rūsganais sprakšķis

diez, kautkā var uztrenēt audiālo uztveri?
es vnk ne-uz-tve-ru
man vajag izlasīt. redzēt. izdarīt pašai.
es itkā klausos un tad kautkur aizpeldu savās domās.

man šķiet,ka es esmu notrulinājusies.
jo darbs neprasa (ok, neprasīJA) runāt un klausīties, mājās suns,kaut ļoti komunikabs, verbāli neizpaužas, komunicēju es pārsvarā rakstiski.

akjā, vēl man arī ir pilnībā notrulinājušās cilvēktolerances spējas.
esmu tik ļoti pieradusi pie plašas personīgās telpas, ka korī vnk mirstu nost,cik daudz cilvēku vienā telpā, un tik sasodīti tuvu. sēžu diviem krēsliem pa vidu , lai vismaz kādu distanci saglabātu.

kā es iespējams jau esmu izteikusies, esmu no tiem,kas tik bezgala mīl savu darbu, ka nevar atrast to malu,no kuras tā mīlestība sākas, tad nu dienas no pirmdienas līdz piektdienai paciešu līdzīgi kā zobusāpes.

protams,ir arī man kādi gaišie brīži,kad šis un tas sagādā prieku, vai nu kāds labi padevies darbiņš vai vienkārši iespēja izgāzt žulti pār kādu galvā ne pārāk apdāvinātu kolēģi.

betlūklūk, ta nu beidzot manā smilšukastē ir iekakājis pat ne kaķītis, domāju,ka tā bijusi vismaz kāda govs, ja ne pterodaktils vispār pirksti tā paši jau bija sākuši rakstīt vārdu begemots, bet kautkā aprāvos un aizdomājos par politkorektumiem un cieņu pret līdzcilvēkiem un tā nu neiebegemotēju
respektīvi, kārtējās iekšējās reorganizācijas rezultātā esmu pielikta pie viena grimstoša kuģa pussprāguša projekta, kas nozīmē,ka manā visādi citādi līdz šim ar verbālu komunikāicju neapgrūtinātajā ikdienā tagad organiski iekļausies ļoti neapmierinātu cilvēku zvani un gānīšanās un man nāksies taisnoties un attaisnoties, kas man nav ne jausmas kā būtu darāms, jo kā ūberempātiskai būtnei, man ir grūti viņus nesaprast un kur nu vēl teikt,ka viņiem nav taisnība, ja reiz man liekas,ka ir jeb, kas ir otra problēma, man kautkānebūt būs jārunā visā visumā pieklājīgi, jo tomēr jau klienti un vabše sajūta kā kautkur starp divām frontēm.

ai, nu mati, vot, tur. zupā, jā.

kāāāā mani tracina cilvēki,kas neizdara lietas un pēc tam neceļ telefonu.

nupatjau kļūdas ko pēdējās stundas laikā esmu pielaidusi, man pat nešķiet vairs smieklīgas.

viss apnicis, gribu prom, tas nekas,ka gulēt teltī.
ceturtdiena, nāc ātrāk.
nē, nākamtrešdiena, jā, nākamtrešdiena ir apsolītā zeme un atpestīšana.

vispirms, ņemoties pa pretrunīgajiem punktiem nolikumā un ar neslēptu sajūsmu kraujot čupiņā pilnīgi bezjēdzīgas vienības, kuras nevienam negribēsies lasīt,bet paši vainīgi,ka neizņēmuši laukā pēc kāda lielāka konkursa - vispirms, tātad, gandrīz aizmiersu visam sviestam pielikt tehnisko piedāvājumu. nebūtu birojā ievilcies smirdīgais kaitinošais kolēģis,kas tai piedāvājumā bija pilnīgu sviestu sarakstījis,tādejādi padarot manu vakarvakaru vēl garāku, hvz kā tas beigtos.

bet vēl jau man bija jāizpildās arī tālāk.
izdomāju,ka ikurāt vēl laiks aiziet uz jumta uzpīpēt.
un apsvēru domu uzkrāsot acis, bet tur gan slinkums sametās.
un tad attapos,ka vispār jau vairs tikai 10 minūtes palikušas.
pusceļā atcerējos,ka tai iestādījumā tak jāņem caurlaide, bet es, ofkōz, līdzi paņēmusi tikai plānotāju un pildspalvu.
par laimi, nebija kašķīgās tantes, bet gan jaunēklis un ar jaunēkļiem jau vienmēr visu vienkāršāk sarunāt.

tādi pīrāgi. tagad sāku kautko ņemties prātā,vai vissss tiešām tapa parakstīts un vai es kautkur nesapinos meistarībā. derētu iedzert, vai kā, bet 10 no rīta laikam nebūs tas laiks,kad beigt darba dienu.

