rūsganais sprakšķis

Unpijam alhohola celibāts, Shvep izdzēsās - un kas tad man te tagad friendlistē paliek no cilvēkiem,kas nekaunas dzeršamības vārda??
Pinjon, visas cerības uz Tevi.

p.s. un kāds pasakiet Shvep,ka mūsu gados nav ko niekoties ar žurnālu dzēšanām, citi uzreiz tad satraucās, vai ta nav kas nelāgs gadījies vai kas un ko darīt ja nav balderjāņu pie rokas?

ja es zinātu,ka esmu spējīga , braucot uz 4 dienām, salikt sev vajadzīgās mantas vienā somā un,ja man nebūtu definēts laiks ceturtdienas vakarā,cikos ierasties, es laikam atstātu kaķi mājās un uzmauktu sunim uzpurni un brauktu ar vilcienu. ā,un ja vien svētdienas vakarā savādāk būtu iespējams cilvēcigi atgriezties. var jau būt,ka tagad nav tik ļauni, bet tas,ko no jaunības atceros - stāvēt 2 stundas kājās... no thanks.

bet nu attiecīgi, tāds viens braucieniņš sanāk vismaz kādi diuspieci, nerunājot par to,ka ņemot vērā pavasari un tā, mā varbūt var gribēties aizbraukt uz kādu Depo vai vvz kur.
kāpēc es čīkstu, - tāpēc, ka tikai nupatkautkad mana galva pārstāja rēķināt degvielas izmaksas ar kautkādiem sevī iestādītajiem defoltajiem 70 saņiem par litru.
bet labā ziņa ir tā,ka ja es turpinu veselīgu dzīvesveidu, tad iespējams , ka manā budžetā kautur citur notiek kādi ietaupījumi.

( gari un garlaicīgi par skriešanas imitāciju )

Svētdien vakarā es sapratu,ka tas nav tālu,jo mans f** asinsspiediens bija gandrīz 2x augstāks nekā normāli (nu,priekš manis normāli, kā jau teicu, ir tāds , nu, walking dead)
Sapsihojos un aizgāju skriet. Spiediens maķenīt nokritās.
As from vakar pārstāju pīpēt un dzeru tikai vienu (nu,ok, dubulto) kafiju no rīta.
Vakar skrēju un , lai viss nebūtu tik nožēlojami, iedzēru glāzi vīna.
un tas sasodītais spiediens,kas pa dienu bij kautādās debesīs, atgriezās savā normā - 105/68

vienvārdsakot uz patlabam secinājums ir tāds - mans rumpis grib skriet, grib lai es atmetu smēķēšanu, taču atļauj man mazliet sarkanvīna.

ja godīgi, es esmu diezgan neapmierināta. man patīk pīpēt. es ar savu cīgu kopā jūtos droši un pārliecināti, kā ar tādu ob tamponu. man ir manas tradicionālās vietas un lietas,kad ir jāsmēķē un tas ir ļoti nejauki. ko lai dara tā vietā? es sākšu sūkāt īksķi.
nē, patiešām, es pīpēju aproksimetlī paciņu dienā, so, apmēram 20 reizes dienā man kautkā ļoti pietrūkst.
(nē, nikotīna trūkumu es nejūtu, es vnk gribu kautko ļuļķēt)

kaķis galīgi galvu nogulējis, šodien sajūta,ka tirpst smadzenes.
vakar biju apņēmības pilna sākt jaunu un skaistu dzīvi bez vīna katru vakaru, bet kā jau tas vienmēr notiek, saņēmu tādu vienu ziņu, ar kuru bija skaidrs,ka bez vīna galā netikšu.
varbūt šodien?

p.s.
nesaprotu,kas tas par MAS, ko visi pilda , es pat izlasīt neesmu nevienu spējusi saņemties.
p.p.s.
runāšanas par un ap modēm un gaumēm gan bija ļoti uzjautrinošas.
esmu ļoti lepna par sevi,ka neiesaistījos nekur un necik.

kopš rīta nevaru saņemties piezvanīt apsveikt dzimšanas dienā, jo man bail, ka būs jāiet ciemos, bet es negribu iet ciemos. melot,redz, nevar, jo, uz vienas ielas dzīvojot, grūti izlikties, ka neesi mājās, bet gan kādās Ļoti Svarīgās Darīšanās.

kad es tā padomāju,tad nav jau nekādas vainas kā vien tā,kas ir manā galvā, un galu galā , nupat jau ir tas cipars,kad vairāk kā pusdzīvi pazīstamies, bet es netieku galā ar savu iekšējo kompleksu. jo es varu būt gana mierā ar savu dzīvi, kamēr man nav jāklausās citu ceļojuma plāni, šopinga jaunumi un kārtējās sasniegtās karjeras augstienes.
savas dzīves ar citu salīdzināšana ir viena riktīgi sūdīga padarīšana.

