aina veikalā, miglājs pie kases--
*bing goes the icegream, bing goes the milk*
miglājs: un moku, lūdzu!
pārdevēja (vieglā neizpratnē): moku?? kādu?
miglājs (nonchalant shrug): lielo.
pārdevēja (panirst zem kases... izbāž galvu atkal ārā): 0,7??
miglājs: nu ja.
pārdevēja (ar neticīgu skatu vēlreiz palien zem kases un izģenerē manu kāroto moku)
miglājs (*yay victory* ironisks smīniņš visai garajai rindai aiz manis)


svinam to, ka nabadzīgiem cilvēkiem nav ko darīt smalkās ārzemju universitātēs pēc banku un valsts domām. manai mātei atteica iespēju būt galvotājai manam studiju kredītam. forši ne, tēva nav, vecvecāki sen par vecu, what do, such life. kāpēc vispār man vajadzīgs galvotājs, kuru pašu un kura ienākumus tik skrupulozi izvērtē, ja man valsts ir piešķīrusi galvojumu/naudu studijām ārzemēs, beats me. kas mani visvairāk sadusmo, ir tas, ka aci pret aci es jebkuram cilvēkam varētu ieskaidrot, ka situācija tāda un šitāda un ka dot man kredītu ir lieliska doma. bet nēēēē, layers upon layers of bureaucracy, tā ka vari iet pakārties, pasaulei būs par vienu liekēdi mazāk.

not giving up just yet, though.
cheers, mincīši.