rūsganais sprakšķis

naktī māju bija apsēduši bubuļi.
vismaz tā šķita sunim.
rūca un rādija zobus. galvenokārt jau rūca.

bet es laikam arī esmu atradinājusies būt mājās viena.
tāpēc jau drošvien sunim bubuļi rādijās, ka man diegabiksīga sajūta.

man mazliet ir apnicis salt.
sestdien sasalu pastaigā. svētdien sasalu treniņā.
abas dienas pēc tam sildījos dīvānā, ar mājlopiem apkrāmējusies, Troņu spēlēs iegrimusi.
Nolāpīc, šitādos tempos es vēl līdz aprīlim esmu zudusi, vismaz.
kaut, iespējams, labāk es guļu dīvānā un lasu,nevis imitēju rosību - vakar rosības imitācijas rezultātā dabūju 2x mazgāt matus,jo pielaidu ar dūmiem visu otro stāvu, vai nu jālabo krāsns,vai arī jākurina tikai viena. es kautkā sliecos uz slinkāko variantu.

kā kulaks uz acs, ņemot vērā,ka tieši šodien skaipā družka mācās virsū ar jautājumiem,vai man liekas,ka viņš ir īstais (tieškāreiz pēc biedra Kautska izteikumiem par šerpuļus uzdzenošajiem vārdu savienojumiem) un vai es gribu ar viņu dzīvot kopā.

kaukad nesen kā reiz skaitļoju,ka pēdējais gads manā dzīvē ir bijis kā reiz pirmais,ko esmu pilnvērtīgi dzīvojusi viena pati pēc ilgā ceļa kāpās pa vecāku un citu radinieku klēpjiem, kojām, komunalkām un dažajām kopdzīvēm.
(akjā,pēc Kautska uzskaitījuma es, iespējams, arī šobrīd nedzīvoju viena - jo tie lopi, tie lopi ar savām pretenzijām)

un man tiešām ļoti patīk dzīvot vienai, bet es arī labi saprotu,ka motīvi tam visam apakšā nav ne gaiši,ne cēli, ne glaimojoši.
man vnk patīk dzīvot kā intelekta neapgrūtinātai cūkai brīžiem- savandīt māju absolūtā haosā (ko es spēju izdarīt apmēram pāris stundu laikā), tad visam tam pa vidu apsēsties ar milzu šķīvi rijamā un skatīties nezkuro reizi kādu salkanu melodrāmu vai seriālu , tam pa starpu raustot uzacis, griežot nagus vai spaidot pubertātes paliekas sejā, un to visu noskalojot ar ievērojamu daudzumu vīna -- viss kas tāds,ko nevienam no laba prāta rādīt negribētos, jo jēgas tajā visā tikpat cik lietderības. un,kaut reizumis,protams,var atlaist un vajag, dzīvojot ar sevi visi vakari pārvēršas tādā bezpriģelā.

kopdzīve ar jebko,manuprāt, piedod kādu pievienoto vērtību tam,cik daudz pats padari, ok,tā, protams, ir mana nenobriedusī personība,kas cita kāda klātbūtnē neatļautos bezgalīgi slaistīties un sušķoties, ganjauka stingrāka rakstura būtnei tas netraucētu.

nenoliedzami, svešķermeņi mājās ir traucējoši. un tas,ka jārunā, akdies, tas ir tik briesmīgi,ka cilvēkiem gribas runāt un viņi nespēj novērtēt klusuma skaņu burvību.

bet es cīši ticu,ka katram ir tiesības uz savu viedokli un patiesību, tāpat kā ticu uz tiesībām šo viedokli mainīt pie nenoskārstas vaidzības.

viskijs.

jo,tradicionāli nedēļu pirms ziemīšiem, esmu nolikusies ar tempertūriju un laužkauliem.

bet, jāatsilda, stundu, ierasto, 15min, vietā, braucot, mājās, nosalušās, kājas (te komati sanāca pareizi? viskijs klusē) )
un jāiet tīrīt sapūstās kupenas.

man ir nelāgas aizdomas,ka lēmums rīt atgriezties darbā ir visvairāk saistīts ar faktu,ka man apriebies tas haoss,ko esmu ieviesusi cenšoties panākt globālu reorganizāciju kārtības jomā viesistabas un priekšistabas skapī.
es nezināju,ka man ir tik vājprātīgi daudz trauku dvieļu.
un vienā no somām atradu pretbērnu tablešu iepakojumu - ko nedzeru jau gadu,kas nozīmē,ka precīzi gadu man šī soma nav bijusi vajadzīga.

