rūsganais sprakšķis

atvēru savu atvaļinājumgrafiku tabulīti.
pēdējo piecu gadu laikā vienu reizi esmu izņēmusi 10 dienas. 2009.gadā.

visādi citādi ailītes daudz un dikti - pa vienai, divām dienām, augstākais piecas. puse no tā visa slimojot.

mīlīgi.
ai sou lav mai džob. obvijslī.

un tad cilvēki brīnās,ka es nekur negribu braukt tagad uz Jāņiem,kad trīs brīvdienas.

vēl nav divi dienā un man baterija ir izbeigusies

nevajadzēja sarakstīt tās darāmās lietas plānotājā, nevajadzēja.

man , lūdzu, iesveriet vēl 2 rokas un 2 kājas

vai arī ielejiet vēl kādas stundas diennaktī

viena diena un 4 stundas līdz atvaļinājumam.

un tad es izslēgšu telefonu.

nu, izslēgtu,ja dzīve būtu rožu dārzs un atvaļinājums nebūtu vien tam,lai izdarītu kaudzi ar citām lietām

ar kuru galu cilvēki domā, nē,es tiešām nesaprotu.
tas ir kautkāds labais tonis tagad, ierasties uz darba interviju ātrāk?
let's say - tas,kuram intervija ir 13.00, ieradās 12.38.

bet , bet , bet, 12.48 ieradās tas, kam intervija ir 13.30???

nu bet kas tiem cilvēkiem vainas?! vai rēķināties ar citu laiku vairs nemaz nav modē?

tas ir gluži parasts riebums pret darbu, ko cerams,var dakterēt ar atvaļinājumu (nu es plānoju no zaļās ceturtdienas dienas 10)
man gan tik daudz,kas tur būs jādara,ka atkal vairāk piekusīšu nekā atpūtīšos

secinājums tāds tāpēc,ka šorīt pamodos pirms modinātāja un nobijos,ka esmu aizgulējusies, jo jutos vairāk kā labi. kā turpināju justies līdz pat ierados darbā,tagd atkal drebina un galvsāpis.

katru rītu es samiegojusies ceru,ka rīta sekss mani pamodinās un sapurinās jaunai dienai
katru rītu nākas secināt,ka kavēju darbu, frizūra ir pilnīgs mess un pēc dubultās kafijas krūzes acis sāk lēni vērties ciet un galva tuvojas klaviatūrai.

nu,labi,es pārspīlēju,bet tas,ka tā saule spīd aiz loga, ir sasodīti iemidzinoši.

vēl vienu konfekti un es nobeigšos cukurā

bet īstam latvietim apēst savu tuvāko feināk.

pārvarēju savu bezgalīgo vajadzību pēc simc gramiem kaloriju, izdarot nesmuki.
jei bogu,palika labāk.

es pat nezinu,kā aprakstīt savas izjūtas brīžos,kad telefona otrā galā kāds mani atļaujas uzrunāt ar ģevuška

aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaatšujieties!!!!!

ak!

nubet ku mīlīgi.
jānodrošina apmācības,kas nav ilgākas par 8 ASTROLOĢISKAJĀM stundām.

es nesaprotu,tie,kas raksta nolikumus - tur nonāk abZolūtie idejoti, jeb viņi par tādiem kļūst darba gaitā?

šodien iecietības manī nav ne nieka.

hahā, viena Svarīga Lieta,kas itkā bija jānodod šonedēļ, pārcēlās uz nākamo, līdz ar to slinķis manī sit plaukstiņas un dejo mazo gulbīšu deju un štuko,ko tādu nelietderīgu varētu paurķēties šodien.

nēnu,kas tas par stilu ņemt un zvanīt un sarunāt tikšanos tai pašā dienā,kas ir piektdienā, kad tu cilvēks esi atnācis ar tāāāāādu dekolteju, viss tāds domās par vakara randiņu un šalles arī nav

es no visas sirds un visiem spēkiem mēģināju iestāstīt,ka mēs nudien neesam tas,ko šamam vajag, un tagad es visa tāda plandošos svārkos ar dekolteju , vienvārdsakot abzolūti nereprezentabla, domās pilnīgi kautkur citur, ar putniem galvā, taureņiem vēderā un man jārunā angliski par to,par ko man pat latviski ir tik pajāt,ka nepārzinu.

