rūsganais sprakšķis

iekrīt man inboksā šitāds:
_________________

from: blablabla
subject: Sakarā ar cv.lv sludinājumu.
****
Mans cv pieteikums kandidarūrai.

cv.doc
_________________

tut jau kaķim jāsmejas no šitā paša, nemaz nepieminot faktu,ka cv.lv man ir ielikti vairāki sludinājumi uz dažādām vakancēm, no kurām itin visas prasa krietni vairāk smadzeņu līdzdalības, kā šis persons ir iežmiedzis savā pieteikuma vēstulē.
(un te pat nav runa,ka cv ir uz 1 lapas, darba pieredzē norādītas 3 iestādes, viena no kurām kautkādapica, amats nav uzrādīts.

sīrieslī, pīpl, kas par vainu? tipa, gribu darbu, bet negribu iespringt? tas ir pilnīgs vājprāc, ko tik nesūta. nesen bija atsūtijies juristiņš. JURISTS! bet pieteikuma vēstulē piesakās uz citu, ne manu kantori. un tādam juristam darbu dot????

ai. man ir verī verī beeeeeed mūd.

kas man ir JĀIZDARA:

no zila gaisa jāuzcep līgums anglistiski ar kantori,kura nav, par lietām,kuras viš nekad nav darījis, izplūstot tādās detaļās kā specifiskas vienošanās, darbu saraksti apmaksas grafiki , speciālistu stundas , pn akti un blabla un tā par 3 dažādiem "projektiem".

kā es to IZJŪTU:

ka man ir jāēd un jāēd avīžpapīrs kamēr iestrēgst un tad jāmēģina izprocesēt un tad,kad tas viss ir izklizmots , tad glīti jāsadala mazās čupiņās, jāiesprauž puķīte un jāiesaiņo glītā kastītē


šādas dienās es ienīstu savu darbu vairāk nekā parasti
nu tā, ka ļoti ienīstu

bet visvairāk es ienīstu sevi,ka neesmu gatava kautko mainīt.
ka nezinu,ko gribu ... ko mainīt...

vai mēs arī 10 gadus atpakaļ bijām tik aptaurēti, jeb man vnk ir nenoveicies ar dažiem mazgadīgajiem kolēģiem???


pat uzpīpēt nav iespējams aiziet, sabojā arī TĀS manas 5 minūtes.

i feel like exploding

ienīstu pirmo datumu.
+ šodien kautkāds ne tāds zvaigžnu stāvoklis vai magnētiskās vētras uz saules - visi kautkādā sviestā iet, baiss haoss.

un man ļoti nepatīk,ka man ļoti nepatīk vismaz 3 kolēģi. tas ir gandrīz 20%, tātad , tas ir par daudz.

un dienās kā šī, es palieku indīgi dzēlīga. lieki.

vispār ir labi,ka es vairs neesmu vienīgā sieviete birojā.
es biežāk velku svārkus. un neaizmirsu uzkrāsot acis . un vēl šotokautkā.

bet no otras puses

kāda jēga no autfita, ja es nosēžu birojā, aizbraucu mājās, uzvelku kombinzonu un eju mētāt kociņu. tāpat mani neviens neredz, vai eju džinsos un bītlenē, jeb savādāk, tik vien tā prieka pašai kā no rīta.

manuprāt, tā ir viena no lielākajām dzīves traģēdijām