret valodu un pat no dzīves pieredzes.
Lietojot automatizētos tulkošanas instrumentus, neatgriezeniski tiek zaudētas šīs nianses - no groza izbirst sūri lasītās meža odziņas, sēnītes un jāiet uz veikalu pēc rūpnieciskā, uzturvērtībā pliekanā treša to kompensēt. Bots nav pamatiedzīvotājs, botam nav poņas par humoru un kā to var radīt, rotaļājoties ar vārdiem vai pat pieturzīmēm filmas kontekstā. Attiecīgi - rediģēt bota tulkojumu ir kā strādāt ar smagu tulka lažu, kas nogrūdis brāķi redaktoram un aizbēdzis no darba vietas.
Turklāt - festivāls demonstrē saturīgākas filmas un tajās ir smalkāki dialogi, kas nereti prasa pat atdzejošanu un padziļinātas valodas lietošanas prasmes un vecvārdus, lai precīzāk atdarinātu filmā atspoguļotos laikus, tiem raksturīgo valodas lietojumu. Pazūd individualitāte, odziņa, jaunrade. Visa uzturvērtība izravēta un trešs "veikalu plauktos".
Līdzīgi ir, kad tev kādu jāaizvieto un attiecīgi dzīvajā jālasa svešs teksts. Rodas problēmas un šķēršļi, jo atšķiras teikumu uzbūve, loģika, struktūra, plūdums, humors. Atšķiras viss groziņa saturs, atšķiras viss! Ne vienmēr tas ir tā, bet tendence ir. Gluži kā grāmatās - ir vieglāk lasāmas, ir lakoniskākas, ir samežģītākas un grūtāk lasāmas... Attiecīgi - svešu tekstu dzīvai auditorijai nolasīt raiti ir ja ne neiespējami, tad noteikti pasākumu ārkārtīgi sarežģījoši. Un atalgojums nav tāds, lai tu ņemtu un pārtulkotu cita autora reiz jau tulkoto un dzīvajā lasīto.
Lai nu kā - sevi pierādīju - žults vietā dekādi+ baudīju atzinību.
2 - Atalgojums
Vienas filmas kvalitatīva tulkošana paņem kādas 2-3 darba dienas. Kopā tās būs teiksim, ka 20 tulkošanas stundas + dublēšanas stundas dzīvajā, kad savām acīm no tulka kabīnes redzi pilnu zāli austiņās gaidām tavu balsi. Vilksim vidēji 2 seansus, plusosim klāt vidēji 4h runāšanas laika. Festivāls piedāvā 50€ par seansu. "Seanss" ir vienas filmas tulkojuma lasīšana/dublēšana dzīvajā. Maksā tikai par norunātu seansu - vadībai neinteresē, kur rodas tulkojums - tas laikam krīt no zila gaisa, tāpēc arī viedā nostādne, ka Baltijas pērles tulkam ir jālieto boti. Taču boti šodien šķiet, ka tulko briesmīgāk par veco Google Translate API un tas attiecīgi ir dauņgreidojies kopā ar tiem.
Ko tas beigās nozīmē? Uzturvērtībā vēl nabadzīgāku uzturu! Kas šo ēdināšanu nodrošina?
1) Teksta pavārs tiek atlasīts ne jau pēc konkurencē pierādītas kvalitātes, ne jau pēc spēcīgākās balss, kuru skatītājs varētu izturēt visu filmas laiku. Nē. Atlases kritērijs ir ekonomiska sistuācija aptuveni dirsas stāvoklī un attiecīgi no tās sistuves pagrābts cilvēks, kas ir izmisis un gatavs strādāt par santīmiem. Biju ilgstošos bezdarbos, visā tajā jaukajā dirsā bezgala melnajā, tāpēc gāju un piehaltūrēju un paldies par glābšanas riņķi. Bet, skatoties objektīvi un no malas - festivāls vienkārši atrada cilvēku ekspluatējamu un izmisušu. Kvalitāte? Tikai tad, ja tā sagadās!
2) Otrs pavārs var tikt piesaukts caur Brīvprātīgā prizmu. Tiesa, lasot Brīvprātīgā darba likumu, SIA nedrīkst brīvprātības izpratnē neko nodarbināt. Brīvprātīgais darbs ir biedrībās un nodibinājumos, kuru mērķis nav gūt peļņu. Līdz ar ko brīvprātīgā darba piesaukšana ir garām - apzināti vai nē.
