rūsganais sprakšķis

sēžu un pētu matus.
savējos.
dažiem,kas nav tie īpaši zīžaini smalkie, bet tie,kas ir tādi saraināki, tie,kas ir čirkainības stūrakmens - viņiem ir ar pirkstiem sajūtama atškirība reljefā - brīžiem resnāki,brīžiem tievāki,tad nu es te sēžu un filozofēju, cik cieša saistība tiem tievajiem posmiem ir ar depresīviem periodiem manā dzīvē.
izejot no šīs teorijas, man šķiet,ka pēc šitiem mēnešiem tur izaugs tādi nīkuļi ,kas paši savu svaru nevarēs noturēt un tad man būs jāgriež zēngalviņa, un tas tad būs pavisam depresīvi,jo man pavisam noteikti,ka īsi mati ne pēc kā neizskatīsies...

man te shvep teica,ka nemīl Rīgu un es aizdomājos.
pa lielam es nemaz nekādā Rīgā nedzīvoju. īpaši tagad, vasarā.
izeju uz lieveņa, klausos kā bērzos kviec putni, iebrienu iekšā dārza džungļos un nekad nemūžam nekāda pilsēta man klāt netiek.

mostos no tā,ka putni kviec vēl skaļāk, iesēžos mašīnā, 15 minūtēs esmu centrā darbā, kur savā iesūnojušajā vīriešu kolektīvā nekādas modes tendences nemanu, tānu staigāju kaukādos lindrakos,kas labākajā gadījumā patīk man pašai
akjā,kad darba dēļ kaukur atgadās pavisam pavisam centrā būt un tad tur tādas cacas un tādas modes un es palieku zaļa un nosprāgstu no skaudības.

bet nekur out un iekš šoping neeju, ja nu dažgadās kāds kulturāls pasākums, dzeru pārsvarā savā dārzā un baroju savus odus.

un kur tad ir kāda vispār lielpislētas nozīme manā dzīvē, vai es maz saprotu,kas tas ir?
p.s.
vispirms es gribēju labot kļūdu iepriekšējā teikumā, bet man šķiet,ka tas man tīri freidistiski tā uzrakstījās. skan labi, ne - liel-pis-lēta