Darbs pie grāmatas Amsterdamā priecē. Rindoju bildes, pļāpāju ar Afainu, klausos cilvēkos, kas stāvu zemāk uz ielas čalo. Ik pa brīdim ofisā ienāk visādi interesanti cilvēki, katrs ar savu stāstu. Vispār amizanti nākt uz darbu un skaitīt durvis līdz pareizajām - coffee shop, sex worker, sex worker, sex worker, music store, voila manas durvis. Bet tas tā. Galvenais, ka ar Afainu ir forši saspēlēties, var redzēt, ka arī viņai aiziet domu zobrati. Šito grāmatu viņa jau diezgan ilgi marinē, bet ir tāda sajūta, ka tagad aizies.

It kā jau neko nemaksā, vienīgi par transportu, toties šodien man iedāvināja divas daiļas grāmatas, un vienmēr garda kafija pieejama. Nevar sūdzēties par šādu atelpu no TU Delft.


Un vēl man nupat alberthainā pie kases iedeva mazu kartona podiņu ar ķirštomātu sēklām un instrukciju, kā izdiedzēt un izaudzēt. Patīk šī valsts, ha!

nu ko, darbs ar godu pabeigts, festivāls noballēts, dzīvesvieta nēderlandē apmēram atrasta, izbrauciens pa latvju ārēm izveikts. tieši pēc nedēļas dodos ceļā, mincīši.

Okei, man ir stragls, kas pārmaiņas pēc nav saistīts ar vīriešiem.
Es projektēju to māju, right, un klienti ir absolūti pārliecināti, ka nepieciešama veranda priekšā ieejai. Es, savukārt nesaprotu, kāpēc tāda veranda vispār ir vajadzīga, kas tur notiek. Labi, vējtveris, un viss? Bez funkcijas mani vēl mulsina, kā to noformēt gan no estētikas, gan energoefektivitātes viedokļa. Tā ir ziemeļu puse, kas ir sūdīgi. Kaut kā negribas to verandu ņemt iekšā ēkas termiskajā čaulā, jo nu obviously tai jābūt stiklotai, un tur būs tikai enerģijas zudumi, par stūriem nemaz nerunājot. Savukārt ja neņem termiskajā čaulā, tā, manuprāt, sapūs pāris gadu laikā, vai mazums tādi gadījumi redzēti.

Un tad vēl, protams, paliek estētika. Klienti noteikti grib klasiski, visu kā pēc grāmatas, bet man pret tiem Jūrmalas krāsainajiem stikliņiem ir bezmaz alerģija. Un beigu beigās arī ir tā, ka es varu visu ko sadomāt, bet tiklīdz es viņiem nodošu projektu, tā viņi paņems un uzbūvēs kā viņiem pašiem patiks un kā būs lētāk. Kvalitāte un energoefektivitāte pie dirsas. Šņuk.

Nu, lūk, tā man te iet. Šausmīgi gribās izdarīt kaut kā tā, lai pašai nebūtu kauns pēc tam un nebūtu pretīgi zīmēt to visu. Es, ļoti iespējams, varētu visu izdarīt kā vajag, ja vien veltītu tam sevi 100%, ko es, saprotams, nedaru, jo darbs, haltūras, sirdsēsti, la la lā. Jāpārslēdzas uz bēniņu rasēšanu, citādi es jau tā te pus dienu darbā ņemos ar savām lietām. Atkal priekšniece pirmdien jautās: "un ko vēl tu esi izdarījusi pa šīm n dienām?"

Tomēr lai nebūtu viss tik drūmi, varu atzīmēt, ka man nupat piezvanīja tā gleznu pasūtījusī sieviete (tā pati, kas man ar saviem vibes nepatika), lai mīļi apjautātos, kā man iet, vai nevajag vēl krāsu vai kaut ko aizvest/atvest... teica, ka es izklausos nogurusi (no shit), uz ko es savukārt atbildēju, ka ir jau tā, bet glezna būs laikā. Vismaz fons izskatās smuki.