pie lampas izkārta jenotādas apkakle ar kājiņām, un es nemitīgi satrūkstos no otras istabas nākot,jo šķiet,ka kāds garš tievs tēls, kāds Pelēkais Kungs lai, stāv viesistabas vidū.

kā tu cilvēkas lai atveseļojies, ja konstanti esi nikns???

tas sasodītais bērns vakar atvilkās pēc pusdienslaika,kad es nu nemaz nevienu negaidīju,tad nu es izkliedzos,cik jau tās dažas balssaites zemajā reģistrā,kas darbojās puslīdz, ļāva.
un tad viņš aizmiga un gulēja līdz vakaram,sagādājot vilšanos,jo es cerēju,ka viņš aizies uz darbu.
tad es cerēju,ka viņš aizies uz darbu no rīta, bet , jopcik, viņš tur guļ viesistabā, un es jūtos iesprostota kā zvērs krātiņā. rīta apcerīgumā apsvēru domu,ka varētu pārbaudīt temperatūras neesamības noturīgumu padarbojoties lēnām un prātīgi pa pagalmu, nutur, pufaikā (lai tik nekas nesapūš) un ausainē (lai nevar redzēt manu pompadūrveidīgo matu krāvumu uz galvas,kas nedēļas svīšanas rezultātā un no tā izrietošas kasīšanas šas atgādina kādas 3 aspazijas vienā)

jābet viņš tur guļ un es negribu viņu redzēt, es pasargdies negribu runāt, jo man nav ko teikt, es nesaprotu,kā ar tādu stulbumu runāt, bet man nav aknas viņu brutāli izmest ārā
pareizāk sakot, es šobrīd negribu nekādu konfrontāciju, neko negribu, gribu , lai vienīgais troksnis ir kaķa brēkāšana un suņa īdēšana.

jāun, tā es te sēžu kā tāds pūķis un pūšos

pieņemu,ka ir ierobežots apjoms sudraba karošu un apšņurkušu kuzņecova tējkannu,cik man varētu būt nepieciešams turēt mājās, attiecīgi, kādu īpaši neglītu zupas terīni vai sienas šķīvi varētu nopārdot un uzlabot savu vēl apšņurkušāko budžetu, bet nav skaidrs,no kura gala ķerties tai padarīšanai klāt
ja atklāti,tad laikam nekad nevienā antikvariātā neesmu līdusi iekšā , pat nezinu,kur viņi ir un uz kuru būtu jāiet, un kas jāsaka un vai vispār kādam vajag kautko no tā visa, jo daļa tiešām ir apdauzīta.

anyone any ideas?

gluži vai raudu.
kastu kastes ar grāmatām. jā,tur protams viļi lāči un tā, bet kaudzēm manas bērnības prieku un bēdu, nu, viss, ko 80/90ajos varēja mājās atrast . un tad vēl Latvijas laika mācību grāmatas, dažādi vietējo autoru izdevumi, grāmatas angļu valodā, kaut vai, pierēram, Forsaiti. un tad milzīgi bieza Anna Kareņina ar attēliem. utt utjp, bez sava gala.
un viss jāmet ārā.

atnācu mājās ap septiņiem, starp citu, pēc tam,kad biju nograuzusi fonteina čīzburgeri, paralēli strebjot tīrkultūru ar liepziediem (ļoti intersanta garša), lai sevi izklaidētu, rakstīju garumgaru ierakstu cibā par to,cik burvīgs saullēkts un visko citu, bet mans telefons nogļukoja un neko neiepostoja.
maķenīt pagulēju un metos darbos - ir nopļauts viss,ko varēja nopļaut un nupat jau es ravēju tādus pakšus, kuros no pavasara nav līsts iekšā, skraidu ar dārza šķērēm kā dulla, pamazām sāku just,ka viss diezgan ļoti sāp un sūrst- tagad nesaprotu,vai no dejošanas, vai dārza darbiem.

suns nopļāvies nē, bet nokodies pļaumašīnu līks, ienāca iekšā un nokrita dīvānā, kaķis,kas visu dienu nobēdājies viens,tagad iekārtojies sunim pakaļgalā un sirsnīgi ar ķepiņām apķēris asti.
un sunim arī zaļas kājas no skraidīšanas pa svaigi pļautu zāli.
arī - tāpēc ka manējās par baltām nenosaukt..