paTstāvīgās dzīvesvietas adrese - informācija,ko ir ļoti svarīgi zināt iepirkumu komisijai, izvērtējot piedāvātā speciālista kompetenci.
ja pieņemam,ka viņi nav gramatiski kļūdījušies,tad acīmredzot, viņi grib zināt,vai visi ir lieli puikas un dzīvo prom no mammas?

bet ja nopietni - wtf? vai tā nav kinda personīga un nepubliskojama informācija?

jāunbet TAD mazliet iespīd saulīte Tavā piečurātajā smilšukastē, nu, lai Tu, muļķis, atkal asti gaisā vicotu kādu brīdi uz priekšu.

až vai varētu uzmest Keišu,kā gribas uz to padarīšanu ieraut vīnu, bet nunē, es esmu stipra garā,haha

liels publisks paldies pinjons par konsulteišeniem
un konjaks protams, kautkad :)

oi, pinjons ja Tu būtu mani sezdien no rīta redzējis, Tu aiz sajūsmas spirinātu kājeles pa gaisu un varētu man piesieties vēl pusgadu uz priekšu, ņemot vērā, kādā paskatā devos mājup.
neskaitot pārāk izteiksmīgo dekoltē un frizūru,kas nepārprotami liecināja, ar ko es esmu nodarbojusies naktī, uz sejas man bija totāli padebīls labi dabūjušas kuces smaids un smējos sejā visiem,kam pietika bezkaunības uz mani blenzt.

vienvārdsakot,es esmu pārāk aizņemta pati ar sevi un viskautkas tik ļoti notiek,ka nav laika neko pastāstīt, vot.

tāds... nespēks.
kad Tu ceri uz kautko, kad liekas,ka ir tā gaisma tuneļa galā... un tad viens ņem un visu aizlej ar betonu.

nebūs man nekādas darba maiņas

dēļ tām šausmīgi daudzajām brīvdienām , kurās es ar tīru sirdsapziņu pārstrādāju jebkādu sajēgu tā,ka pārstāju normāli ēst no noguruma, bet neatteicos no vīna un no šitām psihajām dienām,kad jādīlo ar totālu retardāciju, man atkal ir faking sirdsklauves, nupar jau stundu, vislaik bumsās, droška nevaidzēja to kafiju dzert

es jūtos pavisam salauzījusies , visa kā ir pārāk daudz pēdējā laikā un tagad man gribas kautkur ieritināties un aizmigt, vēlams azotē, bet azotes ta nava...

nu, ar tagad domājot kā tiko būšu pabeigusi piedāvājumu, ja , protams, cienītais apakšuzņēmējs kautkādā rīzonablā laikā ieradīsies ar saviem dokumentiem, nu es nesaprotu,kā uzņēmumu var vadīt cilvēks,kas tik lēni domā

vienvārdsakot, nebūs nekāda lafa arī tad, jo darbu kaudze tūliņ uzgāzīsies man virsū kā vilnis toreiz okeānā, kad viņš trieca mani pret zemi tur dziļi apakšā kā tiko mēģināju ievilkt elpu nevis sālsūdeni.
jā, tā kautkā es šobrīd jūtos.

pilnīgi flegmatiska piektdiena.

vakarā ir dilemma - kārtot māju / braukt pie labākās draudzenes,kurai vīrs nav mājās/ iet uz pienu.
pagaidām man nav viedokļa.
smukais puika šodien vairs šodien nesūta īsziņas,laikam kautko par šerpu būšu izspļāvusi. laikam labi,ka tā, viņš tik mīlīgs , ko gan es ar tādu bērnu. nu,labi,es zinu gan,ko, bet tas jau tuvu pedofīlijai sanāk, ak, but then again,viņš tik garš un slaids, ehh
kolēģis no zila gaisa ņēma un atnesa puķes, laikam jau šitā kleita tomēr ir ūberdekoltēta, man jau pašai ļoti patīk,kā izskatās, bet tāda sajūta,ka šodien visi skatās acīs

bija tik feinas brīvdienas un es visa tāda spārnota atgriezos galvspilsētā un šetev, kautkāds lietus un darbs vabše kaukāda gākas baisma , nesaprast,no kura gala tam rācenim klāt ķerties...

bet es taču biju domājusi teikt lielo paldies Fjoklas jaunkundzei, jo es esmu pilnīgi pārliecināta,ka tieši un pateicoties mūsu mazajai sarunai par medību vietām es jekapilī nošāvu tādu mamutu,ka tagad varētu sist plaukstiņas un dejot džīgu un to visu principā nedēļu no vietas, vismaz.

bet kautkā tā pirmdiena spēj sabojāt visu daiļi cēlo uz ko tvīkst sirc.

nogurums tāds,ka šorīt šķita - no gultas neizkāpšu.
vakardienas staigāšana bez piesēdiena astoņu stundu garumā, krampjaini turoties manuālī beidzās ar to,ka pēc 5 stundu sēdēšanas seminārā ap 22 sāka tirpt abām rokā ceturtais un piektais pirksts. kas tā bija kautkāda osteoskleroze vai?

