rūsganais sprakšķis

joks laikam jau vecs, bet man šobrīd aktuāli - diez,ja to ierakstītu tai seksrandiņportālā, samazinātos debiloīdu spams?

- Как у такой милой,красивой,очаровательной девушки нет парня? - Сдох от счастья.

varētu padomāt,ka būt vienai ir kautkāda sērga, pie kam mirstamā vaina. un ja pasaku,ka viena jūtos labi, ticēt neviens,protams, netaisās.

palasījos kautādas tur publiskās pļāpas, viena bija vispār zašebis - "ja viņai ir pāri trīsdesmit un nav bērna, tātad neviens viņu tik ļoti nav gribējis, lai taisītu kopīgu bērnu"
heeell yeah, es te guļu,visa tāda kājas paplētusi, davai,ka kuram dikti gribās, taisam augšā, jā, ikurāt tā arī tas notiek.

esmu nojukusi visās savās atskaites sistēmās, daru lietas, kuras agrāk klaji nosodīju un pat īsti nejūtos par to vainīga.

par vakardienu runājot... no vienas puses es saprotu,ka reizēm ir labāk kādas lietas nezināt un nevajag raustīt to tīģeri aiz ūsām.

but then again, man interesē,kas lācītim vēderā.

kur es ar tām zarniņām pēc tam likšos - nav ne jausmas...

tieši šodien tad tiem sasodītajiem matiem ir jāizdomā,ka viņi būs zīdaini, mļa! un kā lai viņus savāc tādus zīdainus? vaļā viņi izskatās pēc hvz kā, aspaziju sataisīt nav iespējams, mēģinājumi sasprausties ar 6 matadatām izgāzās reizes piecas, lokas līda laukā un kopumā tas paskats atgādināja vakara frizūru, ar kādām manā jaunībā dižojās līdzbiedres dažādos žetonvakaros, tā nu es visu satūcīju augstajā copē un pašā galarezultātā ,tākā uzliku ēnas, es izskatos tieši tik veca,cik patiesībā esmu, nu ārprāc nu, kautkāda zolīda kundzīte, johaidī!!!! except,ka blūze pa dienu ir saņurcījusies un no vienkārši bezformīgas blūzes pārvērtusies baltā šnucdrānā,..

uzvilkšu žaketīti gandrīz pelēko un būšu,kas esmu - kantora žurka pāri trīsdesmit.

nu uz cik vēstulēm dienā var atbildēt?
pirmās divas dienas es centos pieklājīgi atbildēt visiem, tad jau tiem,kas izksatījās puslīdz ok un spēja izspiest puslīdz normālu teikumu, bet tagad man jau vairs nemaz negribas
man pat ir slinkums paskatīties uz visiem atpakaļ, kur nu vēl pašai kautko sērčot.

laikam jau tas bav mans aicinājums, īpaši ņemot vērā,ka nemaz jau es neko tā īsti negribu atrast.

nez no kurienes sajutos pēkšņi pacilāta un ienāca prātā,ka gribētos aiziet uz randiņu.
diez KĀ pie tāda tiek un kā to dara?
i feel like ancient.