sēžu visa te tāda dīvāniņā lēmēta, ēdu rimčika suši "āzijas sapnis" (čotabaigigaršo) un nesaprotu ne rīta, ne vakara.

man ir ATVAĻINĀJUMS. VISU, jūs saprotiet, VISU nākamo nedēļu. man nav ne jausmības, ko ar tādu laimi,lai pasāk.
protams, prieki apsīkās jau brīdī,kad dikti gribējās padalīties, bet visi,kam zvaniju, izlikās nedzirdam.
ok,es saprotu shvepsi, jo nujā, tā neķītrā doma bija iekrešot viņas verandā kaukad nākamnedēļ kā tādam Junkeram, tā kā Shvepam ar intuīciju viss kārtībā, ta skaidrs,ka neceļ trubu.

bet enivej, pat ja atlikt malā sajūtu,to baiso vainas apziņu,kas pārņem vienmēr neesot darbā, nu - tip, kā gan tie nabaga puikas bez manis tiks galā - ta tikuntā nav nekas skaidrāks par to,ka man mazliet strjomna atstāt puiku vienu pa māju, nu, nemāku es tā pavisam uzticēties. ta aizmirsīs durvis aizslēgt, ta kaķi pazaudēs, ta hvz ko vēl.

bet citādāk, šovakar jāiet diet, pēc tam skatīsies, svētdien ir svētdiena, treniņs vienmēr ļoti saliek visu galvā kārtībā.

es praktiski gandrīz nemaz neuzmetu lūpu,kad Malka,kurai sestdien piezvanīju, teica,ka atbrauksies otrdien.
es nedaudz sapūtos, kad Malka vakar piezvanija un teica,ka atbrauksies šodien.
es pamazām sāku iekšēji vārīties šodien,kad uz manu zvanu (nesagaidot solīto zvanīšanu 2h iepriekš, bet pārliecinoši tuvojoties plskt.astoņpacmitiem) Malka atbildēja,ka šobrīd ir Baigi Aizņemts un atzvanīs " un tad parunāsimies ".
tas vēl nav noticis.

i can't believe i have to start it all over again.

viss bija zajebis vīkendā, bet to es nestāstīšu, a citās ziņās - jāpļauj zāle un jādomā,kur ņemt malku, un tas nu ir kvait bōring. un upenes jālasa. un ganjau lilijas jau zied, vakar dārzā pat neiegāju, pietika ar šausmām no tā,kā zāle izsprāgusi garumā.
mans plāns ar vīteņaugiem izgāzies grabēdams - puķuzirņi tiiik reti, bet nu vismaz zied, a tās krūm-kreses jeb kā viņas vabše tikai nīkuļojas, viens (VIENS) zieds pa visu sētasmalu.
sūdīgs no manis dārznieks.

ups. tiko sapratu,ka manam ģeniālajam atvaļinājuma plānam iemest suni un telti mašīnā un durt,kur acis rāda nedēļas garumā, ir Liels Robs.
draņķa kaķis. līdzi takš neņems, bet viš jau pa šitām 4 dienām bija tā noalcies mīlestības, ka bļāva nebalsī vairākas stundas vakar.hmmmm.

atkal atcerējos un atkal aizmirsīšu

malka jānopērk, malka jānopērk, malka jānopērk, kā lai atcerās?

vislaik gaidīju,lai zāle pagalmā kaut maķenīt ieaugas,bet tāpat jau sašmucēsies.

un kur ir tas nr, kur pagāšgad pirku un cik kubus es pagāšgad pirku??

man no piegdienas tāds āķis lūpā, diktan gribās vēl kautko nopirkt, kaut es visumā ar sevi esmu diezgan vienojusies, ka ir jāievēro ekAnomiskāks režīms, par cik dzišandienas svinēšana ir mēreni neizbēgama un tad jau klāt ir ziedošais maijs ar tehnisko skati, octu, kasko un, protams, arī mājas apdrošināšanu which is a mission impossible anyway, tāpēc var jau būt,ka ja es tomēr aizdotos pameklēt sev žaketīti,kas kā šķira izpalika mega ķērienā + es pamanījos savu vis-vis-vis atstāt pie mātes un es pēkšņi nekā nezinu,kā dzīvot bez garās žaketes.

