rūsganais sprakšķis

jau kuro dienu man ap 10 - kas ir 3,5 stundas pēc celšanās un pāris nostrādātām, uznāk nenormāls lūziens, tā,ka nevar safokusēt acis un galva nokrīt uz klaviatūras.
nesaprotu,kā ar to cīnīties.
nelīdz ne kafija, ne pastaigāt, ne auksts gaiss.

strādāju tā,ka asinis nāk pa degunu

vaŗda tiešā nozīmē.
laikam tādam lauku pumpuram kā man jānopērk kaukāds deguna mitrinātājs, pagaidām gan nav ne jausmas,vai tādi pastāv, bet tas biroja gaiss amni nobeigs.

es sāku nervozēt.
tomēr,tomēr,mana pieredze ar darba intervijām ir tik knapa.
bez tam,man nav skaidrs,ko vilkt mugurās, man jau tā nav nopietnu ofisa apģērbu, bet tagadiņ,kad mans skapis ir iemūrēts un ir tikai vasaras/darba pļandraki, ir pagalam čābīgi....

man no pirmdienas ir mana aizvietotāja jāapmāca, kas nozīmē 8 stundu komunikāciju ik dienas un elpu pakausī,kad pat nevari ielīst cibā atslēgties.

es nudien sajukšu prātā.

paskatījos skarbi sev acīs un atzinu,ka galvenais,kas mani pagaidām attur uzrakstīt atlūgumu ir apziņa,ka visa sava milzu saimniecība būs jāsaorganizē kādam nododamā kārtībā. sešus gadus esot vienīgajam,kas pats sevi kontrolē, nevar noliegt,ka putekļu daudzos stūros sakrājies kaudzēm un negribas ķerties klāt.

kā var maģistrs savā cv ierakstīt "esmu strādājusi kā tūlks" ???

un kas cilvēkiem ir vainas,ka viņi nejēdz uzlikt spelčeku saviem cv un motivācijas vēstulēm ? Nu,nevaru es vairs nopietni uztvert cilvēku,lai cik labs viņam cv, ja tajā ir kaudze ar gramatikas kļūdām, ok, šitādi gūlbji ir ārpus jebkādas konkurences.

Lielais Cibas Dievs

lūdzu, dari tā,lai cibā uzveidojas kāds milzu cepetis,vēlams tāds,kur es arī varētu kādu pagali ar kāju paspārdīt.

man ir iztukšītis galīgākais iestājies, pastrādāt nevaru, stundas jāatsēž, mirstu kā sekundes rāpo atmuguriski galvā. vismaz būtu kāds neproduktīvs veids,kā izciest pēdējos metrus.

Unipija veģetējiens nelīdz,man šķiet,ka tā tēma ir līdz mielēm apzelēta.

citāts no kāda saņemtā CV.
there is only miss understanding between people

es tik šausmīgi ļoti gribu atpakaļ mājās zem deķa un gulēt, gulēt, gulēt...

kā lai nosit šīs stundas trīs bez gulbjiem un bez sniega, un bez kāda darba prieka?

ārā tik pelēks, un laikssss v v v e l k a s s s ...

starp citu, variet mani apsveikt, turpmāk es strādāšu vien 3 dienas nedēļā! slinkums forevā!

citās ziņās, man te nāk virsū melnie un liekas,ka viss līdz acīm apnicis un,ka nekam nav jēgas un tādā garā, jūs jau ziniet.

tad nu laikam beidzot esmu gatava pieņemt piedāvājumu nestrādāt, tobiš vienojāmies par alternatīvu - strādāšu 3 dienas nedēļā, lai vismaz pāris dienas ir,kad varu pabūt viena,pirms saeju ķīselī no pārmērīgas komunikācijas un citiem pienākumiem (jā, nīkulīgā es).

nu, to mēs tā izdomājām. tagad tikai grūtākais- kā šo mesidžu nodeliverēt šefam....

naktī gulēju stundas 9

un tagad miegs nāk vairāk nekā citām dienām, tā,ka varētu apsisties ap stenderi, kā neko padarīt nevar.

jēziņ, tāds pirdienas rīts bija,ka tagad,kad viss cauri, aprijus fišmak komplektu + salātus+ makflariju, gribu plīst un , lai ir piektdiena, jeb vnk iet mājās.
šitā strādāt nav veselīgi.

sūda būšana, uzvilku šorīt svārkus, kuros liekama blūze un josta pa virsu, bet..eee, izrādās, ka šitie nebija gluži viduklī piegulošie svārki kā arī - pēdējās nedēļas ir atstājušas nelielu ietekmi uz vidi un viduklis ir ierāvies sevī.

vārdu sakot,izskatos tizli bez gala, šo rakstot aplējos ar kafiju, un nesaprotu, kā man tagad būt ar tādiem svārkiem,kas raujas ārā no jostas un atkarājas mugurpusē - ņemt to jostu nost un blūzi ārā un izskatīties puspajukušai, jo blūze ļoti plata , jeb likt blūzi ārā un jostu pa virsu, bet varbūt vienkārši iet mājās ar argumentu - es šodien slikti izskatos?