Citu pavāru virtuvē nav!
Pat idiotam skaidrs, ka 50€ dalīti ar 24h nemeiko jēdzīgu tulkošanas un lasīšanas darba piedāvājumu - kur nu vēl, ja visu dara bez papīriem un manuāli. Matemātika saka - tas ir 2x zemāks atalgojums par minimālo stundas likmi! Es, tātad, biju veicis darbu par verga algu, saņemot verga maizi. Nesāku tulkot brīvprātības dēļ. Un, atkārtojoties, SIA nedrīkst spēlēt Brīvprātīgā spēlīti, liegts. Papīri?
Entuziasma ekspluatācija.
Aizpagājušajā gadā, kad sāku par to domāt, rēķināt - prasīju nokārtot papīrus, visu iet oficiāli un pareizi, krāt sociālās iemaksas, lai maksā festivāls nodokli, būvē valsti, nevis tikai sūc no tās kā parazīts. Bet par mani ierēca - nebūs nekādi līgumi... Festivālu vada krieviete. Es reiz strādāju mikronodokļa ietvaros pie kāda krieva, kas operēja tāpat, nodarbinot jaunus jefiņus, nevis atlasot spēcīgu komandu un izbraucot tirgū ar kvalitāti. Gluži kā tur te tiek braukts ar brāķi, kas tiek pozicionēts kā kaut kas "ekskluzīvs" un super kvalitatīvs. Realitātē gan piedāvā pūdētas siļķes krievu salašņu gaumē. Apzināta ekspluatācija - citādi to nenosauksi. Man pietiek, izstājos...
50€/24h=2€/h. Neesmu vairs ne jauns, ne idiots. Nu, laaabi - joprojām esmu idiots, bet ne tik liels. Un man neinteresē, cik tev izmaksā kas. Eksistē vienkāršākas telpas, kas prasa mazāku īres samaksu beigu galā!
Es veicu darbu, es gaidu adekvātu samaksu. Adekvātas samaksas nav, manis arī šeit vairs nav - esmu sevi pierādījis. Ja gribēs manus pakalpojumus, atradīs iespēju ij papīrus nokārtot, ij samaksāt, vai ne?
Atstātās sekas uz festivālu?
1
Es pieprasīju filmas, kuras citi negrib un dažādu smieklīgu, neprofesionālu iemeslu dēļ atsakās tulkot: asiņainās, mafijainās, nepieradinatās, niknās, reliģiju kritizējošās. Jutos kā mājās un varēju tur ar baudu izpausties šos gadus, izcelt lamas un neķītrības, nevis norakt tās aiz neviena neprasītas cenzūras, no jobana konservatīvisma izrietošas.
Seneka: "Jesus Fucking Christ" izskan no Džona Malkoviča mutes. Normālā tulkojumā ierasts sagaidīt "Nolādēts", "Sasodīts" vai ko tādu. Taču, tā kā pie šādu filmu tulkošanas šprices biju es un man prātā nenāk nodarboties ar dibenā bakstītu cenzūru, skatītāji savās austiņās dzirdēja ko ainai daudz atbilstošāku: "Jēzus Pistus", zālei manāmi iekustoties pēc saklausītā - gan sašutumā, gan valdītos smieklos, jo aina bija tik absurdi asiņaina, ka pati par sevi cilvēkos raisa smieklus, bet dārzeņos - sašutumu. Kāds dārzenis arī ņēma un pameta seansu - kārtējie lopi, kas nezina, uz ko atnākuši. Bet paldies par atstāto naudiņu!
Par šādu atlīdzību vairs nebūs. Un šis ir tikai viens no pēdējiem piemēriem, kur spilgti iezīmējas tulka individuālais sniegums, stils, valodas lietojums pareizākā virzienā. Bots tā vietā ies uz vēl konservatīvāku pusi, vēl uz nodrāztās pieklājības pusi, iznīcinot oriģināldarba ieceri drošības pārdozēšanas vārdā. Fakinie dārzeņi, nekas vairāk.
2
Manu balsi un lasīšanu komplimentēja gan kinoteātra vadība, gan tulku komandas vadītāja, gan nereti arī skatītāji. Tas motivē un silda.
