kā jau visiem zināms - man ir trīs kaķi. jau gadu.

ir Blacky kas ir tāds īsts runcis - mīlīgs tikai tad, ja viņam sagribas.
ir Benga - kaķene kā jau kaķene un murrā visu laiku.

un ir EvilCat - tā mēs viņu saucam, jo viņam nekad nekas nav pa prātam un rokās kopš piedzimšanas nevienam nedodas.

un nebūtu stāstīšanas vērts, ja vien šovakar, man atnākot no darba, EvilCat ir kļuvis par vismīlīgāko kaķi iekš pasaule!!

murrā, lec klēp, glaužas, spēlējas un šķiet ka izkusīs, tiklīdz pieskaros.

ej nu saproti tos kaķus..

Sagaidīt jaunas dienas sākumu ar Niku Keivu un darbiem - ak, maija sajūtas! (:

man tikko pieleca, ka Raskoļņikovs taču ir tikai vienu gadu vecāks par mani. bet es, tiesa savā ziņā līdzīgs un lai cik utilitāri domājošs, tomēr nekad nenomušītu cilvēku.

Narkevičam esot gribas kurss, lieliski, pēdējo gadu tik daudz domāju par gribu, Šopenhauera portrets man dedzina acis, un Narkevičs ir ideālais, drūmais pasniedzējs speciāli priekš šī priekšmeta, tieši pēdējā mēneša laikā viņš uzkrītoši - pietiekoši daudz minējis šo kursu, lai tas kopā ar viņa viduslaiku filoz. kursu būtu manā nākamā mācību gada vēlmju listē. galvenais, ka Narkevičs, griba un, protams, viduslaiki. Narkevičs, kas var atļauties daudz ko sava stāstījuma gaitā nosaukt par "stulbu" , "debīlu" , "absurdu" , utt, šķiet, ir sasniedzama tāda ģenialitātes un pretrunības (latviešu filozofa specifiski izceļama iezīme) pakāpe, kurā bez morālās policijas nosodījuma droši vari visu, ko gribi saukt par debīlu un stulbu, jo, pirmkārt, pats zini, ka drīksti tā teikt neatskatoties un nespļaujot pār plecu un, otrkārt, neviens cits pašu nevar nosaukt par stulbu vai atņemt intelektualitātes kroni. oj, oj, mazie rūķi jau var pīkstēt "kas tas par intelektuāli, kurš vispār kaut ko var nosaukt par debīlu, turklāt to darīt pamanāmi bieži" , bet es atbildu, ka tieši tur ir āķis. nav jau obligāti pavisam jākļūst par dievu vai svēto, var palikt pāris soļus zem griestiem un noslēgti čāpojot pa Vecrīgu drudžaini pīpēt cigaretes, kā to dara Narkevičs, daudz ko uzlūkot ar skaudru pesimismu, vienlaikus saglabājot spēju brīnīties un novērtēt cita teikto ar vēsu, bet pieklājīgu kritiku vai papildinājumu. jā, kaut vairāk cilvēku sasniegtu tādu attīstības un ekscentriskuma pakāpi kā Narkevičs, lai droši varētu atļauties smēķēt un netapt manis nosodīti. jā, manā pasaulē ir tādi nevienā kategorijā neieliekamu, augstāku cilvēku Elizejas lauki, kuros viņiem viss ir ļauts.