Tulkojumu birojs “Language Master International” ir viens no vadošajiem tulkojumu birojiem Latvijā, kas sev par moto izvirzījis - „Tulkošana ir māksla”.

tā kā zem mākslas vārda mūsdienās var pabāzt dajebko,tad pie tā nevarēšu piesieties

bet tas,ko šitas kantoris ir satulkojis pavisam nav piedienīgs teksts angļu valodā, diez,viņi tur pirmā kursa studentus liek pie darba jeb kā?!

skatos un nesaprotu, smieties,vai raudāt.

nē,es nevaru strādāt ar cilvēkiem.
es nespēju noturēt pie sevis,ka lielāko daļu šo apnicīgo radījumu uzskatu par bezgaumīgiem idiotiem.

man likās,ka atvaļinājums būs tas,kas glābs manu dvēseli no šī nešķīstā lepnības grēka, bet ne sūda! nedēļu pavadot laukos, mierā , klusumā un ar minimālu cilvēku , kuru skaitā pie kam neviena ideota, esmu vēl ērcīgāka kā parasti.
vai arī tieši mūsu klienti ir tie jo īpaši stulbākie,kas nespēj paši izlasīt info mājas lapā, kam to jāiebāž ar karotīti mutē, vai,kas nespēj noorientēties paši savā ēpastā, un tad vēl tā īpašā suga,kas savu sāpi izkliedz ar ļoti daudzām jautājumzīmēm.

mož kāds var paskaidrot,kā tiek dzemdēti tie *&^5 (^*&(*&% !!!!!!111 veidojumi,ko piesūta statistikas pārvalde?

un KAM tas viss vaidzīgs?

tiešām

nezinu,ko iesākt. ar darbu.
ar darbu,kas riebjas.

šorīt,kad vēl biju mājās, piezvanīja kārtējais pacients,kas izraisīja viegli histērisku reakciju.
dārgais saka,lai eju prom, bet kā es varu iet prom, jo kur es ***** likšos?!

mana profesionālā karjera ir būvēta tik stulbi,cik vien iespējams.
darbs,ko ļoti mīlēju,kas man patika, kur biju gana sasniegusi, no tā es aizskrēju tāpēc,ka vējš iepūta. ņemot vērā industrijas specifiku un pāris humānos faktorus, atpakaļceļa nav un citas tādas iestādes arī nav.

vieta,uz kuru toreiz aizpūtos kautkāda neaptverama stulbuma lēkmē, pusgada laikā mani noveda līdz nervu sabrukumam tuvam stāvoklim,tad nu es aizmuku uz pirmo vietu,kur aizsūtīju cv.

uz šejieni. kur esmu jau piecarpus gadus, jo, kā zināms, pagaidu lietas ir tās pastāvīgākās.
un jau atkal esmu situācijā,kad manas spējas un plašās, seklās zināšanas šeit ir novērtētas, bet nekur citur ar viņām es nevaru likties, jo tās ir tieši šejienes kontekstā svarīgas , kamēr nekur citur tam nebūs svara. (lasi - naudas. nekur man nemaksās to,ko maksā šeit).

bet ārpus visa tā konteksta, braucu uz biroju,riju savas krokodīļa asaras, un domāju, tā,daļēji distancēti - kas ir tās profesijas/amati, kurās nav nepieciešama komunikācija ar cilvēkiem? jo tas ir tas,kas man visjovairāk bojā dzīvi. kopš man pielika aspektu, kura dēļ man ir jārunā ar pacientiem, viss ir palicis šitik te slikti.

ja neskaita atomfiziķi viņa laborotorijā vai bākas sargu (kas ir mans sapņu darbs,ja!) , vai sētinieku - tad ko tādu var darīt, lai saskarsme - komunikācija ar citām homo sapiens būtnēm būtu izteikti niecīga?

gribu dzīvot meža vidū.

ar katru dienu cilvēki mani arvien vairāk kaitina un kaitina muļķības izpausmes līdz tādam līmenim,ka nupat gribēju mest ar kautko smagu pa radioaparātu,kas raidīja reklāmu.

var jau būt,ka nav nepieciešami tik radikāli mēri, varbūt pietiktu ar to,ka nomainītu darbu, bet... man tāāā negribas piekto reizi sākt kautko no pašas apakšas....