visum, man liekas, ka es nupat kaut ko izdomāju!
(kaut arī kādi gudri cilvēki to noteikti jau bija izdomājuši pirms manis, sarakstījuši doktora disertācijās, pašpalīdzības grāmatās un sieviešžurnālu slejās. anyway, nupat arī man tā doma pa ausi ielidoja galvā.)

mums kļūstot vecākiem mēs arvien biežāk jūtam atmiņas par emocijām, nevis īstas, tīras emocijas. tas izskaidro, kāpēc jaunas pieredzes tik bieži sajaucas ar vecajām, un arī kāpēc cilvēki mellow out as they grow older. tāpat tas izskaidrotu, kāpēc pusaudži ir tik dramatiski - augot daudz kas tiek piedzīvots pirmo reizi, un tās emocijas ir skaudras, tīras (un mulsinošas).

tā lūk. secinājums tāds, ka viss, ko mēs domājam, zinam un jūtam ir fucking unreliable.

tikai nīderlandē var nokavēt vilcienu, jo ceļā uz staciju ir stiprs pretvējš

Darbs pie grāmatas Amsterdamā priecē. Rindoju bildes, pļāpāju ar Afainu, klausos cilvēkos, kas stāvu zemāk uz ielas čalo. Ik pa brīdim ofisā ienāk visādi interesanti cilvēki, katrs ar savu stāstu. Vispār amizanti nākt uz darbu un skaitīt durvis līdz pareizajām - coffee shop, sex worker, sex worker, sex worker, music store, voila manas durvis. Bet tas tā. Galvenais, ka ar Afainu ir forši saspēlēties, var redzēt, ka arī viņai aiziet domu zobrati. Šito grāmatu viņa jau diezgan ilgi marinē, bet ir tāda sajūta, ka tagad aizies.

It kā jau neko nemaksā, vienīgi par transportu, toties šodien man iedāvināja divas daiļas grāmatas, un vienmēr garda kafija pieejama. Nevar sūdzēties par šādu atelpu no TU Delft.


Un vēl man nupat alberthainā pie kases iedeva mazu kartona podiņu ar ķirštomātu sēklām un instrukciju, kā izdiedzēt un izaudzēt. Patīk šī valsts, ha!

viss, mani ir notvērusi holandes negantā smidzekļa un vēja kombinācija, un tagad ir tikai puņķi un krecelēšana. bet tas nekas, īstā štelle ir tāda, ka es gribu mest pie malas visas savas pārējās atbildības un tikai lasīt un lasīt par identitāti un atmiņu, un continuity, un collective consciousness, par spatial & temporal dimensions, par lieux de mémoire un lieux d'histoire, un, protams, rakstīt un pētīt, un rakstīt un pētīt. tāda man dzīve ar to architecture theory thesis tagad.

silda sirsniņu tās kopā būšanas un pabūšanas - kaut kur starp skolas darbiem, stresiem un iesnām - mums ir sestdienas vīns parkā pie dīķa, mums ir pankūku svētdienas, mums ir impromptu pirmdienas vakariņas pēc salsas - mums ir smiekli, smaidi un kopā būšanas prieks.

nu ko, darbs ar godu pabeigts, festivāls noballēts, dzīvesvieta nēderlandē apmēram atrasta, izbrauciens pa latvju ārēm izveikts. tieši pēc nedēļas dodos ceļā, mincīši.

biedri, es varu teikt tikai vienu - meklēt dzīvesvietu citā valstī, studentu pārapdzīvotā rajonā is a real pain :/

looking for the human in humans

aina veikalā, miglājs pie kases--
*bing goes the icegream, bing goes the milk*
miglājs: un moku, lūdzu!
pārdevēja (vieglā neizpratnē): moku?? kādu?
miglājs (nonchalant shrug): lielo.
pārdevēja (panirst zem kases... izbāž galvu atkal ārā): 0,7??
miglājs: nu ja.
pārdevēja (ar neticīgu skatu vēlreiz palien zem kases un izģenerē manu kāroto moku)
miglājs (*yay victory* ironisks smīniņš visai garajai rindai aiz manis)


