rūsganais sprakšķis

tas tik bija astotais marts.
šorīt mēģinot nokļūt darbā, primāri es kontemplēju par to,kā tieši mums (man, mātei un bijušajam dzīvesbriedim) izdevās izdzert 4 pudeles vīna, skatoties Mamma Mia. ( un kā viņam pēc tam izdevās aizvelosipēdēt pāri visai rīgai)

un tad,apmēram pusceļā , es sāku atcerēties,ka paralēli šiem procesiem , vakar apmainījos ar n īsziņām ar izbijušu darba kolēģi, kas sākās kā apsveikums ar jociņu sieviešdienā, savukārt mana atbilde šajā personā pamodināja savedēju , kurš nolēma savā prātā,ka man būtu jāsatiekas ar viņa darbinieku.
es pa pusei smējos, pa pusei dusmojos, un ienākot darbā,man bija bail vērt vaļā peisbuku,kurā mūsu diskusija turpinājās. bet velti es baidījos.
vajadzēja baidīties vērt vaļā darba meilu, kurā man priekšā stāvēja vēstule, nosūtīta man un tam otram nelaimīgajam, ar paziņojumu,ka A. netiek uz gus-gus koncertu, tāpēc viņš atdod savas biļetes mums ar R. un ka kosmoss par mums priecāsies

šobrīd , esot mērenā reibuma stāvoklī, mēģinu ieskriet ar pieri sienā.