sajūta šodien bija kā uz paģirām, aizgāju apēst zupu un gaļas kluci, tā rezultāts vienīgais ir miega paisums.

mani pat nesatrauc ventilatora iedalītās tēmas, šoreiz esmu vairāk kā droša, ka pārējie darbus iesniegs un es varu uzrakstīt vienu teikumu un būs beidzot miers.

dārzā ir nokusis viss sniegs. jāsāk domāt par nojumes labošanu vai likvidēšanu un kā vienmēr pavasarī gribas visu nobetonēt, cik viss izskatās neglīti.

tas tik bija astotais marts.
šorīt mēģinot nokļūt darbā, primāri es kontemplēju par to,kā tieši mums (man, mātei un bijušajam dzīvesbriedim) izdevās izdzert 4 pudeles vīna, skatoties Mamma Mia. ( un kā viņam pēc tam izdevās aizvelosipēdēt pāri visai rīgai)

un tad,apmēram pusceļā , es sāku atcerēties,ka paralēli šiem procesiem , vakar apmainījos ar n īsziņām ar izbijušu darba kolēģi, kas sākās kā apsveikums ar jociņu sieviešdienā, savukārt mana atbilde šajā personā pamodināja savedēju , kurš nolēma savā prātā,ka man būtu jāsatiekas ar viņa darbinieku.
es pa pusei smējos, pa pusei dusmojos, un ienākot darbā,man bija bail vērt vaļā peisbuku,kurā mūsu diskusija turpinājās. bet velti es baidījos.
vajadzēja baidīties vērt vaļā darba meilu, kurā man priekšā stāvēja vēstule, nosūtīta man un tam otram nelaimīgajam, ar paziņojumu,ka A. netiek uz gus-gus koncertu, tāpēc viņš atdod savas biļetes mums ar R. un ka kosmoss par mums priecāsies

šobrīd , esot mērenā reibuma stāvoklī, mēģinu ieskriet ar pieri sienā.

Bārnijs aizveda mani piesušoties pusdienās un mēģināja pierunāt neiet atpakaļ uz darbu.

es bezgala aBzinīgi atvilkos atpakaļ, bet jēgas nekādas. miegu ciet.
varētu to lielāko rožvāzi iekrāmēt blakus monitoram,tā,lai mani neredz un nokrākties. saldi.

es jūtos itkā sēdētu puķu kioskā

šorīt jutos kā uz paģirām, jo visu nakti turēju ķepu no narkozes lēnām vaļā nākošajam sunim un ne par kādiem astotmartiem nemaz i neatcerējos,kamēr mašīnā pa radio neizdzirdēju. labi vismaz,ka šodien neesmu satuntulējusies kā pēdējās dienās un tākā nebija,kur parkoties,pat acis uzkrāsoju.

darbā jau tāpat visu nevar atstāt, kaut kā ne pārāk estētiski izskatās tulpes kafijas krūzē, bet atkal tas mazdārziņš,kas aizņēmis pusgaldu ir bezgaljauks.

nē, es tā neesmu ar mieru , es gribu darīt pati savu darbu,(nu,ok negribu, es vispār negribu neko darīt, bet ne par to ir stāsts)
bet es toč negribu strādāt par bērnudārza audzinātāju, kamōoooooon.

darba plāksnē gads sācies lieliski. es , protams, aizgulējos. atnācu uz pustukšu biroju, ir pa pieskari aizgājusi biroja telefoncentrāle jebkāviņtursaucas, sazvanīt mūs nevar, klientam nokāries viss,kas var nokārties, atbildīgajam kolēģim telefons izslēgts, vai nav LIELISKS gada sākums??

bet par laimi reizēm lietas iet līdzsvarā, es enivej esmu līksma, jo nākamvīkend braucu uz Igauniju uz mininometni, jipījeiiiii!!!!

iekrīt man inboksā šitāds:
_________________

from: blablabla
subject: Sakarā ar cv.lv sludinājumu.
****
Mans cv pieteikums kandidarūrai.

cv.doc
_________________

tut jau kaķim jāsmejas no šitā paša, nemaz nepieminot faktu,ka cv.lv man ir ielikti vairāki sludinājumi uz dažādām vakancēm, no kurām itin visas prasa krietni vairāk smadzeņu līdzdalības, kā šis persons ir iežmiedzis savā pieteikuma vēstulē.
(un te pat nav runa,ka cv ir uz 1 lapas, darba pieredzē norādītas 3 iestādes, viena no kurām kautkādapica, amats nav uzrādīts.

sīrieslī, pīpl, kas par vainu? tipa, gribu darbu, bet negribu iespringt? tas ir pilnīgs vājprāc, ko tik nesūta. nesen bija atsūtijies juristiņš. JURISTS! bet pieteikuma vēstulē piesakās uz citu, ne manu kantori. un tādam juristam darbu dot????

ai. man ir verī verī beeeeeed mūd.