Noziegumā un sodā ir sastopama, manuprāt, viena no ģeniālākajām 19./20. gs. daiļliteratūras nodaļām - tā par Svidrigailova pašnāvību. man liekas, šajā nodaļā izteiksmes līdzekļu ziņā Dostojevskis ir pārspējis pats sevi. grāmatā nepātraukti ir drūmums un līdz kaulam atsegti viszemākie cilvēka kakti, bet tieši šī nodaļa, vismaz manās acīs, izskatās pēc vispozitīvākās visā grāmatā. šobrīd esmu tik aizgrābts, ka apsolos to pārrakstīt, t.i., pievienoju dažādu grāmatu pārrakstāmo nodaļu sarakstam. forši, ka Fjodors tik ļoti ieslīgst uz pašnāvībām, arī Idiotā tas diloņslimais, godkārīgais students, kas visu laiku gribēja nošauties un pievērst sev uzmanību, bet galā izrādījās, ka pistole nepielādēta.
apbrīnojami, visu grāmatu mēs smokam kopā ar Raskoļņikovu, autora dievišķi nepielūdzamais skats ir piekalts viņam, bet tad uz priekšpēdējām divām nodaļām gārnis atdalās no Rodiona Romaniča, paceļās virs Petrogradas un uzsēžās uz pleca Svidrigailovam, kas ir tikai viens no entajiem grēciniekiem grāmatas gaitā, tālāk gārnis tikpat detalizēti un caururbjoši ielien visās Svidrigailova darbībās un apkārtnēs, kas vainagojās ar izcilu finišu, kurā bez žīda pavisam noteikti nevarēja iztikt ( izskatās, ka visa grāmata ir iestudēta tieši priekš šīm divām nodaļām, kurās skats piepeši tiek atrauts no Raskoļņikova) , vareni, man atliek tikai paplestu muti brīnīties par to skaistumu, kas ir sagaršojams konkrētajā nodaļā, kavēties pie atsevišķiem sīkumiem, pie cilvēka izskata, teļa gaļas uz trauka, kas aplipusi ar rīta mušām, šņabja glāzēm, piecgadīgu meiteni ar neķītru skatienu un izmirkušām miesām, pārplūstošo Mazo Ņevu, pēc-negaisa gaisu, utt :

"Tepat jau arī bija lielais nams ar sargtorni. Pie nama platajiem, aizslēgtajiem vārtiem, atslējies pret tiem ar plecu, stāvēja neliels vīriņš pelēkā kareivja mētelī, Ahilleja bruņucepuri galvā. Viņš ar miegainu skatienu vēsi paskatījās uz pienākušo Svidrigailovu. Viņa sejā bija skaidri saskatāms tas mūžīgais īdzīgais sērīgums, kas tik šķerbi iezīmēts bez izņēmuma visās ebreju cilts sejās. Viņi abi , Svidrigailovs un Ahillejs, kādu laiku klusēdami skatījās viens otrā. Ahillejam pēdīgi sāka likties, ka tā nav nekāda kārtība, ja cilvēks nav piedzēries, bet stāv trīs soļus no viņa, skatās tieši viņam sejā un neko nesaka.
- A kā jums te vajage ? - viņš jautāja, vēl arvien nekustēdamies un savu stāvokli nemainīdams.
- It nekā, draugs, labrīt ! - Svidrigailovs atbildēja.
- Te nav jūse viete.
- Es, draugs, ceļošu uz tālām zemēm.
- Tālēm zemēm ?
- Uz Ameriku.
- Uz Amerike ?
Svidrigailovs izņēma revolveri un uzvilka gaili. Ahillejs sarauca uzacis.
- Uj, kas par jokem, te nav tāde viete !
- Kāpēc te nav tāda vieta ?
- Tāpēc, ka te nav tāde viete !
- Nē, draugs, viss vienalga. Vieta ir laba ; un, ja tevi sāk pratināt, tad tu tā arī pasaki, ka aizbraucu uz Ameriku.
Viņš pielika revolveri pie labajiem deniņiem.
- Uj, te nevar , te nevar , te nav prieks tam viete ! - Ahillejs izbijās, arvien platāk ieplezdams redzokļus. Svidrigailovs nospieda gaili..."

Principu faktors.

"Norātais draugs sēdēja uz krēsla un izskatījās kā cilvēks, kam neganti gribas nošķaudīties, bet tas nekādi neizdodas." (Dost. No.u.So.)

tagad visu vakaru domāju, kā tas ir un ko tas īsti varētu nozīmēt, pirmkārt - "izskatīties kā cilvēkam." otrkārt, nē, paliksim pie pirmās kārtas.
padomā tik, šāds izteiciens mani uz doto brīdi mulsina - "tu, jaunais cilvēk, šodien izskaties kā cilvēks" . un līdz augstākā teikuma otrai daļai, lai to priekšstatītu, nemaz vairs nevar aizsteigties. iesprūstu pie cilvēka izskata.