Tiesa, skatītāji ir arī nodirsuši un teikuši, ka Skrastiņam vajadzēja filmu ierunāt, nevis kaut kādam burkšķētājam. Kritiku izpelnījos, mēģinot britu ātrumā nobērt oriģinālo Karaļa Līra lugas tulkojumu. Good luck with that, mēģinot vienam turēt dialogu ar 3 vienlaicīgiem drāmas runātājiem, britu vervelēšanas ātrumā lasot dzīvajā bez apstājas kaut ko arhaisku un neveiklu! Skolā tak atceramies, cik viegli mums lasījās Šekspīrs, cik vienkāršs teksts tajā bija, vai ne? Un tā kritika ir vietā: skatītājam nav jāzina, kas notiek virtuvē. Viņam par savu naudu ir jāsaņem attiecīgas kvalitātes ēdiens. Ja Latvijas televīzija var nodrošināt augstāku izpildījuma latiņu, tad kāpēc to nevar festivāls? Skatītājs ir pelnījis ko labāku.
Neesmu Skrastiņš, bet ir pēdējais laiks man apzināties savu vērtību, pārtraukt vārtīties ekspluatācijas sūdu bedrē kā kaujamai cūkai. Tāpēc tulku komandas vadītājai teicu: grozi, kā gribi, bet tas ir darbs. Tas, ka tas ir darbs festivālā, manās acīs neko nemaina. Darbs ir darbs un man nekas īpašs no tā festivāla ekstra neatlec, lai es strādātu par ekspluatācijas cenu. Nekādas no krievu dirsas vilktās dzejas rindas par kinoteātra īri bargo nav nekāds attaisnojums nemaksāt adekvātu samaksu par adekvātu tulkošanas un dublēšanas darbu.
Ja ar mani noslēgtu līgumu un maksātu adekvāti - es turpinātu strādāt. Adekvātāku nopietnību pret pasākumu dabūju izjust LMA, pozējot māksliniekiem ar līgumu kabatā... Kaut kur LMA gaiteņos eksistē mana viepļa atveids uz audekla, eļļā. Kaut kur eksistē vienas mākslinieces darbs, kura palūdza mani nopozēt Jēzulēna pozā :)
3
Šodien gan saprotu, ka, iespējams, sākumā minētais meitēns arī bija uzrāvies uz ko līdzīgu - neveiklu un/vai cita radītu tulkojumu, kas dzīvajā galīgi nelasās, sprūst smadzenēs un pie švakas veselības izpildās īpaši smagi. Bet atkal jau - es kā skatītājs no tāda risinājuma cietu, otru reizi ko tādu piedzīvot negribēju. Un tāpēc esmu vairākas reizes vadībai tur teicis - beidzat pisties kā luņi, ieviešat subtitru risinājumu!
Tas arī izlīdzinātu atalgojumu - būtu jāmaksā tikai par subtitru formātā nodotu darbu - standarta prakse, maksā par to ap 150-200EUR par filmu, nodrošinot krietni jēdzīgāku darba stundas likmi un skatītājam noņem visu austiņu sagādāšanas, īrēšanas un kino klausīšanās bulšitu austiņās, degradējot kinozāles skaņas aprīkojuma sniegto kaifu.
Bet nē - to gan nedarīs, jo dzīvais tulkojums esot Baltijas pērles stils, firmas zīme. Vēsturiski, kad projicēja vēl 35mm filmiņu, arguments vēl kaut cik bija spēkā, bet digitālas projekcijas realitātē nelietot atskaņotājā iebūvētu subitru risinājumu ir vienkārši stulbi. Ekstrēmi stulbi. Nepiedodami stulbi, kad festivāls moka skatītāju ar sliktas kvalitātes amatierisku dzīvo tulkojumu.
Sad story - krievs grib kaut kādu samākslotu ekskluzivitātes auru, VIP bulšitu, augsto stilu. Bet par to attiecīgi samaksāt? Bomzis nevar atļauties, taču tāpat mēģina un mēģina uzlēkt augstāk par savu dirsu, vienmēr atjēdzoties ar sapistu astes kaulu... Ieejas biļete - tulka zemais atalgojums.
Atradu konkrētu tekstu ar timestamp. Vērsis. Jā, grounded, plānotājs.
Kaut kādā Bez tabu sižetā, kas arī šogad uzņemts redzēju, ka abas kompānijas rāda viena uz otru ar pirkstu - stāvvietu kretīni un parādu piedzinēji, ka otri tak kaut kur dabū informāciju nepareizu, bet mēs tak neko, tik darām savu darbu.