svinam to, ka nabadzīgiem cilvēkiem nav ko darīt smalkās ārzemju universitātēs pēc banku un valsts domām. manai mātei atteica iespēju būt galvotājai manam studiju kredītam. forši ne, tēva nav, vecvecāki sen par vecu, what do, such life. kāpēc vispār man vajadzīgs galvotājs, kuru pašu un kura ienākumus tik skrupulozi izvērtē, ja man valsts ir piešķīrusi galvojumu/naudu studijām ārzemēs, beats me. kas mani visvairāk sadusmo, ir tas, ka aci pret aci es jebkuram cilvēkam varētu ieskaidrot, ka situācija tāda un šitāda un ka dot man kredītu ir lieliska doma. bet nēēēē, layers upon layers of bureaucracy, tā ka vari iet pakārties, pasaulei būs par vienu liekēdi mazāk.

not giving up just yet, though.
cheers, mincīši.

Okei, man ir stragls, kas pārmaiņas pēc nav saistīts ar vīriešiem.
Es projektēju to māju, right, un klienti ir absolūti pārliecināti, ka nepieciešama veranda priekšā ieejai. Es, savukārt nesaprotu, kāpēc tāda veranda vispār ir vajadzīga, kas tur notiek. Labi, vējtveris, un viss? Bez funkcijas mani vēl mulsina, kā to noformēt gan no estētikas, gan energoefektivitātes viedokļa. Tā ir ziemeļu puse, kas ir sūdīgi. Kaut kā negribas to verandu ņemt iekšā ēkas termiskajā čaulā, jo nu obviously tai jābūt stiklotai, un tur būs tikai enerģijas zudumi, par stūriem nemaz nerunājot. Savukārt ja neņem termiskajā čaulā, tā, manuprāt, sapūs pāris gadu laikā, vai mazums tādi gadījumi redzēti.

Un tad vēl, protams, paliek estētika. Klienti noteikti grib klasiski, visu kā pēc grāmatas, bet man pret tiem Jūrmalas krāsainajiem stikliņiem ir bezmaz alerģija. Un beigu beigās arī ir tā, ka es varu visu ko sadomāt, bet tiklīdz es viņiem nodošu projektu, tā viņi paņems un uzbūvēs kā viņiem pašiem patiks un kā būs lētāk. Kvalitāte un energoefektivitāte pie dirsas. Šņuk.

Nu, lūk, tā man te iet. Šausmīgi gribās izdarīt kaut kā tā, lai pašai nebūtu kauns pēc tam un nebūtu pretīgi zīmēt to visu. Es, ļoti iespējams, varētu visu izdarīt kā vajag, ja vien veltītu tam sevi 100%, ko es, saprotams, nedaru, jo darbs, haltūras, sirdsēsti, la la lā. Jāpārslēdzas uz bēniņu rasēšanu, citādi es jau tā te pus dienu darbā ņemos ar savām lietām. Atkal priekšniece pirmdien jautās: "un ko vēl tu esi izdarījusi pa šīm n dienām?"

Tomēr lai nebūtu viss tik drūmi, varu atzīmēt, ka man nupat piezvanīja tā gleznu pasūtījusī sieviete (tā pati, kas man ar saviem vibes nepatika), lai mīļi apjautātos, kā man iet, vai nevajag vēl krāsu vai kaut ko aizvest/atvest... teica, ka es izklausos nogurusi (no shit), uz ko es savukārt atbildēju, ka ir jau tā, bet glezna būs laikā. Vismaz fons izskatās smuki.

visrandomīgākais pick-up line/kompliments, ko es esmu saņēmusi: "Tavā acu skatiena izteiksmē ir kaut kas magnētiski un pozitīvi elektrizējošs. Tirpst kāju pirksti."

galvenais, ka nav pilnīgi random cilvēks, it kā no ģimnāzijas, varu vaguely place him kādā no paralēlklasēm... still very random, though.
beware no tiem kāju pirkstiem, jā.

es ārkārtīgi reti pieslēdzos svešu cilvēku noskaņām, bet sievietei, kura man pasūtīja gleznu, ir such bad vibes, ka es jūtos astounded un displeased katru reizi, kad man ar viņu jāsaskaras. saprotiet, viņa sarunājas tādā mīlīgā cheerful balsī, bet acīs viņai ir kaut kāds apsolūti deadened look.