Vakardienas četri paracetamoli man joprojām liek svīst, tas ir, es šodien visu dienu nepārtraukti svīstu, toties temperatūras vairs nav, vēl jo vairāk - no 39° diennakts laikā tā nokritusies līdz 36,2°. Kakls vairs īpaši nesāp, iesnas pazudušas, deguns neasiņo. Tikpat pēkšņi kā sācies viss vairāk vai mazāk pazudis - psihosomatika, bitīt matos! 

un te nu es esmu tādā paradoksālā situācijā, kad, no vienas puses, ir tāda kā vientulības sajūta, kas pats par sevi nav nekas traks vai baismīgi nospiedošs, un tomēr tā sajūta tur ir, bet tad tā saucamās zāles pret to, attiecības, tā saucamās, ja. kā lai tā labāk pasaka, - mani tracina viss, kas ar tām saistīts. ne ar vienu, kas man ir paticis, vai kuru man gribētos, teiksim, khmm, iekarot savaldzināt, man nav gribējies spēlēt attiecības. es negribu nopietnību. es negribu konkrētību. pat tas tur, tas vārdā nesaucamais, kuru es vajāju gadu un pusgadu pēc tam vēl nevarēju tikt pāri, pat ar viņu es tobrīd negribēju būt kopā ne uz kādu laiku, ne, pasarg dies, uz forever, es tikai gribēju, lai es viņam arī patīku (es viņam tā arī neiepatikos, hehe), un redz, pat tas man apnika. es varu stundām ilgi skatīties filmas, sēdēt internetā, lasīt grāmatas, dzīvot dienas-sapņos, bet, lūk, džeki gan man apnīk. what is wrong with me, seriously, manuprāt, pat džekiem tā nav, but then again, man nav ne jausmas, kā ir džekiem. kaut kādas nomadu-klejotāju-vienpašu asinis, obviously.

es tiešām gribu, lai šis blogs būtu maksimāli tuvāks tam, ko varētu apzīmēt ar 'atkritumu kaste'

labdien, esmu no nigērijas, bet neesmu nigērs, tas būtu rasistiski, esmu nigērietis

Secinājums: dziesmas pārsvarā sastāv no "uh, ah, oh, na, la, un aaaaaa".

kāpēc atlūzt neērtā pozā uz cieta dekoratīvā spilvena vienmēr ir saldāk, nekā gultā?

i hate you, can't you feel the pain!?
i hate you, can't you feel the pain!?
i hate you, can't you feel the pain!?
i hate you, can't you feel the pain!?
i hate you, can't you feel the pain!?
i hate you, can't you feel the pain!?
i hate you, can't you feel the pain!?
i hate you, can't you feel the pain!?
I HATE YOU, CAN'T YOU FEEL THE PAIN!?
I HATE YOU, CAN'T YOU FEEL THE PAIN!?
I HATE YOU, CAN'T YOU FEEL THE PAIN!?
I HATE YOU, CAN'T YOU FEEL THE PAIN!?
I HATE YOU, CAN'T YOU FEEL THE PAIN!?

http://www.youtube.com/watch?v=zxEDJjUZPrs

starp dauzajām sāpju izmocītajām sejām, dažiem naktskrekliem, pāris mīlīgiem bariņiem un babuškām es saku - Zviedrija (un man nebūtu žēl)
Kažas komentāri liek priecāties

Es šodien:
- Biju uz operu (kruta bija Lučija).
- Apsēdos kapos uz soliņa, kas nedaudz ielūza.
- Pasēdēju kapos uz soliņa, kas sagāzās ar visu mani virsū.
Labi, ka kapos ir baltas smiltiņas, nevis melnzeme. Un es noteikti ka esmu mājās atnesusi kapu smiltis. Ar tām varēja kādam nāvi pieburt, ja? Kā tas jādara?

Paskatījos filmu "Pareģojums"(Knowing) pa LNT.
Patīk Keidžs, patīk ideja filmai un vispār sākās ļoti interesanti.
Bet jo tuvāk beigām, jo trulāka palika. Un pašas beigas vispār nenormāla vilšanās..

No 10 - 5 (tās pašas tikai par sākumu)

+++
Tā migla reāli nāk no meža bez variantiem. Un, tiklīdz aizvēru namdurvis, sāka kūkot dzeguze, nu, ne jau tālumā, bet praktiski pie auss, un vēl kkāds putns smējās. Mazliet bail palika. Pirms tam, šķiet, dzirdēju arī kādu pūčveidīgo. Mēness turpina pieaugt. Grieze griež, ozols izdod jocīgas, bet nomierinošas skaņas.

nēēē, nekur man neiet eirovīzijas tiešraide....

upd. aizgāja un man patīk :D

Savilktas manas plaukstas sāpošās dūrēs, izdzerts viss pasaules alus, aprāvušās sarunas pusvārdos, pāri palicis niknums, bailes, aizvainojums un mazliet mazohistiskas baudas.
Es sāku slīkt savu šķībo papīra kuģīšu kaudzē.
Viens par katru noklusēto vārdu.
Mēs taču redzam - pārāk daudz.