vispār jau man liekas,ka, ja ir jānoslēdz konfidencialitātes līgums, lai saņemtu iepirkuma dokumentāciju (nu, lieka jebļa,manuprāt, ja beigu galā, zinies, nevar iestartēt caur to adatas aci), tad es drīkstu gribēt,lai vismaz tā ir bez uzkrītošām gramatikas kļūdām.
nu,vismaz ne virsrakstā , ne 24.fontā.

bet nekas, pagribēšu, pāries.

galīgi nevaru saprast, vai tās ir paģiras, jeb draņķa saslimošanās?
tā kā mana pieredze ar konjakveidīgajiem dzērieniem ir ļoti aprobežota sakarā ar konstanto vīna patērēšanu,tad arī nevaru saprast,kā mans organisms reaģē nākamajā rītā.
bet nu drebuļi ir diezgan kretīniski un kaulus lauž kā parasti pie gripas. bet man tik ļoti negribas pieļaut nekādas gripas iespējamības, es tik bieži slimoju pēdējos mēnešos,ka pa pat mans ūberpacietīgais šefs varētu sapīkt.

viss besī.
tas nav godīgi, nemaz, vakar bija tik feins vakars un par ko man tagad šitā, nu?

pacienti visi idioti
man galvā smadzeņu šūnas nervozi skraida viena pie otras ciemos uz tēju un zapcmaizi
un tad vēl skapī raksta viens draudziņš un ņem un samežģa man vispār visu kopā, vienlaicīgi izraisot man neizskaidrojamas sajūsmas lēkmi,kuras rezultātā man gluži kā sissy gribējās iekviekties par mīlēšanu, bet es tomēr apslāpēju sevī šādu impulsu, jo tas nudien būtu bezgala neadkvāti konkrētajā sitācijā un vispār, kautgan vakardienas rīta kafijas dzeršana bija visnotaļ jauka

tādi, lūk, pīrāgi

sēžu un pētu matus.
savējos.
dažiem,kas nav tie īpaši zīžaini smalkie, bet tie,kas ir tādi saraināki, tie,kas ir čirkainības stūrakmens - viņiem ir ar pirkstiem sajūtama atškirība reljefā - brīžiem resnāki,brīžiem tievāki,tad nu es te sēžu un filozofēju, cik cieša saistība tiem tievajiem posmiem ir ar depresīviem periodiem manā dzīvē.
izejot no šīs teorijas, man šķiet,ka pēc šitiem mēnešiem tur izaugs tādi nīkuļi ,kas paši savu svaru nevarēs noturēt un tad man būs jāgriež zēngalviņa, un tas tad būs pavisam depresīvi,jo man pavisam noteikti,ka īsi mati ne pēc kā neizskatīsies...

vakar pateicu šefam,ka viņa uzvalks izskatās nošņurcis un kurpes nesmukas un vispār kopskats nereprezentabls
šodien ieradās birojā ar uzvarošu - "nu, kā?"
jauki.

merkantilas kuces piezīmes

sakarā ar mani nekādi nesajūsminošajiem papildus pienākumiem , kas radušies nesenās reorganizēšanās rezultātā, nākas apmeklēt šādas tādas sanāksmes ar bezgalīgi neapmierinātiem klientiem,kas izmisumā ir piesaukuši klāt būt arī savus pašus galvenākos šefus.
dzīvojot tādu kurmja dzīvi,kādu piekopju es, vai nu ikdienā neredzu, vai arī nepamanu, bet te šodien nodevos pārdomām, cik glīti tomēr izskatās tādi kopti vīrieši.
nu,nevis pie spoguļa aizsēdējušies metroseksuāļi vai kādijauturvēl, bet tādi,kam statuss tāds,ka viņš ir kopts no matu galiem līdz papēžiem. un viss tik itkā neuzkrītoši, bet acīmredzami izstaro kvalitāti, tāpat kā paši viņi izstaro mieru un pašapziņu, tādu,kas vismaz man iebliež pa saules pinumu. nevis kautkādu lecīgu, bet pilnībā nopelnītu un pamatotu pašapziņu.

un es tur sēžu un pēkšņi pamanu , kā nagam nolobijusies zaļā laka un kā hipsterblūzei kautkāds diegs izlīdis un acu zīmuli pilnīgi jūtu izsmērējušamies, buee.
lienu atpakaļ savā kurmja alā.