visā visumā ģeniāli

saskatīties visādus šausmekļus un tad naktī sēdēt gultā un baidīties.
vot, pamodos un viss - bail. kautkas pagalmā žužina, sensors slēgājas, un vispārēja baismības sajūta pāri visam

sākās tas ar to,ka nevarēju aizmigt, jo kaķis atkal gulēja uz galvas un es aizdomājos par to,ka kaķi tak guļ tur,kur kāda vaina. (nu, es zinu vienu vainu,kas ir manai galvai, tās ir zāģu skaidas, bet tās tur bijušas vienmēr) bet kāpēc kaķis pēdējo nedēļu vislaik lien man uz galvas, vot nesaprotu. nu , i sastresojos.
un pēc tam baidījos.

viens draudziņš,ar kuru draudzējos,kad man bija diustrīs un viņam laikam deviņpacnt, šodien nejauši pēc ilga laika satikts, paziņoja,ka es izskatoties tikpat labi kā viņa bērnībā.

un viņš precas ar to beibi,ar kuru bija kopā pirms manis gadus 5 un visu laiku pēc manis. how fun is that?!

skatījos vakariņas klab, jo man diezgan ļoti gribas ēst. vienu brīdi viņi visnotaļ apmierināja manas gastronomiskās vajadzības darbadienas vidū, tie kautkādu šlesera jeb kādi pirkstiņi,ko tante taisīja man pat kādu brīdi gluži vai uz mēles kusa.

nu,lūk, nepietiek,ka tur vairs neviens neko garšīgi neraksta, nē, ņem un ieliek bildes ar feisbuka linku. un tā vietā,lai es paskatītos uz cepeti, tur saliek bildes ar sejām, un tad vēl paskaties profilu un pilnīgi nejauši savelc paralēles un saproti,ka skaties uz vēl kādiem cilvēkiem no šejienes, un.....
aizelsos.
karoče , esmu ļoti neapmierināta, nu ,es negribu zināt,kā jūs izskatieties, negribu.
tagad var tikai sist sev pa pirkstiem.
un, ņemot vērā vairākos kopīgos draugus arīdzan apdomāt latvijas pīļu dīķa sīkulību un krist vēl dziļākā panikā, kurš no jums patiesībā patiešām mani zin dzīvē.

kāpēc es cepos? da vienkāši, pms.

mātei dabai kā jau normālai kucei ar sūdīgu humora izjūtu aka captain obvious visa iepriekšproblematizētā sakarā likās baigi asprātīgi uztupināt man deguna galā mīlīgu, sarkanu un sāpošu pumpu.

esmu nojukusi visās savās atskaites sistēmās, daru lietas, kuras agrāk klaji nosodīju un pat īsti nejūtos par to vainīga.

par vakardienu runājot... no vienas puses es saprotu,ka reizēm ir labāk kādas lietas nezināt un nevajag raustīt to tīģeri aiz ūsām.

but then again, man interesē,kas lācītim vēderā.

kur es ar tām zarniņām pēc tam likšos - nav ne jausmas...

pīpējam uz jumta ar kolēģi, sēžu laimīgi izgāzusies krēslā un relaksējos, te pēkšņi skatos, šai seja pārvēršas un skatās man virsū, domāju,akmanšessiņ,kastanu.
"TEV TRĪS SIRMI MATI PAŠĀ GALVAS VIDŪ!!!"

un ko man tagad darīt un kā man būt?
ja viņi sāk ierasties masveidā, tak neies raut ārā, tā drīzvien pievienošos skinhediem!!!

nogurums tāds,ka šorīt šķita - no gultas neizkāpšu.
vakardienas staigāšana bez piesēdiena astoņu stundu garumā, krampjaini turoties manuālī beidzās ar to,ka pēc 5 stundu sēdēšanas seminārā ap 22 sāka tirpt abām rokā ceturtais un piektais pirksts. kas tā bija kautkāda osteoskleroze vai?

sajūta šodien bija kā uz paģirām, aizgāju apēst zupu un gaļas kluci, tā rezultāts vienīgais ir miega paisums.

mani pat nesatrauc ventilatora iedalītās tēmas, šoreiz esmu vairāk kā droša, ka pārējie darbus iesniegs un es varu uzrakstīt vienu teikumu un būs beidzot miers.

