rūsganais sprakšķis

tāpat kā es nevaru atmest smēķēšanu, es nevaru pagaidām atmest cibu.
itkā.
pēc trešās dienas lomkas reāli pārgāja, bet man ir bijusi tik fantastiska nedēļa,ka gribas padalīties,a bez mātes man īsti nav,kam stāstīt, jo ar savu ieilgušo depresņaku praktiski esmu pazaudējusi kontaktu ar visiem "dzīvajiem"draugiem.

pirmkārt, es jau nedēļu atkal varu elpot. es neticēju,ka tam būs tāds efekts, bet kad A. ar mantām izgāja un mašīna aizbrauca, bija reāla sajūta,ka atvērušās plaušas.

otrkārt, arī vīrs vairākas dienas (gan ne visu solīto nedēļu) nodzīvoja pie saviem vecākiem. noskatījos iekavētus seriālus, pārstrādājos līdz nemaņai dārzā un biju simplī hepī,ka mana māja ir atkal mana un es varu darīt,ko gribu. nu,ne līdz galam, jo no rīta plikai nākot lejā samīļot lopus, jāveic pārskrējieni starp logiem,lai fasādes meistars,kas ierodas ap 7, hmm... varbūt tāpēc viņš ierodas ap septiņiem?

treškārt, pateicoties au biju uz Antigoni, afigeķ, man trīcēja rokas, iznākot no trātra, tāsen nav bijis. Bet nu, es esmu tieši tik psiha, lai ļoti identificētos ar viņu

ceturtkārt, šovakar biju uz Latvian Voices ģenerālmēģinājumu, ja neskaita dažas dziesmas un ..hmm...ee.. tērpus, bija tiešām skaisti. un prasiet bis, viņas dzied Koena Hallelujah, kas ir manā bestofzebest topā

ienesu istabā klēpi ar ceriņiem un maijpuķīšu pušķi, reibstu.

nav jau tā,ka viss ir rožaini, īpašie pateciības vārdi manai mātei ar pēdējo izgājienu bet vainas apziņa manī sit augstu vilni. nenormāli apraudājos,kad ieraudzīju,ka kapavietai,kur apglabāta manas šībrīža mājas saimniece(kas māju novēlēja mūsu ģimenei) un kuru es tā arī neesmu līdz galam sakopusi, tikai izrāvusi mūžvecos dzīvības kokus, viņas mazdēls,kas iegriezies Latvijā reizi desmit gados un kuru nesastapu pie savas mājas (bet vīrs) un ar kuru tā arī nenorunāju tikšanos, lai atdotu viņa ģimenes bildes un papīrus, ir uzlicis rāmi un sastādījis ledenes. zec trikī, jo es nemaz nezināju,ka saimniecei ir kāds dzīvs radinieks, kas varētu pie kapa atnākt, then again, tā kapavieta ir uz mana vārda un man bija jāsakopj, ai,nu vienvārdsakot, es tāpat varu appinkšķēties no nekā.

bet vispār es gribēju teikt,ka - es izdzēsos,jo tai vakarā man bija visakā par daudz, īpaši jau šīs vainas apziņas, ka es neesmu gana laba, un tas tik drīz nepāries. bet neviens nav pie tā vainīgs, jo viss jau ir tikai manā sapistajā galvā.

vīra dzīvē nekāda saule nespīd. tai vakarā A sagraizīja atkal rokas - ko viņš uzzināja nākamajā dienā,kad viņa pieprasīja,lai aizved no skolas mājās, jo esot slikti. es nosēdēju stundu uz telefona ar krīzes tālruni,kas orientējās uz manis sūtīšanu pēc palīdzības un teica,ka mēs tiekam terorizēti. šo nedēļu A. ar tēvu nerunā, tikai tik,cik paprasīt naudu mostly (un samelot par to,cik naudas vajag ekskursijai, karoče, turpina viņu močīt, es turpinu mēģināt neiesaistīties un iekšēji neuzvilkties)Bet viņš ir diezgan priecīgs redzēt,ka es esmu diezgan priecīgāka. es ceru,ka mums sanāks puslīdz bezrūpīga vasara.

un vēl es atvainojos Tev,ar kuru man bija sarunāts otrdien tikties, bet es ATKAL biju aizņemta ar sevi un faking darba tīmbilding pasākumu un tagad ir jau par vēlu mīlēts. es tā negribēju.