viss, mani ir notvērusi holandes negantā smidzekļa un vēja kombinācija, un tagad ir tikai puņķi un krecelēšana. bet tas nekas, īstā štelle ir tāda, ka es gribu mest pie malas visas savas pārējās atbildības un tikai lasīt un lasīt par identitāti un atmiņu, un continuity, un collective consciousness, par spatial & temporal dimensions, par lieux de mémoire un lieux d'histoire, un, protams, rakstīt un pētīt, un rakstīt un pētīt. tāda man dzīve ar to architecture theory thesis tagad.

Okei, man ir stragls, kas pārmaiņas pēc nav saistīts ar vīriešiem.
Es projektēju to māju, right, un klienti ir absolūti pārliecināti, ka nepieciešama veranda priekšā ieejai. Es, savukārt nesaprotu, kāpēc tāda veranda vispār ir vajadzīga, kas tur notiek. Labi, vējtveris, un viss? Bez funkcijas mani vēl mulsina, kā to noformēt gan no estētikas, gan energoefektivitātes viedokļa. Tā ir ziemeļu puse, kas ir sūdīgi. Kaut kā negribas to verandu ņemt iekšā ēkas termiskajā čaulā, jo nu obviously tai jābūt stiklotai, un tur būs tikai enerģijas zudumi, par stūriem nemaz nerunājot. Savukārt ja neņem termiskajā čaulā, tā, manuprāt, sapūs pāris gadu laikā, vai mazums tādi gadījumi redzēti.

Un tad vēl, protams, paliek estētika. Klienti noteikti grib klasiski, visu kā pēc grāmatas, bet man pret tiem Jūrmalas krāsainajiem stikliņiem ir bezmaz alerģija. Un beigu beigās arī ir tā, ka es varu visu ko sadomāt, bet tiklīdz es viņiem nodošu projektu, tā viņi paņems un uzbūvēs kā viņiem pašiem patiks un kā būs lētāk. Kvalitāte un energoefektivitāte pie dirsas. Šņuk.

Nu, lūk, tā man te iet. Šausmīgi gribās izdarīt kaut kā tā, lai pašai nebūtu kauns pēc tam un nebūtu pretīgi zīmēt to visu. Es, ļoti iespējams, varētu visu izdarīt kā vajag, ja vien veltītu tam sevi 100%, ko es, saprotams, nedaru, jo darbs, haltūras, sirdsēsti, la la lā. Jāpārslēdzas uz bēniņu rasēšanu, citādi es jau tā te pus dienu darbā ņemos ar savām lietām. Atkal priekšniece pirmdien jautās: "un ko vēl tu esi izdarījusi pa šīm n dienām?"

Tomēr lai nebūtu viss tik drūmi, varu atzīmēt, ka man nupat piezvanīja tā gleznu pasūtījusī sieviete (tā pati, kas man ar saviem vibes nepatika), lai mīļi apjautātos, kā man iet, vai nevajag vēl krāsu vai kaut ko aizvest/atvest... teica, ka es izklausos nogurusi (no shit), uz ko es savukārt atbildēju, ka ir jau tā, bet glezna būs laikā. Vismaz fons izskatās smuki.

visiem joprojām ir tikai aptuvena nojausma, kā apieties ar jauno (nu jau ne-tik-jauno) būvnormatīvu. it īpaši laukos. tagad bez nekādas būvniecības ieceres iesniešanas ir izdota būvatļauja, izskatās, ka vajag tikai vispārīgo daļu, AR, un BK. teritoriju nevajag, esošās ēkas nojaušanas plānu arī ne, pat tīklus neprasa, kas tas par sviestu! bet nu tos tāpat sazīmēs, lai būtu pašiem skaidrs. vispār jau labas ziņas - parādās cerības, ka līdz prombraukšanai varētu arī jēdzīgi paspēt visu apmēram izdarīt.

amizanti ir tas, ka man jāuzprojektē tādas latviskajai dzīvesziņai pietuvinātas lietas kā veranda un mūrītis, ar ko man nav bijis nekādas saskarsmes, tāpēc es to visu tikai tā domīgi apkošļāju šobrīd.

whoa, man Delfta atsūtīja epastiņu nupat, ka jāizvēlas specialization (pirmajam semestrim? gadam? nevar saprast...), enīvei, izvēles ir šādas:

_Architecture and Dwelling
_Architectural Engineering
_Architecture and Public Building
_Complex projects
_Non-standard and Interactive Architecture (Hyperbody)
_Methods and Analysis
_Heritage and Architecture
_The Architecture of the Interior

labākais ir tas, ka, mazliet parokoties, ir atrodami detalizēti kursa/programmas izklāsti, kur uzskaitīts gan, ko mācīs, gan cik daudz, gan kāds assessment, - ain't that great? izskatās, ka būs daudz jāmācās, bet nu tāpēc jau es tur braucu. es to visu lasu, right, un ir tāda sajūta, ka my eyes are gonna pop out of my head from excitement. piemēram, Hyperbody mācīs ne tikai parametric design by computational tools, bet būs arī fabrication darbnīcas & such like! un viss ir kontekstā, ar background, future questions and renowned professionals in the field delivering it.

tagad tikai jāizvēlas 1st, 2nd & 3d choice, kas būs grūti. dilemma, vai turpināt to pašu virzienu, ko es jau eju, koncentrēties uz to, lai es eventuāli varētu pielietot iegūtās zināšanas Latvijā, vai arī nospļauties uz to visu, un mācīties kaut ko pilnīgi jaunu, tā paplašinot savu redzesloku un prasmes.

I just love what fucked up geometry you can achieve in Rhino when you make a tiny mistake. No tricks like these in SketchUp, kids

1. There is no architecture without action, no architecture without events, no architecture without program.
2. By extension, there is no architecture without violence.

By violence I do not mean the brutality that destroys physical or emotional integrity but a metaphor for the intensity of relationship between individuals and their surrounding spaces.

First, there is the violence that all individuals inflict on spaces by their very presence, by their intrusion into the controlled order of architecture. (...) Bodies carve all sorts of new and unexpected spaces, through fluid or erratic motions. Architecture, then, is only an organism engaged in constant intercourse with users, whose bodies rush against the carefully established rules of architectural thought.

But if bodies violate the purity of architectural spaces, one might rightly wonder about the reverse: the violence inflicted by narrow corridors on large crowds, the symbolic or physical violence of buildings on users. (...) The place your body inhabits is inscribed in your imagination, your unconscious, as a place of possible bliss. Or menace. What if you are forced to abandon your imaginary spatial markings? A torturer wants you, the victim, to regress, because he wants to demean his prey, to make you lose your identity as a subject. Suddenly you have no choice; running away is impossible. The rooms are too small or too big, the ceiling too low or too high. Violence exercised by and through space is spatial torture.

- Bernard Tschumi, excerpts from "Architecture And Disjunction"

-------------------------------------------

that's one way to think about violence. or architecture for that matter.

also, how interesting it would be if space around us was a solid mass, and the bodies of individuals would effortlessly carve paths with their movements. how would streets look then? how would supermarkets, clubs, parks, bedrooms look? there's something very intimate and animal-like about such a thought.