dārzā ir nokusis viss sniegs. jāsāk domāt par nojumes labošanu vai likvidēšanu un kā vienmēr pavasarī gribas visu nobetonēt, cik viss izskatās neglīti.

tieši šodien tad tiem sasodītajiem matiem ir jāizdomā,ka viņi būs zīdaini, mļa! un kā lai viņus savāc tādus zīdainus? vaļā viņi izskatās pēc hvz kā, aspaziju sataisīt nav iespējams, mēģinājumi sasprausties ar 6 matadatām izgāzās reizes piecas, lokas līda laukā un kopumā tas paskats atgādināja vakara frizūru, ar kādām manā jaunībā dižojās līdzbiedres dažādos žetonvakaros, tā nu es visu satūcīju augstajā copē un pašā galarezultātā ,tākā uzliku ēnas, es izskatos tieši tik veca,cik patiesībā esmu, nu ārprāc nu, kautkāda zolīda kundzīte, johaidī!!!! except,ka blūze pa dienu ir saņurcījusies un no vienkārši bezformīgas blūzes pārvērtusies baltā šnucdrānā,..

uzvilkšu žaketīti gandrīz pelēko un būšu,kas esmu - kantora žurka pāri trīsdesmit.

nu kā var šitā sajāt pirdienas rītu, nu!!
ielozēt mani vienā pārī ar unpy , kamōn. un vispār, es varētu atteikties no dalības tai sasodītajā ventilātorā , lai pēdējais piecinieks sanāk četrinieks un visi laimīgi. labāk tāda kapitulācija, nevis vēlviens kauna traips.


ārpus šīm nedienām atgriežoties pie īdēšanas -parastās --- viena laba lieta nenoliedzami visā šajā marazmā ir.  pazuduši 4 kilogrami. apetītes nav necik, labi ka vīnā ir kalorijas.

man visa seja ap acīm ir pilna ar smieklu krunkām, no kurām lielākā daļa ir ironiski sarkastiskās krunkas . ā,un vēl 2 pavisam sarkastiskas pierē, virs kreisās uzacs.

smieklīgi tas ir tāpēc,ka tas jau nav nekas baiss ņemot vērā,cik sen vairs man nebūs sešpadsmit, taču šķirojot cv tiem sasodītajiem programmētājiem, piefiksēju,ka automātiskā reakcija ieraugot gadus virs 30 ir- ai,tas takš baigi vecs.
kautkādi dubultie standarti, ņemot vērā,cik es vēl jauna,skaista un lieliska.

darba plāksnē gads sācies lieliski. es , protams, aizgulējos. atnācu uz pustukšu biroju, ir pa pieskari aizgājusi biroja telefoncentrāle jebkāviņtursaucas, sazvanīt mūs nevar, klientam nokāries viss,kas var nokārties, atbildīgajam kolēģim telefons izslēgts, vai nav LIELISKS gada sākums??

bet par laimi reizēm lietas iet līdzsvarā, es enivej esmu līksma, jo nākamvīkend braucu uz Igauniju uz mininometni, jipījeiiiii!!!!

eu, bet Jaunais gads ir sācies tik skaisti!!! šādos rītos man patīk guļamistabas logs - tu lēnām atver acis un ieraugi zilas debesis un visapkārt spīd. un brīnumainā kārtā bērza zari neplivinās kā pātadziņas - skaista, skaista diena.

vēl skaistāk, protams, būtu,ja es justos droši,ka varu sēsties pie stūres - un varētu aizbraukt uz jūrum, savādāk pele pagalam sašļukusi izskatās- maz pēdējās dienās esmu bijusi mājās, maz esam staigājušas.
bet es jau trešo stundu par šito kontemplēju un saprotu,ka nunē, nevajag braukt.
pie visa vainīgs tas faking šampānieties - kā ES varēju pakļauties pūļa spiedienam un iedzert to glāzi? fuipē, no tā arī ir tas caurvējš šobrīd bēniņos.

tāpēc es tagad vāru sev zupu. vistas. asu. gribās asu, bet tik sen neesmu neko asu vārījusi,ka pat nezinu,kas tur sanāks, bet jebkas būs labāk nekā tā trīs stundu svārstīšanās starp mocarellas un tunčas salātiem un apziņa,ka slinkums taisīt salātus (mocarellas, LOL)

es šogad sevi mīlēšu un vārīšu sev zupas un visko citu garšīgu, līkop!

domāju,vai es gribētu patiešām izjust,kā ir

tad

jāpaskaidro droši vien,ka manās bērnības atmiņās to dziedāja latviski - "nekad,nekad tā nemīlēju dzīvi..."

gadiem nevaru atrast piemērotāku dziesmu