beeeet, vispār jau būtu šovakar,ņemot vērā,cik glīši līņā, jāiesēj zāle atsevišķās labi izbradātās vietās un būtu jāpaskrien un mājā vispār var kaklu nolauzt un būtu jāveic revīzija skapī, lai tur iekrāmētu visus jaunos skaistos brunčus un kā to visu paspēt?

nogurums tāds,ka šorīt šķita - no gultas neizkāpšu.
vakardienas staigāšana bez piesēdiena astoņu stundu garumā, krampjaini turoties manuālī beidzās ar to,ka pēc 5 stundu sēdēšanas seminārā ap 22 sāka tirpt abām rokā ceturtais un piektais pirksts. kas tā bija kautkāda osteoskleroze vai?

sajūta šodien bija kā uz paģirām, aizgāju apēst zupu un gaļas kluci, tā rezultāts vienīgais ir miega paisums.

mani pat nesatrauc ventilatora iedalītās tēmas, šoreiz esmu vairāk kā droša, ka pārējie darbus iesniegs un es varu uzrakstīt vienu teikumu un būs beidzot miers.

dārzā ir nokusis viss sniegs. jāsāk domāt par nojumes labošanu vai likvidēšanu un kā vienmēr pavasarī gribas visu nobetonēt, cik viss izskatās neglīti.

gluži vai līksmi zāģēju malku, pie sevis priecājoties,ka lai arī esmu sūdīgs santehniķis, gaterščiks no manis tomēr piemājas apstākļos sanāk, līdz gandrīz atrāvos zāģi kājā un pie nākamā dēļa iz bailēm izmetu no rokām, viņam kautkāds pipsis novēlās nost un tagad nezinu,kā pareizi salikt kopā.
un rokas jau smeldz.
un no manis birst skaidas

sēžam uz lieveņa un pīpējam, akciklabi!!

nu,ok, pīpēju es, suns skraida pakaļ bumbai, bet kaķis baidās-bet grib pievienoties - un atkal baidās - un kursē iekšā ārā, iekšā ārā. tālāk par otro pakāpienu nekāpj, bet saulītē tomēr fooorši

labdarība ir tik... nogurdinoša

visu nedēļu cik esmu mājās, pat cauru nakti, mazgāju vārīšanas režīmā dvieļus un palagus. uz elektrības skaitekli bail pat paskatīties.

šovakar škirojos, kas iet uz dzīvnieku patversmi, kas uz trūcīgo kautkādu atbalsta biedrību, kas bomžiem, kuri ceturdienas rītos izrevidē manu izstumto konteineru.
un,protams,kas uz manu priekšnamu,kur krājas kaudze ar simtgadīgiem papīriem un fotogrāfijām, no kurām jāizdala sava ģimene un citi.

un sēžu tagad tāda ar smeldzošiem kauliem un domāju. kautkur apziņas nostūrī stāv lasītais,ka , piemēram, bērnunamos esot tā,ka nemaz nekādas prastās mantas nederot.
un vai gan kādam noderēs tie vecie, prastie, baltie palagi un fajansa krūzes un gandrīzalumīnija karotes.
bet mes visu miskastē ar neliekas labi.
tad jau redzēs. ja mani rīt tur izlamās, tad metīšu miskastē.

bet šķirošanai nav ne gala ne malas. un vēl grāmatas. eh...


p.s.
on the bright side. kamēr mētājām ar suni bunbu pagalmā, pa mūsu mazielu 2x nobrauca sniega šķūrētājs. diez,ko šis pa to praktiski jau melni atkusušo asfaltu šķūrē?

vienmēr, kad esmu aizmirsusi mājās izslēgt datoru, iekšēji "raustos" vērojot kā mājas skaips ienāk onlainā, iziet, paliek oranžs un tad atkal zaļš...
es zinu,ka tas ir tikai mans provaideris vai rūteris,kas gļuko , bet tikuntā... strjomna.
šodien es pat neatceros,kur laptops nomests, līdz ar to varu pieņemt,ka uz klaviatūras šobrīd top nokosts kaķis, tāpēc zaļš...

bet tikunā,gribas atrāk laisties un pārbaudīt,vai viss vēl uz vietas.

no rīta esmu atstājusi vaļā logu un tagad mani sagaida sirsnīgi 16 grādi (viesistabā; guļamistabā,kur ir tas sasodītais logs, paldies dievam nav termometra)
apsēdos dīvānā un sastingu.