Atcerējos vienu roflkopteri no vaķerdienas - izrādās, ka vienam čalim ir sort of fetišs uz nabam. Ķip - var būt perfekta sieviete - izskatīga, gudra, interesanta un kādatikvēlne, bet! Ja naba atrodas neproporcionālā augstumā (lai kāds tas arī nebūtu) - viss, čalim novīst asnavaķeļna

velkot kājā čību, kājā kaut kas briesmīgi sāpīgi iekoda. kas to būtu domājis, ka čībās mēdz dzīvot irši. tagad man ir ļoti liels kājas mazais pirkstiņš. un man liekas, ka šai jaukajai dienai vajadzēja beigties citā, jaukākā veidā.

kaut gan tā arī īsti nevar teikt, man tomēr ir arī kūciņa un užavnieks.

bet vispār moskīti šovasar ir nevaldāmi aktīvi. vienreiz pārtraucu rakšanu dārzā, jo likās, ka sajukšu prātā no melnā sīcošā un kodīgā odu mākoņa. un man ir vairākas reizes licies, ka nosmakšu no jaudīgā pretodu baloniņu aromātu parfīma ap mani. nekur un nekā no viņiem nav miera, nekur un nekā.

pārāk vēlu izdomāju, ka nebūtu iebildumu pret kompāniju, tāpēc
izskatās, ka šovakar mājās dzeršu mokku un skatīšos lolitu

džeremijam aironsam ir skaista balss.
(un dēls.)

cik skaists ir maijs, ja viņu necaurumo studiju darbu drukāšana un pirmssesijas panika. kaut es tolaik būtu mācējusi mazāk par šīm lietām satraukties, tad man būtu daudz vairāk skaistu atmiņu par pavasari. nu neko, vismaz tagad mēs mākam priecāties.

koncītis melnajā knābī bija lielisks, dj pustafix & dj rihhardo brikou$key spēlēja godam, viss pasākums kopumā bija ļoti labs, 3 dažādas performances, visas labas.
miera ielas notikumi arī daži bija tīri kruta, black apple market diezgan kruta popgrupa, patika bezsakarīgā E. Lūča performance. šovakar jāraksta, uz to blekmetālu depo neiešu, jo tās bandas vēl esot diezgan tālu no Rīgas, kas atkal nozīmētu ļoti vēlu sākumu.

Atglaužu izspūrušos matus. Debesis šķērso sarkani balts lidaparāts. Mazs, melns ausainis trauc tālēs un tad jož atpakaļ. Apstājas, pieliec galvu. Kluss sirsnīgums, ne čiku ne grabu. Labi.

Varu lasīt pat lodājot pa takām. Intervija kādā pavieglā izdevumā. Stāstniece ar liriķes sajūtām. Patiesīgums.

Iztieku kā ir, tikai nodomāju- varbūt un kaut ko atzīmēju sev. Iekrājušies rakstu darbi, kuri nudien jāpaveic tuvākajās dienās. Naudas trūkuma dēļ eksperimentāli varētu izmēģināt sezonālu papilddarbu, ar mērķi- vēl izglītošanās kursos un tehnikas iegāde. Bet varbūt tikvien momentāns domas pieļāvums, kas vēlāk netiks apcerēts. Haotiski.

Nosalu, toties redzēju Auļus un Abraham's Cafe. Neredzēju Laiksni. (Simtreiz nolādēts slinkums un citai laika zonai piemērotais miega režīms.)

tā kā šeit tagad būs vairākas svētku dienas, kad bodes nestrādā,- iepirku sev tās šķērsvītrotā muskuļa šķiedras, kas ignorē apziņas uzstādītās prasības, un to, ko kādā anekdotē nosauca par koulīns vīn ir, kā arī dažas piepes. tagad nezinu, ko apēst vispirms...

Jāgādā pašam sava izkapts.

Tava ikdiena, saviesīgā dzīve un humora izjūta ir patiešām nožēlojama, ja vienīgā vakara izklaide ir kaut kādos kino forumos divpadsmit gadīgām meitenēm ieteikt Pazolīni "120 Sodomas dienas" un par to pilnā kaklā ņirgt kādas minūtes piecas. 