meh. tā glezna ir so much more trouble than it's worth. she better pay me at the end.

visiem joprojām ir tikai aptuvena nojausma, kā apieties ar jauno (nu jau ne-tik-jauno) būvnormatīvu. it īpaši laukos. tagad bez nekādas būvniecības ieceres iesniešanas ir izdota būvatļauja, izskatās, ka vajag tikai vispārīgo daļu, AR, un BK. teritoriju nevajag, esošās ēkas nojaušanas plānu arī ne, pat tīklus neprasa, kas tas par sviestu! bet nu tos tāpat sazīmēs, lai būtu pašiem skaidrs. vispār jau labas ziņas - parādās cerības, ka līdz prombraukšanai varētu arī jēdzīgi paspēt visu apmēram izdarīt.

amizanti ir tas, ka man jāuzprojektē tādas latviskajai dzīvesziņai pietuvinātas lietas kā veranda un mūrītis, ar ko man nav bijis nekādas saskarsmes, tāpēc es to visu tikai tā domīgi apkošļāju šobrīd.

whoa, man Delfta atsūtīja epastiņu nupat, ka jāizvēlas specialization (pirmajam semestrim? gadam? nevar saprast...), enīvei, izvēles ir šādas:

_Architecture and Dwelling
_Architectural Engineering
_Architecture and Public Building
_Complex projects
_Non-standard and Interactive Architecture (Hyperbody)
_Methods and Analysis
_Heritage and Architecture
_The Architecture of the Interior

labākais ir tas, ka, mazliet parokoties, ir atrodami detalizēti kursa/programmas izklāsti, kur uzskaitīts gan, ko mācīs, gan cik daudz, gan kāds assessment, - ain't that great? izskatās, ka būs daudz jāmācās, bet nu tāpēc jau es tur braucu. es to visu lasu, right, un ir tāda sajūta, ka my eyes are gonna pop out of my head from excitement. piemēram, Hyperbody mācīs ne tikai parametric design by computational tools, bet būs arī fabrication darbnīcas & such like! un viss ir kontekstā, ar background, future questions and renowned professionals in the field delivering it.

tagad tikai jāizvēlas 1st, 2nd & 3d choice, kas būs grūti. dilemma, vai turpināt to pašu virzienu, ko es jau eju, koncentrēties uz to, lai es eventuāli varētu pielietot iegūtās zināšanas Latvijā, vai arī nospļauties uz to visu, un mācīties kaut ko pilnīgi jaunu, tā paplašinot savu redzesloku un prasmes.

Visums bija iesprūdis. Nekas nevedās, cilvēki pazuduši, salīduši savās alās, viss apstājies, negaisa mākoņi savelkas. Un te pēkšņi, blaukts!, viss vienā dienā atrisinās. Vāveres atkal min savus kosmiskos riteņus, mākoņi izklīst, nākotne ir skaidra nevis sarkani pelēkā miglā tīta. Patiešām, kad tā notiek, kad (skaita uz pirkstiem...) četras problēmas vienā dienā atrisinās? It's fucking amazing, I can't believe this.

laikam palaidu garām kādu svarīgu mācību stundu while growing up.
nošaujiet mani par manu oblivion, guilty as charged I guess, tomēr tur (ja tur vispār bija kaut kas objektīvs ne tikai dažādi skatu punkti) nav un nebija nekā wilful no manas puses.

skumji, skumji, bet izlietu ūdeni diemžēl nesasmelsi.

I just love what fucked up geometry you can achieve in Rhino when you make a tiny mistake. No tricks like these in SketchUp, kids

jolie laide

Dzīve un vājprāts, un visa tā svinēšana. Pēdējo 2 nedēļu laikā skaidrā būts arī varbūt 2 dienas. Paģiras ir nolaidība, tā teikt.
Vieglums sirdī un plāns par roadtripu uz Horvātiju - es, A, J un zaķītis, nūdistu pludmales un zilzaļi ūdeņi.
Kā glazūra sirdsskaidrība, ka viss ir un būs tieši tā, kā tam jābūt, un parasti tas vienādojas ar visnotaļ lieliski.

viss ir laicīgs