Vakar dabūju biļeti. Pēc 2.5 nedēļām lidoju prom.

laikam jau tomēr neesmu kvalificēta ciniķe, jo skatījos dirty dancing

un aizkustinājos līdz sirds dziļumiem, cik labi mirkļi tur ir. jābrauc uz kūrortu un jāieķeras deju skolotājā.

And I just can't keep living this way
So starting today, I'm breaking out of this cage
I'm standing up, I'ma face my demons
I'm manning up, I'ma hold my ground
I've had enough, now I'm so fed up
Time to put my life back together right now!

Iet omīte pa ielu ar savu aptuveni 5gadīgu mazdēlu, kurš atpaliek un kaut ko ārdās pa krūmiem.

Ome: Robert, beidz visu laiku vilkties! Man apnicis gaidīt!
Sīkais: ES IEKĀPU SŪDĀ!
Ome: Tā tev arī vajag!

Vakar itkā nebija pilns mēness, bet gan smuks dilstošs sirpis. Tātad ar mēness fāzi nav izskaidrojams tas, ka skuķiem vakar jumts brauca - leitenei histēriska greizsirdība, bet ugunsgalvai vispār kas nesaprotams

maija sākums.

vēlējos atzīmēt, ka tai mājā uz krustojuma vijoles spēlētājs ir ļoti apgreidojies pēdējo 2 gadu laikā - ja agrāk knaši pieliku soli, tad šodien až apstājos paklausīties. smuki.
vēl pēc gada sēdēšu uz trotujāra katikne.

Man liekas, ka es drīz pārvērtīšos par vecu birkenstoku lēdiju. Nu, uz operu šodien, saproties. Ko lai velk, nu, ko lai velk? Jā, patiešām, ko lai velk. D nesaprata, kāpēc uz operu kaut kā citādāk jāģērbjas, es arī lāgā paskaidrot nemācēju, bet nu paliku pie tā, ka man pašai gribas. Kaut ko, kas nav maika, džinsi un kedas vai šļūcenes.
Atradu garus svārkus, ko es Kiprā turku daļā pirku. tjipa vairāk tā kā vēderdančiem, ne valkāšanai paredzēti, ap gurniem spiež, ap vēderu gan ok. Viņi gan nebija jāmeklē, viņi man sen bija, bet sen jau arī vairs nederēja. Uzlaikoju – un – oh wow – der! Ok. Tālāk, uzlaikoju maiciņu, kas arī labu laiku nederēja, bet agrāk bija mazliet par lielu. Oh wow, der, un spiež tikai bikiņ, un arī tikai tik daudz, ka man pupu ir divreiz vairāk nekā bija agrāk. Bet vēl pagaišvasar nemaz uzstīvēt nekādi nevarēja. Izvilku staipīgu DG džemperīti, kas kanāžos lielā sale pirkts, kas man derēja, kad es biju ūbertieva, bet pirms gada rokas iekšā dabūt nemaz nevarēju. Oh wow, apžmiegts, bet der un izskatās ok.
Un te sākās birkenstoku lēdijas daļa. Tā kā man soma ir pod ļeoparda, izdomāju, ka jāvelk špiļkas pod ļeoparda, apsienamas ap potīti, ar metāla nagliņpapēdi. Uzvilku, aizgāju līdz balkonam un novilku. Phe. Nu kur tik neērti apavi rodas. Uzvilku citas špiļkas. Kas es, cirka māksliniece kaut kāda, kam uz ķekatām jāstaigā? Phe. Izvilku rieker šļūcenes. Mīkstiņas un labiņas, bet akdies, cik nesmukas.
Visam pa vidu salaikoju drēbes, kas man no vecajām drēbēm mājās bija palikušas. Džinsus, kas man tievai bija daudz par lielu. Bikses, kas derēja, kad biju tikai mazliet resnēt sākusi. Kruta. Ja viss tā turpināsies, man drīz būs, ko vilkt. Un bikses, kas tika ieviestas pusrešņa sākumā, der lieliski.

Vadītāja aplietība

(ko lūgt ja dzīvē
tev vairs tiešām nav kur iet)


BET MAIJPUĶĪTĒM JĀPALIEK

Pie vectēva vienmēr visas malas krūzītēm aizkrautas.

Vakar ēdu Skrīveru saldējumu ar biezpienu un avenēm. Tas bija viens no garšīgākiem saldējumiem, ko savā mūžā esmu ēdusi. 10 baļļu skalā lieku 9+.
Man piedāvāja arī ar dillēm un olīveļļu, bet tik drosmīga es nebiju :D

aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa
es strādāšu Roskildes festā!!!!
Wuuuuuuhhhhhhuuuuuuuuuw.
Vismaz normāli kafūzītī ^.^ 32h visas nedēļas laikā un off work I'll enjoy The Cure, Bjork, Bon Iver, M83 (jee), The Roots.......

Vislielāko nesaprašanos publiskās diskusijās par ekonomiku rada tas, ka cilvēki bieži nesaprot, kas ir nauda. Joprojām daudzi domā, ka nauda ir vērtība pati par sevi kā zelts vai citas vērtīgas lietas. Taču nauda nav nekas tāds un naudas zelta standarts jau ir atcelts labu laiku atpakaļ.

Mūsdienu nauda ir tikai virtuāls līdzeklis, kas liek ekonomikai darboties. To var salīdzināt ar eļļu, kas tiek lieta mašīnā. Pati eļļa nekādi nedarbina dzinēju un tai praktiski nav vērtības, salīdzinot ar pašas mašīnas un degvielas izmaksām. Tai ir jābūt pareizajā daudzumā, lai mašīna varētu pareizi darboties. Ja tās būs par daudz, tad tā var noplūst, kur nevajag, un mašīna var pēkšņi aizdegties, tā ka pasažieri knapi paspēs izlekt laukā. Ja tās būs par maz, tad motors noklemmēs un pat lepnais BMW paliks uz ceļa.

Visiem salīdzinājumiem ir robežas, bet kas attiecas uz ekonomiku, tad sabiedrībā ir svarīgas divas lietas – ražošana un patēriņš. Ja nav naudas, tad abas darbības apstājas un sabiedrība pāriet uz neefektīvu barteru un naturālo saimniecību. Tas arī ir monetārās politikas galvenais mērķis – iepludināt tieši tik daudz naudas, lai ražošanas un patēriņa riteņi grieztos un lai ekonomika nepārkarstu un arī neieķīlētu. Uzsvars šeit ir uz efektivitāti.

Sabiedriskā taisnīguma ievērošana nav naudas funkcija. Tas ir svarīgi, bet par to rūpējas valsts, juridiskā institūcija, izglītības sistēma vai filozofi vai pat reliģija. Nauda ir nepieciešama arī šo mērķu sasniegšanai, bet to var izmantot tikai pēc tam, kad ar monetāro sistēmu ir sasniegts primārais mērķis – efektīva ražošana un patēriņš.

Tāpēc nevienam nevajadzētu būt pārsteigtam, ka valsts var glābt bankas, iepludinot tajās lielu naudas daudzumu, lai novērstu sistemātiskus riskus ekonomikā. Tiktāl viss ir skaidrs. Taču pārsteidz, ka šie paši politikas veidotāji, kas atbalsta banku glābšanu, noliedz naudas izmantošanu citu sistemātisku problēmu risināšanā, konkrēti – nodarbinātības veicināšanā. Šobrīd bezdarbs Eiropas Savienībā ir pārsniedzis visus krīzes rādītājus. Ir pilnīgi skaidrs, ka ir nepieciešama naudas iepludināšana ekonomikā, lai vairotu patēriņu (pieprasījumu), kas attiecīgi veicinātu ražošanu un samazinātu bezdarbu. Bet pēkšņi šie politiķi sāk runāt par morālo atbildību tērēt naudu, kas nav nopelnīta.

Jā, morālā atbildība ir laba lieta un ir ārkārtīgi svarīgi godīgi maksāt nodokļus un uzņemties personīgo atbildību par finansēm. Tikai tas nav monetārās sistēmas uzdevums. Kad glāba bankas, tad arguments, ka bankas pašas ir vainīgas savās problēmās ar neatbildīgu risku uzņemšanas, netika uzskatīts par būtisku, jo bija jautājums par finanšu sistēmas glābšanu.

Šobrīd eirozonas recesija un pieaugošais bezdarbs draud ar vēl lielāku sistemātisku un sabiedrisku krīzi. Šķiet, ka Eiropas politiķiem tas nerūp, un vienīgā viņu interese ir paštaisnā moralizēšana, ka grieķi paši ir vainīgi, ka neapdomīgi aizņēmās. Šie politiķi vienkārši nav sapratuši, ka naudai ar moralitāti nav nekāda sakara.

viss nokārtojās